“Sirds ir vienīgā gaisma” 1
Dzejniece, rakstniece, dramaturģe Agita Draguna (1970) dzimusi Rīgā, studējusi projektu menedžmentu, astroloģiju un psiholoģiju. Iznākuši divi dzejas krājumi: “Līdzsvara robežas” (1999) un “Prāts” (2005). Viņas dzejai daudz komponēta, kā arī tulkota angļu, vācu, zviedru, lietuviešu un ukraiņu valodā. Arī pati atdzejo, tostarp Omara Haijāma rubajas. Ar dzejas lasījumiem piedalās Dzejas dienās, Latvijas dziesminieku saietos, arī starptautiskos festivālos. Piedalījusies arī Prozas lasījumos, periodikā publicēta novele “Aiza”, miniatūru cikls “Septiņas lūgsnas” un topošā romāna “Asfalts” fragmenti. Nacionālajā lugu konkursā godalgota Dragunas senlatviska traģēdija dzejā “Pasargātie” (2006) un librets muzikālai izrādei “Kaiju kalns” (2004), kas jau iestudēts amatierteātros, tāpat monodrāmas “Plaisa” un “Aiza”. Raksta arī literatūrkritiskus darbus.
– Vai ir nozīme tam, kādā formā ielejas doma – dzejā, prozā vai drāmā?
A. Draguna: – Jā, katras domas kodols, kad tas atrasts, pieprasa pats savu formu, līdzīgi kā sniegpārsla atrod savējo, neatkārtojamo kristālisko pareizību, līdzīgi kā dīgsts jau saknē zina, kā augt. To, kas pasakāms dzejā, nav jēgas klāstīt prozā, bet tam, kas tomēr dzejā nav satilpināms, vienmēr esmu centusies atrast īsāko iespējamo formu – un neko nevaru padarīt, ja tā izrādās trīscēlienu luga vai vismaz pārsimt lappuses prozā.
– Kuras no pēdējā laikā iznākušajām grāmatām uzrunājušas un ar ko?
– Mani pēdējā laikā uzrunā dziesmas, nevis grāmatas. Pati esmu galēji nemuzikāla, bet visu mūžu tuvāko draugu lokā man bijuši apbrīnojami dziesminieki un komponisti. Nevaru šobrīd nosaukt citu sev nozīmīgāku kultūras notikumu kā to, ja man negaidīti piezvana dziesminieks Dinārs Gulbis, lai nodziedātu man vēl pusgatavu tikko tapušu dziesmu ar Velgas Kriles vai Ojāra Vācieša vārdiem, vai dziesminieks Jānis Cirvelis, kuram tikko tapušas dziesmas ar mana pirmā dzejoļu krājuma tekstiem.
***
iekšup pavērs skatu
atraujies no zemes
aizlido līdz elpai
atgriezies pie sevis
tur kur vakar bija tikai debess
vālu vāliem esamība veļas
***
jo dziļāk es iemīlu zemi
jo skaidrāk debesis jūtu
šķiet pietiktu atgulties zālē
lai es jau debesīs būtu
un zilgmes vieglums caur mani
ieaužas zemē kā saknes
jo rūgtāk es pazīstu bailes
jo nevīstošāks mans sapnis
***
kādas mūžīgas skumjas
pasaules gudrajo sejās
kāda nedrošība
trīc zizlī valdnieka rokā
klīst starp rakstu tīstokļiem
kāds mūks un taustās pēc
gaismas
norāvis sevi kā augli
no dzīvības koka
*
sirds ir vienīgā gaisma
no kuras tu spēku smel
jo vien kas atspīdēs tajā
tev izliksies kaut ko vērts
***
ne tam ir svars kas ilgi svērts
ne tam ir mērs kam tas ir pilns
ne tas ir silts kas drīz taps karsts
ne tas sev tic kurš nepievilts
