„Cilvēkiem reizēm ir bail no mākslas”, saka māksliniece, uzskatot, ka mākslai jāmēģina tuvoties skatītājam, apgūstot ne tikai izstāžu zāles un galerijas, arī citas telpas. „Nereti cilvēks nevar brīvi ieiet galerijā, jo baidās, ka viņam būs kaut ka jāpērk. Muzejā vai izstāžu zālē baidās no tā, ka viņš kaut ko nesapratīs – tāpat kā simfoniskās mūzikas koncertā.” Signe priecājas, ka lieliska esot bijusi iespēja gada sākumā veidot izstādi Vīna studijā, jo tur uz darbiem varēja „lūkoties arī caur vīna glāzes perspektīvu”. „Rietumeiropā šīs mākslas galeriju tradīcijas jau ir citas, cilvēki no šim vietām nebaidās. Protams, arī es uzskatu, ka mākslai ir vajadzīgas izstāžu zāles un muzeji, jo tās ir vietas, kas pārliecina skatītāju. Tomēr to, vai tavi darbi būs skatāmi šādās vietās, mūsdienās – īpaši Latvijā, bet, iespējams, arī Londonā vai Ņujorkā, ir ļoti atkarīgs no paša mākslinieka komunikācijas ar svarīgām personām un personīgām attiecībām.” 1
Signes Vanadziņas darbi jo bieži bijuši aplūkojami aiz Latvijas robežām – māksliniece ir piedalījusies vairāk nekā 50 grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Somijā un Zviedrijā. Viņas gleznas atrodamas arī privātkolekcijās Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Dienvidkorejā. „Ir jāsaprot, ka Rietumos neviens tevi īpaši negaida. Piemēram, tādā mūsdienu mākslas galvaspilsētā, kāda ir Berlīne, viņiem pilnīgi pietiek spēcīgu berlīniešu radīto darbu. Mūsdienās ir svarīgi, ka tev ir kāds protežē, kāds, kas iet priekšā un šķūrē ceļu. Jaunie mākslinieki jau ir iemanījušies arī šajās pašu mārketinga darbībās – viņiem to māca skolā.”
Jaunākajā izstādē māksliniece atlasījusi darbus, kas tapuši vairāku gadu laikā. „Interesantākais ir tas, ka darbi ir dažādi un cilvēki tos ieraudzīs pirmoreiz, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav iekļuvuši citās manās izstādēs. Daļa no tiem ir pavisam svaigi, bet ir arī kāda klusā daba, kas tapusi manā klusās dabas perioda noslēgumā – pēc tam tādas klusās dabas vairs gleznojusi neesmu. Izstādē ir darbi, kas sekojuši jau pēc šī perioda un ir abstraktāki, mazāk paskaidrojoši. Iespējams, gleznā, kur man ir ezers un niedres, kāds saskatīs ko pilnīgi citu, un tas man patīk. Varbūt „Atvaļinājumā” kāds saskatīs septembri, bet varbūt – kaut ko pilnīgi citu.”
