Sirdsapziņas vara. Par drosmes divējādo dabu, varonību un dvēseles mieru 3
Novembris. Lāčplēša diena. Valsts proklamēšanas gadadiena. Arī veļu laiks. Tas rosina uz pārdomām par drosmi un varonību. Pati par sevi drosme cilvēku par varoni nepadara. Drosmīgs var būt arī nekauņa vai pārgalvis. Kas drosmi pārvērš varonībā? Un kas ir varonība mūsdienu pasaulē?
Par atspēriena punktu un pamudinājumu šim rakstam kļuva nesen klajā nākusī režisora Dāvja Sīmaņa filma “Tēvs Nakts”. Īstenībā pat ne filma, bet cilvēks, kura liktenis ņemts filmai par pamatu. “Tēvs Nakts” ir patiesos notikumos balstīts stāsts par reālu cilvēku, Žani Lipki, kas vācu okupācijas laikā pa dienu strādāja militārās aviācijas noliktavās, bet naktīs pārvadāja kontrabandu.
Taču, kad nacisti sāka vajāt žīdus, starp kuriem bija arī viņa tuvs draugs, viņš nolēma rīkoties.
Riskējot ne vien ar savu, bet arī ar sievas un jaunākā dēla dzīvību, viņš ar to pašu kravas auto, ar ko pirms tam pārvadāja nelegālā degvīna kastes, tagad gandrīz vai vācu karavīru acu priekšā no Rīgas geto un piespiedu darba vietām nogādāja drošībā vairāk nekā piecdesmit cilvēku, ierīkojot viņiem pagaidu patvērumu vispirms pazemes bunkurā zem malkas šķūnīša savas mājas pagalmā Ķīpsalā, vēlāk arī laukos Dobeles pusē.
Par to Žanis Lipke vēlāk saņēma Izraēlas Holokausta izpētes centra un muzeja “Jad Vašēm” goda titulu “Taisnīgais starp tautām” un medaļu ar uzrakstu “Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli”.
1977. gadā, viesojoties Izraēlā, Lipke Pasaules taisnīgo alejā Jeruzalemē iestādīja savā un sievas Johannas vārdā nosauktu piemiņas koku.
Latvijā viņa piemiņu glabā Ž. Lipkes iela Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, piemineklis Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī un Žaņa Lipkes memoriālais muzejs Ķīpsalā.
Tikpat dabiski kā citam zāģēt kokus
Kas bija Žaņa Lipkes drosmes pamatā – azarts, pārgalvība, spīts vai vienkārši vēlme necilvēcīgos apstākļos saglabāt cilvēcību? Šo jautājumu uzdevu filmas režisoram.
“Žanis, pēc pases Jānis, Lipke vēl pirms kļūšanas par konspiratoru un cilvēku glābēju, bija pieredzējis daudz ko. Dienējis sarkanajos strēlniekos, tad Latvijas armijā. Neatkarīgās Latvijas laikā, strādādams ostā, nodarbojies ar kontrabandu. Tam, protams, bija nepieciešama ne tikai uzņēmība, bet arī drosme,” stāsta Dāvis Sīmanis un, mirkli padomājis, piebilst: “Tomēr par varonību te runāt vēl nevaram. Drosmi varonībā pārvērš morāli izsvērts lēmums, principi, kam cilvēks seko, pat ja tas apdraud viņa paša dzīvību. Sākās viss it kā nejauši.
Vispirms epizode, kur viņš neļauj piekaut ebrejus, tad vēl kāda, līdz pēkšņi viņš attopas tajā glābšanas tunelī un turpina dzīvot un rīkoties tā, kā liek sirdsapziņa. Žanis pats sevi nekad neapzinājās kā varoni. Viņš vienkārši darīja to, ko nevarēja nedarīt. Ja Žanis tagad dzirdētu, ko par viņu runā, viņam būtu grūti to saprast. Viņš jau nedarīja neko īpašu, tikai to, kas jādara. Viņam tas bija tikpat dabiski kā citam zāģēt kokus vai kurināt krāsni. Žaņa stāstā pat nav nekā skaista. Vienīgais, kur parādās estētika, ir viņa izdoma – tās dažādās, brīžiem pārdrošās metodes, ar kādām viņš dabūja cilvēkus ārā no geto. Bet citādi – tā bija Žaņa ikdiena.”
