Signe teic, piemērotākais laiks gleznošanai ir tas, kad ir visvairāk dienas gaismas – pavasara, vasaras mēnešos. Ziema māksliniecei ir ne tikai gadalaiks, kad var smelties iedvesmu gleznām, bet, galvenokārt, laiks, kad viņu visbiežāk varam sastapt pavisam citā jomā, kā instruktorei skolojot kalnu slēpotājus – gan dzimtās pilsētas, Cēsu, Žagarkalnā, gan Alpos, gan citur Eiropā, ja vien tur ir kalni un sniegs. „Šogad atkal aizdauzījos uz Šveici,” smejas māksliniece. „Tur apmācāmo tavā rīcībā nodod uz vairākām dienām, nevis dažām stundām, process ir pamatīgāks. Kad redzi, kā mazais ķipars, kurš pirms tam nav turējies uz slēpēm, pēc nedēļas aizbrauc kopā ar vecākiem no lielā kalna, padarīta darba sajūta ir lieliska.” 1
Mākslinieces radošā un sportiskā dzīvesveida saknes meklējamas ģimenes tradīcijās. Vecāki, Cēsu keramiķi, ziemā daudz laika pavadīja, kopā ar meitām (Signi un māsu) slēpojot tuvējos Cēsu pakalnos. „Bērnībā izmēģināju keramikas prasmes – veidojām simtiem māla „gliemezīšu”, kas tā arī līdz apdedzināšanai netika, un sapratu, ka līmēt krūzītēm osiņas nekad nebūs mana lieta. No bērnības līdz atnākusi sportošana. Atceros, kā ziemā cauri sniegiem ar kalnu slēpēm mērojām daudzus kilometrus caur mežam, lai tiktu līdz kalnam, un tad, nu jau pārgurušas un aukliņā vilktas, rāpāmies atpakaļ. Auto toreiz nebija. Protams, ja gadījās ziema bez sniega, slēpošanas prieks atkrita. Tagad, kad ir iespēja lietot mākslīgo sniegu, atliek tikai sagaidīt aukstumu. Protams, toreiz, kad nedarbojās kalna pacēlāji, kalnā rāpšanās kopā ar citiem bija īsts dzīvais „feisbuks”, rāpjoties kalnā varēja visu dzīvi izrunāt, iepazīties, tagad katrs ir par sevi.”
„Gleznošana man ir iespēja būt vienatnē, pašai ar sevi. Slēpošana, pilnīgi pretēji, ļauj būt cilvēkos, sabiedrībā. Laiku pa laikam ir jāiznāk no savas celles – ir vajadzīgi jauni iespaidi, jaunas sejas apkārt. Nav tā, ka gleznojot atpūšos no fiziskām aktivitātēm vai otrādi, slēpojot – no garīgas piepūles. Abas vienkārši ir mans dzīvesveids,” saka Signe.
Kalni laiku pa laikam „iesprūk” arī Signes darbos. „Šajā izstādē atlasi izturēja Žagarkalns – manam rozā Materhornam vēl jāpagaida,” smaida Signe. „Ir arī tādi darbi, kuros par kalniem vispār neesmu domājusi, bet cilvēki tos tur saskata. Man ļoti patīk, ka cilvēki man stāsta par to, ko saskatījuši manos darbos. Izrādās, ka citu skatienā darbos virspusē iznirst kaut kas man pašai negaidīts. Tas pats Žagarkalns, piemēram, kādam parādījies darbā, kur tā vispār nav, un pašai šķitis, ka gleznoju krūmus. Vai zaķis bildē, kur man ir magones! Gleznojot nedomāju par to, ko tur varētu saskatīt citi, vai par to, kā to bildi varētu labāk pasniegt vai pārdot. Man ir svarīga krāsa, forma. Protams, mūsdienās māksliniekam tomēr lielā mērā jāpievēršas savu darbu piedāvāšanai publikai, tomēr tās ir lietas, kas ar mākslu tieši nav saistītas, un es ļoti priecātos, ja kāds to nokārtotu manā vietā. Tāpēc reizēm saku Ilmāram (mākslinieces dzīvesbiedrs, aut.) – tu būsi mana preses pīle!”
