“Mani biedē, ka šajā robotu, telefonu laikmetā pazūd un izslīd mūsu cilvēcīgās attiecības.” Saruna ar mākslinieci Andu Munkevicu 9
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no sestdienas, 15. janvāra, līdz 3. aprīlim apskatāma Latvijas vadošās stikla mākslinieces Andas Munkevicas personālizstāde “Pārmijas”.
Mūsu saruna ar mākslinieci dažas dienas pirms izstādes atvēršanas iesākās vēl pirms rītausmas, turpinājās, saulei lecot, un tās iespaids turpinās “kņudēt” vēl ilgi – arī skatot viņas radītās stikla skulptūras. Izstādes aprakstā par Andu Munkevicu teikts, ka tās tematiskais vadmotīvs ir pārejas brīdis, laika un rīcības krustceles, kad saskaries ar eksistenciāliem izaicinājumiem un nekādi ārēji marķieri nepalīdz tajos orientēties – nākas ieskatīties sevī, uzdot jautājumus savai sirdsapziņai, izdarīt izvēles un atrast gaismu tālākam ceļam.
Ar kāda laika perioda darbiem skatītāji varēs iepazīties?
A. Munkevica: Esmu izstādījusi pēdējo piecu gadu darbus, divus gadus no tiem bija nopietna un mērķtiecīga gatavošanās tieši šai telpai. Pie katra darba esmu strādājusi vismaz trīs mēnešus. Strādājot gan nedomāju mazos laika nogriežņus, runāju par diviem vai pieciem gadiem. Domājot par muzeja izstāžu zāli – tā ir veca baznīca, un Svētais Juris cīnījās ar pūķi –, arī radās nosaukums “Pārmijas”.
Vēlējos izveidot izstādi ne tikai ar skaistiem stikla priekšmetiem, bet arī stāstīt par filozofiskiem novērojumiem, vērtējumiem.
Nosaukums “Pārmijas” ir ļoti atbilstošs arī mūsdienu laikam, dzīvei. Mēs visi esam pārmiju priekšā vai jau tajās nokļuvuši.
Taisnība, tieši tā. Tomēr varbūt nedomāju tieši par šodienu, kad īpaši pārdzīvojam atsauci uz pārmijām, izvēlēm, vērtību pārdomāšanu. Protams, mūsu visu dzīvē vissvarīgākais ir laiks, tas, kā mēs to piepildam. Tā ir mūsu katra brīža izvēle – uz kuru pusi nosveramies – par labu pareizajiem noteikumiem un tabuliņām vai arī uz otru – garīgo, sirdsbalss pusi. Patiesībā šī izvēle jāveic katru mirkli.
Labi pazīstu stiklu, ar to strādāju jau vairāk nekā 30 gadus, bet šī izstāde mazāk veltīta materiālam, šoreiz caur stiklu gribu nodot vēstījumus, varbūt to pat varētu saukt par sludināšanu. Nezinu gan, vai man izdosies, ir jau taisnība, ka māksliniekus uzskata par drusku trakiem. Manī visu laiku kņud jautājums: ko daru un kāpēc?
Kuri no darbiem tapuši tieši izstādei Jura baznīcā?
Altāra daļā izvērsu šķīstītavas tēmu, tā ir saplēsta stikla siena, kur ir nospiedumi no latvietim saprotamām lietām – margrietiņām, ozollapām… Ceļa galā ir durvis, kuras katram sevī ir iekapsulējušās, zināmā mērā tas ir ieslodzījums. Tās atverot, caur tām izejot, kaut kur nonākam, tikai jautājums – kur esam nonākuši? Šis ir jautājums pašam sev – kur esmu un uz kuru pusi nosveros, tās ir pārmijas.
Tad ir darbu sērija “Novērotāji” – atsevišķas skulptūriņas, vērotāji, kuri stāv mazliet malā, tieši nepiedalās procesos, bet viņi tur ir, skatās, kas būs, kas notiks.
Jaunākā sērija ir “Sīzifi” – cilvēki saliektām muguriņām, smagā darba darītāji. Sabiedrībā ir dažādi slāņi un “Sīzifi” ir tie, kuriem uz saviem pleciem ir jāiznes cita sabiedrības daļa.
Senos laikos pārmiju pārslēdza dzelzceļa darbinieks, mūsdienās tas ir automatizēts.
