Vai bieži komandējumi nav nogurdinoši? 0
Tagad braucu retāk nekā jaunībā – vidēji reizi mēnesī. Atklāti sakot, kongresi no zinātniskā viedokļa neko daudz nedod. Tie lielākoties ir izglītojoši un noder jaunajiem speciālistiem. To apmeklēšanas galvenais mērķis ir organizatoriskie pasākumi, zinātnisko plānu apspriešana un jaunu sakaru veidošana.
Kā zinātni atbalsta valsts?
Mums valsts finansējuma tikpat kā nav, tāpēc strādājam uz projektiem. Pērn biju Eiropas Komisijas eksperts, un man pēc noteikta algoritma vajadzēja izskatīt un pēc noteiktiem kritērijiem vērtēt 18 starpinstitūciju sadarbības projektus. Minimālā summa, ko pieņemts prasīt projektam, ir 4–6 miljoni eiro, tie parasti ilgst 3–4 gadus. Tajos piedalās pazīstami institūti un universitātes. Tiem, kam ir, dod vēl, bet, kam nav, tam nekā.
Valsts iesaka piedalīties Eiropas projektos, taču tas iespējams tikai izcilībām. Kā gan lai tādi kļūstam, ja mums nedod naudu un nevaram paši saviem spēkiem īstenot pat nieka projektu? Agrāk, būdams institūta direktors, nemitīgi cīnījos par tā sauktajiem grantiem jeb valsts budžeta finansējumu. Mūsu institūtā ik gadu tika īstenoti Latvijas Zinātnes padomes 6–8 finansēti projekti. Tādējādi varējām kaut kā noturēties un publicēties žurnālos, kuros mūs kāds ievēroja.
Bez valsts atbalsta nav iespējams pacelties. Jauni, izcili speciālisti meklē darbu, kur var labāk nopelnīt. Laikā, kad biju Kardioloģijas institūta direktors, tajā nepalika strādāt neviens aspirants. Piemēram, 90. gados kādai dāmai, kura aizstāvēja disertāciju, piedāvāju darbu, bet viņa, uzzinājusi, ka alga būs tikai 145 lati, atteicās un tagad ir pazīstamas farmācijas firmas vadītāja. Paaudžu pēctecība kardioloģijas zinātnē nepastāv.
Vai joprojām skolojat jaunos zinātniekus?
Man dažkārt lūdz palīdzēt ar diplomdarbiem vai recenzēt kādu doktora darbu. Kāpēc gan to nedarīt, ja mani tas neapgrūtina? Tas nav maizes darbs, bet man patīk.
Pienāk tāds vecums, kad rodas vēlme kritizēt citus. Taču atceros, ka pats kādreiz rakstīju ar tādām pašām kļūdām. Jau ilgāku laiku nodarbojos ar vienu disertāciju, kam nomainījām gan tēmu, gan saturu, jo citādi tā netiktu akceptēta.
Vai jums ir bijusi vēlme strādāt ārzemēs, kur zinātne tiek bagātīgāk finansēta?
1979. gadā man piedāvāja stažēties Gēteborgas universitātē pie pasaules zvaigznes sirds asinsrites fizioloģijā Bjorna Folkova. Tas bija mans sapnis. Saņēmu Maskavas atļauju divus gadus tur atrasties un jau sakrāmēju čemodānu, bet mūsu Drošības komiteja to bez paskaidrojumiem aizliedza. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija saistīts ar manu tēvabrāli, kuru 50. gados tiesāja par dzimtenes nodevību. Ja būtu ticis, droši vien paliktu tur.
Kad atguvām neatkarību, bija jau mazliet par vēlu, lai brauktu prom.