Jautāts, kas ir drosme mūsdienu apstākļos, režisors uzsver, ka dzīvojam laikmetā, kad drosme vairs nav jāpierāda fiziski: “Mūsdienās drosme izpaužas valodā, komunikācijā ar ārējo pasauli, spējā noformulēt savu viedokli un paust to publiski. Lai uzkāptu augstā kalnā, nobrauktu smailītē pa mežonīgu upi vai ar jahtu vienatnē apceļotu pasauli, arī ir vajadzīga drosme, tomēr tajā neslēpjas būtība.
Drosme ir spēt pārkāpt sev pāri, drosme padara tevi par citu cilvēku.
Kad tu argumentē savu viedokli, nostājoties pret to, kas nav pareizs, atklāti paud savu pārliecību. Kā atmodas laikā, kad Tautas frontes līderi skaļi pateica: Latvija ir okupēta. Šāda drosme pārtop varonībā. Lai gan cilvēki paši to par varonību neuzskata.”
Patiesību mīlēdams vairāk par savu dzīvību
Maza atkāpe. Izaks Drizins, viens no Lipkes izglābtajiem, atmiņu pierakstā saka: “Es Žanim biju pilnīgi svešs cilvēks un nevarēju saprast, kāpēc viņš to dara, kad apkārt notiek slepkavošana. Parādās cilvēks kā brīnums – ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņš neņēma, komunists viņš nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņš uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām.
Es viņa rīcību sapratu tikai tad, kad viņš mūs izveda no Rīgas uz Dobeles pagastu pie Rozentāliem, kur jau priekšā bija četri ebreji, mēs, klātpienācēji, bijām trīs, kopā septiņi. Žanis apgūlās siena pantā blakus atvestajiem ebrejiem un teica: “Tagad esmu priecīgs, esmu atvedis septiņus cilvēkus. Bet kas ir septiņi? Būtu septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku! Ziniet, puiši, es tūlīt braukšu atpakaļ, vedīšu atkal cilvēkus.” Tad es sapratu, kāpēc Žanis glābj cilvēkus.”
Savukārt Bruno Rozentāls atceras, ka pēc kara Lipke izsaukts uz LPSR Valsts Drošības komiteju, kur izjautāts, kāpēc glābis ebrejus un vai par to viņam ir maksāts. Žanis paķēris tintnīcu, kas stāvējusi uz galda un gribējis ar to sist pratinātājam pa galvu. Tad gan atvainojušies un atlaiduši. Lipke vēlāk stāstījis, ka čekas virsniekam, kas viņu pratinājis, esot pateicis: “Jūs, komunisti, esat tādi paši bandīti kā fašisti, tikai viņi šāva, skatoties cilvēkiem acīs, bet jūs šaujat slepus no muguras – vēl nekrietnāk!”
Un vēl viena atkāpe. Domājot par tematu, nolēmu atsaukt atmiņā to cilvēku vārdus, kuru rīcību vērtēju kā drosmīgu un reizē varonīgu. Netālā pagātnē – Gunārs Astra un Lidija Doroņina-Lasmane, akadēmiķis Saharovs, nedaudz agrāk – Kārlis Gustavs Mannerheims. Pakāpjoties vēl dažus soļus atpakaļ – Džordāno Bruno, Jānis Huss, Mārtiņš Luters. Par Luteru es reiz rakstīju: patiesību mīlēdams vairāk par savu dzīvību, visdziļākajā Bābeles naktī viņš aizdedza Dieva žēlastības gaismu.
Samērot sevi ar mūžības gaismu
Vai un kā drosme ir saistīta ar Rietumu civilizāciju, pie kuras mēs piederam? Pārdomās dalās jurists Juris Rudevskis: “Par drosmi var pateikt divas lietas. Pirmkārt, drosme ir Rietumu civilizācijas stūrakmens; otrkārt, drosme zināmā mērā ir sinonīms konservatīvismam.