Tas ir pats cilvēks, kurš pārslēdz pārmijas. Tikai katrs pats sevī izdara personīgu izvēli. Neviens cits tavā vietā nevar to izdarīt, par visu pilnībā esi atbildīgs tikai tu pats. Pat dzīves pēdējā brīdī atbildība ir tikai paša, varbūt arī Dieva priekšā. Es gan tik tālu neskatos, domāju, ka atbildība ir katra brīva izvēle.
Jums ir melnie zirgi un baltie zirgi…
Tie gan ir visai nosacīti zirgi, vairāk to domāju kā metaforu. Laika tēma ir trīspadsmit melni zirgi, vesels bars. Ir arī zilie, to ir mazāk – trīs, ielikti lielos cerību ezeros. Baltie zirgi ir simboli maigajam un sievišķīgajam, tie ir harmoniski, uz gaismu aicinoši. Tos veidoju kā skulpturālu grupu ar noteiktu zīmi, tie tikai attālināti atgādina zirgu.
Sākumā ir sakļauta forma, un tad pamazām šī forma raisās vaļā kā tāds pumpurs – jaunība, pilnbrieds, arī visi pagriezieni. Ļoti abstrakta skulptūra kā cilvēka dzīves kardiogramma, kas aicina padomāt par šo laika un izvēļu tēmu.
Skulptūrām klāt nācis vēl video medijs, gribēju parādīt arī skaņu un attēlu, kas kustas. Šādu vēstījumu nesu pirmo reizi.
Gaismas un scenogrāfija ir ļoti svarīgas. Ļoti gribētu uzsvērt visas savas lielās komandas darbu, kura iekārtoja šo izstādi, pat nevaru visus saskaitīt, kopā esam ap 50 līdz 70 cilvēku. Tas ir riktīgi daudz! Divpadsmit cilvēku vien bija vajadzīgi, lai ienestu un uzstādītu baznīcā vienu sienu. Nemaz nerunājot par foto vai dizaina materiāliem, video un skaņu māksliniekiem.
Tas dod lielu gandarījumu – ka mana māksla nav viena cilvēka monotons darbs, ka varu iesaistīt daudzus.
Savā ziņā, darbnīcā vienai pašai strādājot, sevi uzskatu par intravertu personu, bet ir labi just kopības sajūtu, gluži kā aužot audumu ar pavedieniem. Pieliek vienu rinķi, tad otru. Kā simfoniskais orķestris! Ceru, ka mūsu skaņdarbs būs izdevies.
Vai ir kāda īpaša mākslinieka atbildība, ja tautai klājas grūti?
Atbildība jau ir katram. Nav jautājums, vai esi mākslinieks, ārsts vai skolotājs, tas nav tik svarīgi. Katram ir jābūt atbildīgam par to savu mazo pasauli, atbildīgam par līdzcilvēkiem – ģimeni, darba kolēģiem, pat uz ielas satiktiem cilvēkiem.
Atbildība ir mums visiem, jo dzīvojam šajā laikā un tagad, tas ir mūsu pienesums pasaulei. Citādi – kāda tad bija jēga piedzimt?
Mani biedē, ka pazūd un izslīd mūsu cilvēcīgās attiecības, šajā robotu, telefonu laikmetā esam ieslīdējuši savos burbuļos. Paskatieties, kas notiek uz ielām – puse cilvēku nemaz neskatās apkārt, bet tikai savos telefonos. Praktiski viņu nav.
Tomēr tie nav visi…
Esmu pamanījusi, ka pie apvārkšņa mēs pamostamies, un tas ir ļoti labi. Arī es spēku iegūstu, ejot gar jūru, īpaši pie atklātās jūras. Tur satieku ļoti daudz cilvēku, un mēs viens otram sakam – labdien! Apvārsnis, skatījums uz horizontu atver galvu un skatu, atgriež cilvēcīgumā.
Daba ir stiprāka un saliek visu pa plauktiņiem. Apvārsni jau var meklēt arī savā galvā – klausoties mūziku, lasot gudras grāmatas. Aizvakar biju pie jūras – tur bija kā promenādē, cilvēks pie cilvēka. Tas, ka viņi tur ir, par kaut ko norāda. Tātad ir vēlme drusku pacelties virs zemes un šo apvāršņa sajūtu nepazaudēt. Manuprāt, tas ir ceļš.
