Sirdsapziņas lieta 1
Kā būtu jārīkojas Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam situācijā, kad pastāv aizdomas par viņa sadarbību ar VDK?
Juris Stukāns, Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētājs: “Ivars Bičkovičs ir saņēmis tiesas spriedumu, ka viņa sadarbības fakts ar VDK nav pierādīts. Neraugoties uz to, ka nesen atklātībā nākusi VDK kartotēkā atrastā kartīte ar Bičkoviča vārdu un pseidonīmu “Raitis”.
Patlaban nav juridisku argumentu, lai Bičkovičam pārmestu, ka viņš nav atstājis amatu. Likums “Par tiesu varu” liedz kļūt par tiesnesi, ja persona ir bijusi PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas štata vai ārštata darbinieks, kā arī aģents, bet tas ir jāpierāda. Taču spriedums, kurā konstatēts, ka sadarbības faktu nav iespējams pierādīt, nenozīmē, ka sadarbība nav bijusi. To es jums varu apgalvot kā bijušais Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja palikšana vai nepalikšana amatā ir emocionāls jautājums, viņa sirdsapziņas jautājums, jo patiesību par sadarbību, par ziņojumu rakstīšanu vai nerakstīšanu, zina vienīgi viņš. ”
Andris Strauts, Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs: “Ivara Bičkoviča atrašanās augstajā amatā ir kārtējais pierādījums tam, ka politiķiem nekad nav bijusi politiskā griba neļaut ieņemt vadošus amatus personām, kas ieņēma augstus amatus komunistiskajā partijā, kā arī tiem, kas sadarbojās ar represīvajiem orgāniem.
Atceros savu novadnieku Antonu Seikstu, kurš padomju laikā stāvēja pie baznīcām, lai savā blociņā pierakstītu visus, kas tur iegriezās, kā arī reģistrētu tos, kuri aicināja mācītāju izvadīt nelaiķi. Kad Latvija atguva neatkarību, viņš kļuva par pirmo Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu nodaļas vadītāju. Nebrīnīsimies par Bičkoviču, kurš ir spilgts apliecinājums politiķu bezspēcībai veikt lustrāciju visos varas līmeņos.”
Edīte Knēgere, Vidzemes apgabaltiesas priekšsēdētāja: “Spēkā ir tiesas lēmums par to, ka Ivaram Bičkovičam nav konstatēta sadarbība ar VDK. Pie šādiem apstākļiem nav juridiska pamata Augstākās tiesas priekšsēdētāju atstādināt no amata.
Agrajos deviņdesmitajos gados, kad strādāju rajona tiesā, tika iesniegts ne viens vien pieteikums par sadarbības fakta konstatēšanu ar bijušo Valsts drošības komiteju, taču nereti tiesa nespēja neko pierādīt, jo tajā laikā tiesai pieejamajos materiālos trūka pierādījumu.”