Rietumu civilizācija ir briedusi ilgi – veselus septiņus gadsimtus. Sēkla tika iesēta Homēra “Iliādā”, bet civilizācijas piedzimšanas brīdi iezīmē apustuļa Jāņa liecība: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.”
Kāpēc “Iliāda” ir tik īpaša? Tāpēc, ka tajā parādās kolektīvas paškritikas iedīgļi, kas tolaik bija unikāla parādība. Tā ir grieķu episka poēma, taču paši grieķi tur atklājas nevis kā varoņi, bet drīzāk kā sirotāji un laupītāji. Savukārt grieķu pretinieki, trojieši, iemieso sakārtotas civilizācijas tikumus.
Ahillejs, galvenais varonis grieķu pusē, ir bezbailīgs, taču vienlaikus godkārīgs, patmīlīgs, atriebīgs. Apolons viņu raksturo kā negantu vīru, kam nav ne krietnuma, ne žēlsirdības. Pretstatā Ahillejam trojietis Hektors ir cēls. Vēlāk viduslaiku autori teiks viņu par agrīnu bruņinieka paraugu. Hektors cīnās par savu ģimeni, zemi un brīvību, viņa drosme sakņojas labajā un patiesajā.
To, ko Hektora tēls vien ieskicē, vēlāk skaidri noformulē Sokrats. Tas ir kvalitatīvs lēciens – no Ahilleja līdz Sokratam. Sokrats mudina domāt kritiski: ikvienā cīņā svarīgi ir apzināties, par ko tu cīnies. Šeit parādās tikuma jēdziens. Aristotelis apraksta četrus kardinālos tikumus: līdzās drosmei ir taisnīgums, apdomība un mērenība. Katrs no šiem tikumiem ir zelta vidusceļš starp galējībām jeb netikumiem.
Drosme ir zelta vidusceļš starp gļēvumu un pārgalvību.
Turklāt visi četri tikumi viens otru harmoniski papildina: tikumiski nobriedis cilvēks nevar būt taisnīgs un apdomīgs un vienlaikus gļēvs. Bez drosmes pārējie trīs tikumi nav iespējami. Arī filmā “Tēvs Nakts” to redzam – kad pienāk laiks, Žanis rīkojas taisnīgi (glābjot nāvei nolemtus cilvēkus) un apdomīgi (ar prātu izsverot un izvērtējot labāko iespējamo risinājumu).
Taču arī apdomība ir tikums vien tiktāl, ciktāl tā nekļūst ekstrēma. Reizēm ir jāriskē ar savu dzīvību, pat ja cīņa jau iepriekš šķiet zaudēta. Labs piemērs te varētu būt Termopilu kauja, kas notika 480. gadā priekš Kristus. Spartieši un citi grieķi cīnījās pret Kserksa armiju, kam bija milzīgs skaitlisks pārspēks – grieķiem ap septiņiem tūkstošiem vīru, persiešiem – ap simt piecdesmit tūkstošiem.
Grieķiem izdevās uz laiku aizkavēt pretinieku, un, lai gan viņi šo kauju zaudēja, viņu cīņa kvalitatīvi atšķīrās no persiešu: grieķi cīnījās par brīvību kā par augstāku garīgu ideālu. Arī filmā “Tēvs Nakts” ir parādīts, ka Žanis Lipke neprātoja, cik bīstami tas varētu būt, viņš rīkojās, kā lika sirdsapziņa.
Kristietība četriem kardinālajiem tikumiem pievieno ticību, cerību un mīlestību. Visi tikumi – arī drosme – tagad ir vērsti uz mīlestību kā augstāko mērķi. Gilberts Kīts Čestertons ir teicis, ka labs karavīrs cīņā dodas ne tāpēc, ka ienīst tos, kas viņam priekšā, bet tāpēc, ka mīl tos, kas palikuši aizmugurē, tātad ģimeni, zemi, tautu.”
Un te atkal neliela atkāpe. Pāvils saka: “Tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” Ticība kam? – Patiesībai. Bet patiesība ir vienīgi Dievā, un nav patiesības ārpus Dieva. Cerība uz ko? – Uz mūžīgo dzīvošanu. Bet mūžīgā dzīvība ir vienīgi Tēvā un saucas Dēls. Un kāpēc lielākā no tām ir mīlestība? – Tāpēc, ka patiesība ir vārds, kas izsaka mīlestību, bet mīlestība ir dzīvības būtība, – kur nav mīlestības, nav arī dzīvības.
