Sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš brīvajā laikā orientējas, makšķerē un dodas pārgājienos 0
PĒTERIS STRADIŅŠ. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. Ārsts un zinātnieks, kas virza Latvijas un pasaules kardioķirurģijas progresu. Cilvēks, kam izcilība un krietnums ir asinīs. Mūsu saruna par to, kas notiek medicīnā. Un arī par to, kā dzīvot ilgi un laimīgi.
PILNU SARUNU AR PĒTERI STRADIŅU LASI PORTĀLĀ VESELAM.LV!
Ko pats darāt, lai nekļūtu par savu kolēģu pacientu?
Man patīk orientēšanās sports. Sāku ar to nodarboties, dēla pamudināts. Tūlīt pēc mūsu sarunas braukšu uz slimnīcu, bet pēc tam uz mežu aiz Babītes. Zinu, ka tur būs vēl kādi trīs simti cilvēku un starp viņiem neviena, kas smēķē. Un viņi visi skries piecus vai desmit kilometrus. Vienalga, kāds laiks, saule vai lietus, mežs būs pilns ar orientieristiem. Pat sporta inventāram nav nozīmes, galvenais ir gribēt. Ja esi kustībā, viss notiek. Arī ziemā.
Vai ziemā joprojām jūsu plānotājā ir arī zemledus makšķerēšana?
Ja vien iespējams, cenšos vismaz reizi gadā tikt līdz kādam ezeram. Arī šogad ir būts. Tiesa, ir bijuši arī tādi gadi, kad nesanāk.
Turpinot dzimtas tradīcijas, esat Sēlijas patriots un arī tur ieguldāt savu brīvo laiku un enerģiju.
Katru gadu cenšos organizēt talkas sava vectēva dzimtajā pusē pie Sunākstes baznīcas, kur savulaik dzīvojis un apglabāts izcilais apgaismotāju laikmeta mācītājs un latviešu laicīgās literatūras dibinātājs Vecais Stenders.
Pirms dažiem gadiem iekārtojām Bildu Ābeces taku, šogad sakopām mācītājmuižas vietu, sapņojam par atjaunotu mācītājmuižas parku, kur senatnīgā vidē varētu integrēt laikmetīgo mākslu. Lai šo ideju īstenotu, kopā ar domubiedriem dibināsim Stendera biedrību.
Vecais Stenders bija arī modernu ideju atbalstītājs. Viņa trīssimt gadu jubilejai veltītā piemiņas pasākumā Viesītē varēja apskatīt veļas mazgājamo mašīnu, kas ar jūsu pūlēm izgatavota pēc viņa rasējumiem.
Jā, tā ir īpaša koka muca ar vāku, kurā iestiprināts ar roku griežams rotors. Prototipu Vecais Stenders izgatavoja un aprakstīja 1765. gadā. Savam laikam tas bija vērtīgs izgudrojums, kuru viņš pats raksturoja šādi: “Četrpadsmit gadu veca meitene var kā rotaļā paveikt tik, cik citkārt četras sievas.”
Vai dēls Kārlis arī piedalījās šajā procesā?
Jā, protams, arī Kārlis piedalījās. Bet vairāk gan Anna.
Un vai šovakar Kārlis skries kopā ar jums?
Šovakar ne, viņš piedalās orientēšanās sacensībās Serbijā. Pavasarī startēja arī Pasaules skolēnu čempionātā Sicīlijā.
Cik viņam tagad gadu?
Palika piecpadsmit. Viņš ir prasmīgāks orientierists nekā es, savulaik vēl varēju puikam dot padomus, tagad ir otrādi. Prieks, ka orientēšanās Latvijā ir pats populārākais tautas sporta veids. Priecājos arī par to, ka arvien vairāk cilvēku apceļo Latviju kājām vai ar divriteņiem. Latvija ir piemērota pārgājieniem. Gribētos, lai būtu vairāk maršrutu, kas aprakstīti un iezīmēti kartēs. Protams, mums ir piecsimt kilometrus gara piekraste, ejot gar jūru, neapmaldīsimies.
Aiziesi vai nu līdz Nidai, vai Ainažiem.
Tieši tā. Bet, ja gribam pa iekšzemi staigāt, tad svarīgas ir pat ne marķētas takas, bet labākas kartes un pieredzējušu ceļotāju apraksti grāmatās vai internetā. Man ir savi maršruti vairākām dienām, reizēm ar draugiem padalos.
Savulaik ģimenes pārgājienu maršrutus izvēlējāties, lai arī Anna tiek līdzi. Cik viņai tagad gadu?
Oktobrī būs divpadsmit. Anna aizraujas ar latviešu tautas dejām, bet viņai ļoti patīk arī vairāku dienu pārgājieni, īpaši gulēšana teltī kopā ar suni.
Un kur dodaties ar Aiju? Vai garo pārgājienu tradīcija joprojām ir spēkā?
Katru gadu ejam. Gan nedēļas nogalēs ar teltīm pa Latviju, gan arī desmit dienu pārgājienos, vislabprātāk braucam uz ziemeļu tundru. Mūsu iemīļotās vietas ir Zviedrijas un Norvēģijas paši ziemeļi aiz Polārā loka un Grenlande.
Tikai telts un mugursomas?
Jā. Ir smagi jānes, jo līdzi ir pārtika, gāzes baloniņi, bet lēnām pierod, un ejot jau arī pārtikas krājumi pamazām sarūk.
Ogas netiek lasītas un zivis uz vietas makšķerētas?
Reizēm ir arī ogas, sēnes un kāda zivs. Makšķere man vienmēr ir līdzi, bet uz to paļauties nevar, mūsu maršrutos reti ir iespēja papildināt pārtikas krājumus.
Taču Skandināvijā ir arī takas, kas piemērotas mazāk pieredzējušiem ceļotājiem – var iet no vienas mājiņas uz nākamo, kaut vai pa Karaļa ceļu pašos ziemeļos. Tur arī ir skaisti, tikai daudz vairāk cilvēku un arī izdevumi ir lielāki, jo jāmaksā par naktsmītni. Toties var iet ar vieglu mugursomu, izbaudīt dabu. Ziemeļi ir īpaši. Kalni, daba, klimats. Kaut gan arī Latvijā var piedzīvot fantastiskas emocijas.
