Rota kā dzejolis akmenī. Juvelieris Māris Auniņš Latvijā un Ņujorkā 2
Rotkalis Māris Auniņš cēlies no senas neatkarīgu amatnieku dzimtas. Vectēvs bija Kundziņsalas mucinieks, tēvs jau brīvās Latvijas laikos bija rotu mākslinieks – sudrabkalis, izgājis klasisko zellis – meistars ciklu. Kad viņš bija pasniedzējs brīvvalsts Rīgas Amatniecības mākslas skolā, sākās karš. Arī tad darba netrūka, jo vācu virsnieki pasūtīja gredzenus un portsigārus.
Tēvs arī padomju okupācijas laikā noturēja arodu, kļuva par Mākslinieku savienības biedru un iztiku pelnīja, darbus nododot mākslas salonā. Māris agri sāka apgūt rotu izgatavošanas noslēpumus. Tēvs drīz uzticēja vienkāršākus darbus – kaut ko pielodēt, noslīpēt vai nopulēt. Jāmācās bija, protams, Rīgas Lietišķās mākslas skolā, kuras direktors tajā laikā bija leģendārais Imants Žūriņš, kas skolu ievirzīja dāņu, skandināvu dizaina virzienā.
Māra ģimene bija ļoti radoša, bieži tapa kopīgas lietišķās mākslas izstādes, kurās piedalījās tēvs, māte un abi brāļi. Studijas turpinājās Tallinā Igaunijas Mākslas akadēmijas metāla dizaina nodaļā. Šodien Māris patiesi lepojas ar to, ka ir viens no retajiem rotkaļiem, kas visu mūžu izticis tikai no savas profesijas augļiem. Kad PSRS sabruka, daudz kas izmainījās vērtību sistēmā. Izrādījās, māksliniekiem bija jāmāk ne tikai strādāt, bet arī tirgot. Pirmie soļi tika sperti Vācijā, izlīdzēja pašmācības ceļā noslīpētās vācu valodas zināšanas. Rotkalis joprojām trīs reizes gadā piedalās lielajās Vācijas mesēs Berlīnē, Minhenē un Karlsruē.
Dzejolis akmenī
Radošs pavērsiens Mārim notika pēc studijām Tallinā, stažējoties Pēterburgas “Russkije samocveti” eksperimentālajā cehā pie meistariem. Tur varēja redzēt gan akmens daudzveidīgo skaistumu, gan akmens apstrādes meistaru virtuozitāti. No šā perioda tieši pats dārgakmens kļūst par Māra darbu galveno dominanti, viņa vizītkarti. Tieši tādā stilā nestrādā neviens cits mākslinieks pasaulē.
“Akmeņi ir tik skaisti un dzīvi! Tajos ir tik daudz nianšu, interesantu ieslēgumu, spirāļu un burbuļu. Tās ir dievišķas zīmes, jo atklāj dabas tapšanas būtību. Es pats akmeņus zāģēju un slīpēju, līdz tos izveidoju kā mazus, skulpturālus objektus. Manu rotu sirds ir akmeņi, kas katrreiz ir unikāli, jo otru tādu es pats diez vai spētu atkārtot. Atliek tikai akmenim izveidot pieskaņotu ietvaru,” tā rotkalis Māris Auniņš. Viņš piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs ASV, Francijā, Vācijā un Dānijā, viņa darbi atrodas daudzu muzeju un privātajās kolekcijās visā pasaulē.
Ceļojums uz Ameriku
Jo valsts ir bagātāka, jo tur lielākā cieņā juveliermākslas izstrādājumi. Ne velti tieši Ņujorkas muzeja “Museum of Arts un Design” fonda LOOT rīkotās ikgadējās juveliermākslas izstādes skaitās vienas no prestižākajām pasaulē. Izstāde pulcē izcilākos dalībniekus no visas pasaules. Rudenī latviešu rotkalis Māris Auniņš (vienīgais no Baltijas) tika izvēlēts dalībai šajā juveliermākslas skatē. Darbu atlase bija pamatīga: vispirms pasākuma kuratore gada laikā izskata ap 2000 rotkaļu darbus no visas pasaules. No tiem izvēlas 200 interesantākos un lūdz viņiem iesniegt CV un darbu prezentācijas. Tad žūrija no pretendentu vidus izvēlas 55 vislabākos, lai kolekcija veidotu plašu un interesantu stāstījumu par pasaules rotu dizainu.
Izstādes dalībnieku rīcībā tiek nodots viens muzeja stāvs. Katram dalībniekam tiek atvēlēta vitrīna, kurā brīvi var izvietot 45 – 50 darbus. Pirms izstādes atklāšanas 55 dienas izstādes organizatori iepazīstina ar katru no māksliniekiem pēc kārtas. Vadība pusdieno ar katru no māksliniekiem un izstādē valkā viņa rotas. Izstādes atklāšanā smalkā sabiedrība – fonda goda biedri un sponsori – pulcējas uz svinīgo pasākumu. Pie zelta galda sēdošie ziedo muzejam 15 000 dolāru, pie sudraba galda sēdošie ziedo 10 000 dolāru utt. Nauda tiek izmantota muzeja attīstībai. Mākslinieki tiek uzaicināti uz pieņemšanu pie fonda vadītājas viņas savrupmājā jeb, pareizāk, pilī, kas ir pamatīga četrstāvu ēka prestižā vietā pie Centrālā parka, Medisonskvērā.
“ASV mecenātisma tradīcijas ir dziļas. Viss sākās ar privāto kolekciju. Kad tās apmērs palielinās, kolekcionārs uzbūvē speciālu muzeja ēku, kas jau pati par sevi ir arhitektūras mākslas darbs, un tajā eksponē savu kolekciju un pievieno citas. Ieejot muzejā, redz sienā iestrādātus uzrakstus, kas informē, no kāda kolekcionāra šie darbi ir saņemti,” stāsta Māris.