Pēterim, kas ir ticības klints, Jēzus trīskārt jautā: vai tu mani mīli? Ne Marijai Magdalēnai, ne Jānim viņš šo jautājumu neuzdod, jo Pēteris ir sekojis Jēzum, ticot viņu mesiju esam un paklausot vārdos izteiktam aicinājumam, bet Jānis ir nācis, aicinājumu sajūtot sirdī. Un Jānis ir tas, kurš zina un apliecina: Dievs ir mīlestība.
Kad vēlāk Pēteris trīs reizes aizliegs Kristu, viņam pietrūks ne jau ticības, bet spējas mīlēt Kristu vairāk nekā sevi. Kad Pēteris teiks, ka to cilvēku nepazīstot, viņš melos. Melos, glābdams savu ādu. Melos, jo viņam vēl nebūs tās mīlestības, par ko Jēzus trīs reizes bija jautājis. Tajā brīdī viņam pietrūks varonības mīlēt Kristu vairāk nekā savu dzīvību.
Tagad atkal vārds Jurim Rudevskim: “Jau pirms Sokrata cilvēki uzdeva sev grūto jautājumu: kādas ir attiecības starp garīgo un materiālo? Kā lai atrisina spriedzi starp abām šīm jomām? Kristietība šo spriedzi – nē, nevis novērš, bet padara jēgpilnu, Dievam iemiesojoties: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.”
Tātad mūsu dzīvei ir garīga, transcendenta jēga. Amerikāņu rakstnieks Rasels Kērks, definējot konservatīvismu, raksta: konservatīvs cilvēks vispirmām kārtām atzīst, ka mūsu dzīvei ir augstāks garīgs mērķis. Būt konservatīvam rietumniekam nozīmē dzīvot mūžības gaismā, samērojot ar to savu rīcību. Un īsta varonība ir tāda drosme, kam pamatā mīlestība uz Dievu un tuvāko. Evaņģēlijā Jēzus saka: “Kas grib glābt savu dvēseli, tas to zaudēs, bet, kas zaudē dvēseli manis dēļ, tas to atradīs.”
Tagad Krievijā ir tāda kā epidēmija – jaunieši rāpjas torņos un augstceltnēs, brauc, pieķērušies pie vilcieniem, lai pēc tam ievietotu videoierakstus internetā. Ik gadu šādu pārgalvību dēļ iet bojā vai tiek sakropļoti ap diviem simtiem cilvēku. Vai tā ir drosme? Nē, īstenībā tā ir gļēvuma izpausme. Šāds ekstrēms risks ļauj uz brīdi aizmirsties un nedomāt par ikdienas problēmām, kas prasās risināmas.
Mūsu Rietumu pasaule patlaban ir slima ar postmodernismu, bet postmodernā domāšana vispirms nozīmē vēlmi izvairīties no jebkādas spriedzes, arī no tās, ko rada neatbildēti eksistenciāli jautājumi.
Diemžēl arī mūsdienu latviešiem ir raksturīga nevēlēšanās uzturēt saprātīga līmeņa spriedzi un sadzīvot ar to. Visspilgtāk tas izpaužas mūsu valsts starptautiskajās attiecībās – baidāmies no jebkādas kritikas, gribam, lai mūs uzslavētu kā teicamniekus. Nespēdami izturēt spriedzi, atdevām pat daļu no savas valsts teritorijas – Abreni.”
Jautāts, kas mūsdienās ir drosme, Juris Rudevskis atbild ar pretjautājumu: “Iziet no skapja un pateikt, ka esi homoseksuāls? Vai arī ka gribi mainīt dzimumu? Balva par šādu atzīšanos būs valdošās straumes sajūsma un aplausi. Vai tiešām tā ir drosme? Nebūt ne! Drosme ir paust nepopulāru viedokli un stāvēt līdz galam vienatnē ar savu sirdsapziņu, labi zinot, ka par to vari tikt nozākāts un apņirgts.
