Signes jaunākās izstādes moto – „no raspodiņa padzerties” – līdzās stāstam par mēnešiem nes vēsti par mazo rasas pilienu, kurā atspoguļojas visa plašā pasaule. „Par mazo un vienkāršo lietu skaistumu. Par ziemu, par vasaru, par sauli, lietu un svaigu gaisu – par dabu,” skaidro māksliniece, atzīstot, ka viņas gleznu motīvus un pašu visbiežāk iedvesmo tieši Latvijas daba. „Ir, piemēram, nenormāli forši, ka tu šeit vari peldēt pliks – miglā. Saulrietos vai saullēktos. Šeit to ir iespējams izbaudīt.” 1
„Šādu – dažāda lieluma darbu izvietošanu salīdzinoši nelielā telpā vai vietā jau izmēģināju, veidojot savu darbu ekspozīciju Korejā. Tur katram no simtiem māksliniekiem viņa darbu izveidošanai bija dots viens metrs. Saliku tajā daudz dažādu izmēru bildes. Galerijā „Istaba” ir pirmā reize, kad izrādi iekārtoju „no attāluma”, ar datora maketa palīdzību, kā to dara, piemēram, Gerhards Rihters. Tas nozīmē, ka jau pirms izrādes iekārtošanas tu izpēti telpu un tev virtuāli ir skaidrs, kā tā tiks izvietota izstāžu zāles telpā. Ir interesanti!”
Signes stihija ir krāsa, un māksliniece piekrīt apgalvojumam, ka viņas darbos krāsas neturas rāmjos. „Varbūt tāpēc šobrīd gleznām rāmjus nelieku nemaz. Man ir iekšēja prasība pēc krāsām. Pēc košuma, spožuma. Ieraugu kliņģerīšu lauku, un varu sajukt prātā no sajūsmas. Tas jums nav ļoti skaistais kviešu tonis ar skaisto zāli un brūnumiņu. Tās ir tik spoži oranžas, ka sirds dzied no prieka! Varbūt apkārt ir pārāk daudz pelēkā mākslinieku darbos, vēlos rudeņos. Piekrītu, arī pelēkais var būt skaists, tomēr man šķiet, ja aiz loga tev ir tas pelēkais, tad istabā, pie sienas, vajag krāsaino. Laikam jau tā prasība man nāk kaut kur „no iekšām”.” Zinu, ka, piemēram, Vācijā vai Austrijā cilvēkiem patīk drūmākas bildes. Iespējams, viņu dzīve ir tik koša, ka nav vajadzības pēc krāsas. Varbūt tur ir vairāk gaismas.”
Par Signes gleznām mēdz teikt – jautras. „Esmu par to sajūsmā. Piekrītu, reizēm kopā ar nosaukumu un skatītāja interpretāciju tās nudien kļūst jautras. Arī šajā izstādē ir glezna, kurā saliku kopā kāzu rozes un nātres. Un, re, kāds jau mēģina iestāstīt, ka saredzot tur „kāzu rozes un ikdienas nātres”. Man jāsmejas. Katrs, protams, var manās gleznās saskatīt, ko vēlas – piemēram, pamanīt Žagarkalna sniegā slēpotāju ar lauztu kāju.”
