Kārlis Purmalis: Sirds nav svarīgāka par kāju 1
Autors: Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors Kārlis Purmalis
Veselības budžets ir nozīmīga ekonomiskās vērtības radīšanas daļa, tāpēc ir tuvredzīgi uz to raudzīties tikai kā uz kārtējo valsts izmaksu posteni, jo laba veselība un pieeja kvalitatīvai veselības aprūpei nodrošina iedzīvotāju spēju radīt pievienoto vērtību.
Pašlaik norit intensīvs darbs, lai sagatavotu iesniegšanai Ministru kabinetā budžeta likumprojektu paketes. Līdz ar to no jauna atsākas diskusijas par veselības nozares finansēšanu un nepieciešamību palielināt tai atvēlētos līdzekļus.
Lemjot par šo pozīciju, būtu vērtīgi ne tikai apmainīties emocionāliem argumentiem, bet arī izsvērt ekonomiskos ieguvumus, veicot izmaksu – ieguvumu analīzi.
Pirmkārt, veselības nozare ir ar augstu pievienoto vērtību, jo tajā strādā izglītoti cilvēki, kas dod lielu pienesumu valsts ekonomikai. Turklāt pastāv iespēja attīstīt medicīnas pakalpojumu eksportu, tādējādi iegūstot papildu līdzekļus sistēmas pilnveidei un attīstībai.
Otrkārt, veselīga un aktīva sabiedrība nodrošina servisa un atpūtas ekonomikas darbību – veseli cilvēki nopelna vairāk un vairāk naudas var atvēlēt atpūtai, tādējādi ar savu patēriņu palielinot arī citu nozaru ienākumus.
Tā ir pozitīva spirāle, kas virza ekonomiku. Savukārt, ja darbinieks ir slims un ilgstoši ārstējas, zaudē gan viņš pats, gan viņa ģimene un valsts. Tie ir neiegūtie ienākumi, kā arī papildu ārstēšanās un pabalstu izmaksas.
Slimību profilakses un kontroles centra Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums par 2018. gadu liecina, ka pērn slimības dēļ darbu kavējusi vairāk nekā puse (50,3%) Latvijas iedzīvotāju.
Ja vēlamies veselu sabiedrību un ekonomiski spēcīgu valsti, tad šim rādītājam būtu jābūt maksimāli zemam.
Ņemot vērā 2018. gada IKP uz vienu nodarbināto, varam novērtēt, ka viena darba diena dod teju 150 eiro pienesumu Latvijas IKP. Un pretēji – katra darba diena, kad cilvēks nestrādā, ir zaudējumi un papildu izmaksas gan viņam pašam (ārstēšanās), gan darba devējam (neiegūtā peļņa), gan valstij (neiegūtie nodokļi).
Tāpēc īpaša uzmanība būtu jāpievērš preventīvajiem pasākumiem, īpaši atbalstot pasākumus ar augstu pienesumu sabiedrībai. Tādējādi tiktu mazināta saslimstība, mirstība un ārstēšanas izmaksas.
Nav viennozīmīgas metodikas, kā novērtēt cilvēka katra dzīves gada vērtību, bet bieži kā dzīves gada vērtība tiek pieņemts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas 2018. gadā bija 15 328 eiro faktiskajās cenās. Tātad šādu summu izmaksā katrs zaudētais dzīves gads.
Pieņemot jebkuru lēmumu, ir jāatceras, ka svarīgākais ir rezultāts – veselīga sabiedrība, kas rada lielāku pievienoto vērtību valsts ekonomikai. Ja skatāmies tikai uz veselības budžetu, mēs redzam izdevumu pozīciju, bet, ja pakāpjamies soli atpakaļ, tad varam ieraudzīt kopainu.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2016. gadā Latvijā paredzamais veselīga mūža ilgums vīriešiem bija 52,3 gadi, bet sievietēm – 54,9 gadi, un tie ir viszemākie Eiropas Savienībā.
Ja reiz veselības aprūpe Latvijā ir noteikta kā prioritāte, tad palielinām budžetu un investējam ar mērķi, ka veselības sektors tiek sakārtots un tālāk strādā nākamajā kvalitātes līmenī. Lai sakārtotu jebkuru sistēmu, sākumperiodā nepieciešams investēt vairāk līdzekļu un darīt to nepārtraukti.