Šodien lietderīgi būtu atcerēties pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Polijā 1979. gadā. Viņa runas moto bija: “Nebaidieties!” – jo patiesība ir transcendenta, tā nepakļaujas valsts varai un režīmam. Šī runa raisīja īstu kolektīvās sirdsapziņas atmodu, no kuras dzima “Solidaritāte” un pretošanās kustība. Kopš tā laika ir pagājis četrdesmit gadu, un mums atkal vairāk par visu ir vajadzīga šāda sirdsapziņas atmoda.”
Tikai dzīva zivs peld pret straumi
Jautājumu, kas drosmi pārvērš varonībā, skaidro vēsturnieks, pētījuma “Varoņi un varonība senajā Grieķijā” autors Harijs Tumans: “Eiropas kultūrā varonības temats ir viens no svarīgākajiem. Varonība ar lielo burtu izpaužas uz nāves sliekšņa, jo tad atklājas mūsu patiesā daba. Vai nu cilvēks ir gatavs pieņemt nāvi augstāka mērķa un ideāla dēļ, vai gatavs darīt visu, lai tikai glābtu savu dzīvību. Varonim svarīgas ir vērtības, kas pārākas par paša dzīvību, jo varonība ir kalpošana augstākam mērķim jeb ideālam. Droši skatīties nāvei acīs cilvēks ir gatavs tikai tad, ja viņam ir ideāli, kuru dēļ viņš ir gatavs upurēt savu dzīvību.
Protams, svarīgs ir arī cilvēka individuālais raksturs. Vienu grāmatās lasīti vai filmās redzēti varoņu stāsti iedvesmos, citam pirmā vietā vienmēr būs paša labklājība. Senajā Grieķijā, Romā, viduslaikos, arī jaunajos un jaunākajos laikos ir bijuši varoņi. Mūsdienās, kad par galvenajām vērtībām tiek pasludināta bauda un nauda, varonība kļūst arvien retāks fenomens.
Vai Žanis Lipke bija varonis? Gluži noteikti. Viņš riskēja ar savu dzīvību cēla mērķa vārdā. Kristus saka: “Kas dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos.” Lipke ir gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Filmā mēs redzam, ka sākumā viņam bija vienalga, taču pavisam drīz viņā pamodās sirdsapziņa, un viņš vairs nespēja samierināties ar barbarismu un to drausmīgo noziedzību, kas risinājās viņa acu priekšā. Sirdsapziņas vadīts, Žanis sāka glābt ebrejus. Tā būtu jārīkojas ikvienam normālam cilvēkam, kas audzis tradicionālu vērtību sistēmā, kam pamatā ir mīlestība uz tuvāko.
Lipke nenobijās. Daudzi tolaik savu sirdsapziņu apklusināja, saprata, ka notiek ļaunums, tomēr pašu āda viņiem bija dārgāka. Lipke nemeklēja nekādus pretargumentus, viņš skaidri zināja, ka ir jārīkojas, un darīja to, riskējot ar savu dzīvību. Tāpēc viņš ir varonis ar lielo burtu. Katra izglābta dzīvība ir vesela pasaule. Prieks, ka mums tāds varonis ir bijis. Un prieks, ka beidzot mums ir filma par viņu.”
Uz jautājumu, kas mūsdienās ir varonība, Harijs Tumans saka: “Te jārunā par diviem varonības tipiem.
Ir lielā varonība, kad kritiskā brīdī ir jāizšķiras un uz spēles ir likta paša dzīvība. Un ir ikdienas varonība – godprātīgi veikt savu pienākumu, bezprincipu laikā saglabāt principus.
Kad sistēma liek būt lojālam, fleksiblam un tolerantam pret visu, saglabāt savus ideālus un principus – tā arī ir varonība.
Atcerēsimies Sokratu! Viņš nomira kā varonis miera laikos. Viņš nebēga no tiesas, nemēģināja attaisnoties un pieņēma nāvi. Tiesas procesā atklājās viņa varonīgā nostāja arī citās situācijās. Piemēram, kad bija safabricēta lieta pret trīsdesmit stratēgiem, Sokrats vienīgais neļāvās iebiedējams, palika uzticīgs sirdsapziņai un balsoja pret, lai gan viņam piedraudēja ar nāvi.
Saglabāt uzticību godam – tā ir milzīga varonība, jo ir jārēķinās ar sekām. Zaudēt var statusu, naudu, brīvību un pat dzīvību. Man patīk teiciens “Tikai dzīva zivs peld pret straumi”. Peldēt pret straumi – tam vajadzīga drosme. Varonis ir tas, kas vienmēr rīkojas pēc sirdsapziņas, goda un morāles. Un ir gatavs maksāt par to visaugstāko cenu. Visu laiku varonības kredo skan šādi: “Dari, kas jādara, un lai notiek, kam jānotiek!”
Un atkal neliela atkāpe, jo te vēlos piebilst, ka viens no maniem 21. gadsimta varoņiem ir Džordans Petersons, klīniskais psihologs, Toronto universitātes profesors, grāmatas “Divpadsmit dzīves likumi: pretinde haosam” autors. Viņš nebaidās peldēt pret straumi – atklāti runāt par to, ka postmodernisms sakņojas marksismā un kāpēc mūsu kultūrai un civilizācijai tik ļoti bīstams ir kreisais liberālisms un radikālais feminisms.
Turpina Harijs Tumans: “Varonība vienmēr ir izvēle, un tā ir ētiska izvēle. Varonis labāk zaudēs dzīvību nekā godu. Tevis pieminētais Džordans Petersons ar savu nostāju apliecina, ka arī viens, peldot pret straumi, var iedvesmot citus uz nepakļāvību. Cilvēkam piemīt dabiska tieksme pēc patiesības. Ir tādi, kas jūt, ka straume nes nepareizā virzienā, tomēr viņiem pietrūkst drosmes peldēt pret to. Cits, daudz neprātojot, peld pa straumei, jo tā ir ērti. Un vēl ir arī tādi, kas šo straumi rada un uztur.
Tomēr, kā redzam, arī viens var situāciju mainīt. Vēsturi veido nevis ekonomika, bet idejas. Svarīgi ir, lai ideju cīņā skanētu patiesības balss. Bet platā straume, ko Evaņģēlijā sauc par plato ceļu, ir nepatiesīga un melīga. Mūsdienās šī straume mēģina noliegt un noārdīt pašus pamatus – morāli, ģimeni, dzimumu, visu. Situācija ir bīstama, jo apdraudēta ir mūsu civilizācija.
Mēs dzīvojam naudas varas laikmetā, šī vara paverdzina, rada alkatību, raisa bailes, mudina uz amorālu rīcību.
Ir vajadzīga liela drosme, lai stātos tai pretī, saglabājot tīru sirdi un gaišu prātu.”
Drosme kā ticības miers
Un tagad ieklausīsimies, ko par drosmi izcīnīt ārējas un iekšējas cīņas domā komponists, tulkotājs un mācītājs Ingmars Zemzaris: “Ir tāds labi zināms jautājums: ja pasauli ir radījis Dievs, no kurienes tad ir radies ļaunums? – Ja uz to būtu jāatbild ar vienu vārdu, tad tas vārds varētu būt “drosme”. Drosme pretoties Dievam – tas ir visa ļaunā un nepatiesā pirmcēlonis. Dieva “vaina” te ir tā, ka viņš Luciferu bija radījis pietiekami drosmīgu. Kā savu drosmi likt lietā – tas jau bija paša Lucifera ziņā. Diemžēl drosme Luciferam kļuva par vairogu, aiz kura noslēpt dziļu gļēvulību – nespēju uzvarēt pašam sevi.
Gluži tāpat taču ir arī ar cilvēku. Lai uzspridzinātos pūlī, bez šaubām, ir nepieciešama drosme. Terorists savas maldu ticības gaismā pats sev izskatās pēc varoņa, bet patiesībā ir gļēvulis, kas par saviem upuriem izvēlējies bērnus, sievietes un sirmgalvjus.
Mums šādi terorakti, paldies Dievam, ir eksotika. Bet tas jau nenozīmē, ka pie mums nenotiek tādi drosmes “varoņdarbi”. Neba velti Zolitūdes traģēdiju trāpīgi sauc par teroraktu. Tas tikai traģiski koncentrētā veidā parāda to, cik mēs ikdienā esam drosmīgi. Pārgalvīgs autobraucējs avarējot parauj sev līdzi nāvē gluži nevainīgus cilvēkus. Zemkopis, miglojot rapša lauku, nobendē kaimiņa bites.
Populārs žurnālists par Zolitūdes traģēdiju uzraksta skaudri nesaudzīgu rakstu, kur valodas kļūdu ir vairāk nekā rindiņu. (Ja namu cēlāji ar būvmateriāliem rīkotos tā kā mūsu žurnālisti ar valodu, tad Latvijā jau sen būtu sagruvis viss, kas vien var sagrūt.) Nu lūk, tie visi ir luciferiskas drosmes precedenti. Aiz drosmes ignorēt fizikas likumus sabrūk lielveikals un iet bojā cilvēki, par ko visi sēro.
Aiz drosmes ignorēt dabas likumus iet bojā bites, par ko visi ir sašutuši. Aiz drosmes ignorēt valodas likumus iet bojā valoda un tauta, par ko neviens vispār neliekas ne zinis. Bet pirmcēlonis tam visam ir viens: Lucifera drosme ignorēt Dieva likumus un iedomāties pašam sevi Dieva radītās pasaules centrā. Bet šī drosme ir tikai vairogs, aiz kā slēpjas gļēvulība: ka tu esi gatavs spītēt Dievam un visai pasaulei, lai tikai tev nebūtu jādodas pašā grūtākajā cīņā – ar sevi pašu, ar savu patmīlību, savtību, godkāri un tā tālāk.
Un ir pavisam citāda drosme. “Gudrības iesākums ir Dieva bijāšana” – tā Bībelē māca ķēniņš Dāvids, viens no visu laiku slavenākajiem varoņiem. Daudzi šinīs vārdos varbūt saklausa verdzisku padevību. Bet, ja mēs ieklausītos dzirdīgāk un dziļāk, mēs te apjēgtu pavisam citu vēsti: Dieva bijāšana – tā ir drosme redzēt pašam sevi patiesības kontekstā (nevis patiesības centrā) un drosme apzināties un uzņemties atbildību par savu rīcību.
Tāpēc Kristus Evaņģēlijs sākas ar Jāņa Kristītāja nožēlas sprediķi: “Atgriezieties no grēkiem!”
Tas nozīmē: atgriezieties no sava luciferiskā gļēvuma, saņemieties drosmi uzņemties atbildību par savu gribu un rīcību!
No šādas drosmes var izaugt varonība. Vislielākās varonības tēls ir mūsu civilizācijas centrā – tas ir Kristus pie krusta. Kristus ciešanu stāsts par varonību pasaka visu, ko vien par varonību var pateikt.
Varonība vienmēr ir cīņa. Bet cīņas ir dažādas. Ir cīņas, ko varonis izcīna kaujas laukā, vienalga, vai viņš kaujas pret ienaidniekiem, glābj cilvēkus no dabas katastrofas vai aizstāv taisnību pret nelietīgu pārspēku. Te varonis riskē: viņš var aiziet bojā, kaut gan centīsies izdzīvot.
Bet ir tādas cīņas, ko varonis izcīna tikai pats sevī. Šādā cīņā uzvarējis, viņš ne ar ko vairs neriskē.
Kristus savu cīņu izcīnīja Ģetzemanes dārzā, pilnīgā vientulībā. Tur viņš nāvi jau bija uzvarējis. Viss, kas nāca pēc tam – augstā tiesa, Pilāta tiesa, Golgāta –, bija tikai šās izcīnītās cīņas piepildījums.
Līdzīgi bija arī ar pirmkristiešu asinslieciniekiem. Savu varoņa cīņu viņi bija izcīnījuši sevī un pēc tam ne ar ko vairs neriskēja. Viņi gāja drošā nāvē, nebūt necerot no lauvu bedres izkāpt fiziski dzīvi. Viņi dzīvoja un mira tā, kā varonis Kristus bija mācījis: “Nebīstaities no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaities vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē!” – Viņu drosme bija viņu ticības miers, kurā viņi zināja, ka nāve ir tikai vārti no iznīcības uz neiznīcību, no mirstamības uz nemirstamību, no melu pasaules uz patiesības pasauli.
Ir varoņi, kas savus ienaidniekus nogalina, un bieži vien tas, bez šaubām, ir nepieciešams. Bet vislielākā varonība ir atstāt savu ienaidnieku dzīvu, lai to pēc tam iemantotu par draugu. Tā darīja Kristus. Kad Pēteris metās Kristu aizstāvēt, viņš Pēteri apsauca: “Bāz savu zobenu makstī!” – Un par tiem, kas viņu sita krustā, Kristus aizlūdza – “jo viņi nezina, ko dara”.
Tā Kristus uzvarēja nāvi ar pašas nāves ieroci, taču nevis nokaudams, bet gan mirdams. Nepilnas divi dienas – līdz Lieldienu rītam – Kristus uzvara gan ārēji izskatījās pēc sakāves. Un, kā ar dzīvā Dieva Dēlu, tāpat taču ir ar tiem cilvēkiem, kas savu uzvaru ir izcīnījuši paši sevī. Tie, kas sadedzināja Džordāno Bruno vai Jāni Husu, savā laikā arī jutās uzvarējuši. Un laiks viņu uzvaru ir pārvērtis par nožēlojamu sakāvi, bet viņu upurus atzinis par uzvarētājiem.
Varonība ir mīlestības izpausme. Ka tu sargā, aizstāvi un apliecini to, ko tu mīli vairāk nekā sevi pašu.
Tā arī Kristus māca: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” – Nu lūk, ko Kristus ir mācījis, to viņš arī pats piepilda. Viņš mīl ikviena cilvēka pestīšanu vairāk nekā pats savu dzīvību. Viņš dzīvo saskaņā ar savu mācību. Tāpat arī kristīgs cilvēks dzīvo saskaņā ar savu ticību un savu sirdsapziņu, kas ir Kristus dzīvā mācība cilvēkā.
Patiesa varonība ir sirdsapziņas vara. Stāvēdams ķeizara tiesas priekšā, Luters teica: “Tā kā mana sirdsapziņa ir sagūstīta Dieva vārdos, es nevaru atteikties no tā, ko esmu rakstījis, jo ir bīstami un nav iespējams kaut ko darīt pret sirdsapziņu. Dievs lai man palīdz! Āmen.” – Varonis klausa sirdsapziņai, citādi nevarēdams. Arī Žanis Lipke glāba žīdus, citādi nevarēdams.
Kristus teic, ka debesu valstība ir iegūstama ar varu. Tas nozīmē: ar sirdsapziņas varu, ko tu vērs pats pret savu gļēvumu. Varonība, vienalga, liela vai maza, pasaulslavena vai slepena, ir sirdsapziņas vara, drosme pārvarēt sevi.
Kāds varbūt sacīs: jā, bet Kristus ir arī teicis, ka Dieva valstība mums esot jāiemanto kā bērniem. Vai te nav pretruna? Vai bērns var būt varonis?
Šo šķietamo pretrunu lieliski ir atrisinājis Andersens pasakā par kailo karali. Bērns vienīgais spēja pateikt to patiesību, ko nepietika drosmes izrunāt nevienam no pieaugušajiem.
Pratīsim pateikties Dievam par miera un brīvības gadiem, kad varam prātot par drosmi, sēžot siltā istabā uz dīvāna, un palasīties par varonību ilustrētā žurnālā! Bet nepalaidīsim garām katrs savu iespēju iegūt debesu valstību ar sirdsapziņas varu! Tas mums ir nepieciešams – katram kā cilvēkam un visiem kopā kā tautai. Jo aiz luciferiskas drosmes slēpta gļēvulība – tā ir indīga mežonības un nāves substance, kas piepilda visas vietas, no kurām pazūd patiesi garīga sirdsapziņas kultūra.”
Saistītie raksti:
Vija Beinerte: Mēs neesam bāreņu tauta
Vija Beinerte: Viss ir atļauts. Bet ne viss der
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
