“Sirdis smaržos pēc pieneņmedus.” Saruna ar dzejnieci no Daugavpils novada Egitu Terēzi Jonāni 0
Inga Kaļva-Miņina”, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Man šķiet, ka cilvēks par dzejnieku kļūst tad, kad iemīlas,” saka žurnāliste un dzejniece Egita Terēze Jonāne no Daugavpils novada Naujenes pagasta.
Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē (tagad – Daugavpils Universitāte) iegūts vidusskolas latviešu valodas un literatūras un Latvijas kultūras vēstures skolotājas diploms, filoloģijas bakalaura grāds literatūrzinātnes nozarē un filoloģijas maģistra grāds latviešu literatūras apakšnozarē.
25 gadus strādājusi par žurnālisti laikrakstā “Latgales Laiks”, no 2020. gada ir laikraksta “Vietējā Latgales Avīze” žurnāliste. Ir biedrības “Latvijas reģionālo mediju asociācija” valdes locekle, Latvijas žurnālistu asociācijas biedre, biedrības “Lobs.lv” un informatīvā portāla “Lobs.lv” līdzdibinātāja.
2020. gadā absolvējusi Baltijas Mediju izcilības centra Žurnālistikas skolu.
Rakstīt dzejoļus sākusi jau skolas laikā, nedaudz rakstījusi arī studiju gados. Pozitīvs impulss rakstīšanai bijis, kad laikraksta “Latgales Laiks”, kura redaktore toreiz bija dzejniece Anna Rancāne, literārajā lappusē tika nopublicēti Egitas dzejoļi.
Pirmā haikas jeb trīspuksts Egitai radās 2005. gadā. Trīsrindēm, kas japāņiem ir haikas, gribējās piemeklēt latviešiem atbilstošāku nosaukumu. “Mēs ar Annu Rancāni gājām pa Vienības laukumu Daugavpilī, un viņa man saka – tavos darbos ir daudz rakstīts par sirdi, varbūt nosaukumu varētu sasaistīt ar to? Sirds, puksti, trīs rindiņas – tā radās trīspuksti,” atceras Egita.
“Haikas ir foršas ar to, ka, vai nu dzejas rindas saliekas uzreiz, vai arī nekas tur nesanāk. Tās prasa tavu patiesāko būtību, tu nevari neko ne samelot, ne izfantazēt. Es paturu prātā notvertās emocijas, sirdī iekurbulēju šīs sajūtas, jo man patīk visu redzēto emocionāli pārdzīvot. Caur trīspukstu tu pastāsti to, ko tava sirds ir piedzīvojusi kādā dienā, brīdī, tikšanās reizē, atelpā.”
2011. gadā klajā nāca dzejnieces pirmā grāmata – haiku krājums “Tikšanās uz siržu laipas. Trīspuksti”, kas sakārtots trīs nodaļās: “Esot Dievtuvībā”, “Esot divtuvībā”, “Pašas sirds motīvs”.
Par iespēju grāmatai piedzīvot dienasgaismu lielu paldies Egita saka savai bijušajai kolēģei Laurai Repelei, ar kuru kopā strādājušas laikrakstā “Latgales Laiks”.
Tieši Laura, jau strādājot izdevniecībā “Jumava”, parādīja redaktorei Egitas trīspukstus un pamudināja autori, ka beidzot jāizdod sava dzejas grāmata.
Egita dažādos literāros pasākumos ir iepazīstinājusi lasītājus ar savu dzeju. Pavisam nesen viņa attālināti viesojās Krāslavas novada centrālās bibliotēkas rīkotajā tiešsaistes sarunā “Saule piemiedza ar tulpes aci”.
Pateicoties Latgales dziesminiecei Laurai Bicānei, Egitas trīspuksti ir pārtapuši par dziesmām un 2015. gadā izdoti Lauras otrajā albumā “Trīspuksti”.
“Kad Laura pirmo reizi nodziedāja trīspukstus, sapratu, ka viņa caur mūziku sajūt to, ko es sajūtu dzejā,” saka Egita.
Autorei patīk lasīt grāmatas, viņa mīl teātri un kino, ikdienā ar prieku dodas garās pastaigās un velobraucienos, vērojot apkārtējo pasauli un notverot tās skaistos mirkļus ne tikai savos trīspukstos, bet arī fotogrāfijās.
– Ar ko tevi piesaista žurnālistes profesija?
E. T. Jonāne: – Žurnālistika ir viena no tām retajām profesijām, kur tev visu laiku sanāk mācīties dzīvot dzīvi. Te ļoti palīdz visi rakstu varoņi, visa informācija, ko izlaid caur sevi un atspoguļo rakstos.
Austrumos teic, ka katrs cilvēks ir otram skolotājs, un tā ir. Man patīk šī profesija, jo te tu nevari sēdēt uz lauriem, tev visu laiku gribas, lai tu būtu citāds. Žurnālistika ir tā profesija, kur tu visu laiku gribi mainīties, gribi mainīt pasauli.
Man gribētos, lai žurnālisti būtu tie, kas vairo labās lietas, lai iestājas par vērtībām. Ne velti teic, ka žurnālisti ir sabiedrības sirdsapziņa. Man gribētos, lai es būtu šī sirdsapziņa, lai nebūtu tā, ka mēs esam darvas karote kādā mucā.
Žurnālistika ir aizraujošs un pasakains piedzīvojums, kas ilgst visu dzīvi.
– Kur smelies iedvesmu?
– Visvairāk mani iedvesmo cilvēki, jo mans darbs ir saistīts ar viņiem. Kopš bērnības ļoti mīlu vērot cilvēkus. Man patīk viņos klausīties. Varbūt tā vērošana sākusies jau no bērnības, kad dzīvojām pie omītes.
Viņa, saprotot, ka nevar vienlaicīgi darīt darbus un mūs pieskatīt, izdomāja tādu foršu spēli – pļavas vidū nolika lielu sili un tajā iesēdināja mūs ar brāli un teica, lūk, apkārt jums ir okeāns, un jūs tagad ceļojat pa pasauli.
Tā nu mēs ceļojām pa to pļavu un daudz ko iztēlojāmies. Savukārt no rītiem brokastojām pie loga, aiz kura vienmēr bija rīta saule, aiz kura lidoja putni, aiz kura staigāja stirnas.
Un tad, ka tu izaudz tādā vidē, kad jau no bērnības saņem fantastiskas Dieva dāvanas, sirds kļūst redzīgāka, dzirdīgāka.
Mana sirds atveras sarunās ar cilvēkiem. Novēlu mums vairāk rast laiku sarunām, kopābūšanai, jo tas bagātina. Ne velti Dievs Vecajā Derībā teic, ka otrs cilvēks ir viņa vēstule.
Tā ir visskaistākā vēstule, kas uzrakstīta virs zemes un debesīs arī. Mani ļoti iedvesmo draudzība ar Dievu. Tā izpaužas rīta un vakara lūgšanā, apcerē par visu, ko Viņš ir radījis – sauli, cilvēku, puķi, vēju, lietus lāsi.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Egitas Terēzes Jonānes jaunākajos trīspukstos
Trīspuksti
Satiekamies trīs
Ziedēšanās – cerībā,
Mīlā, ticībā.
Sirdis smaržos pēc
Pieneņmedus… Tu un es
Ziedēsim pļavās.
No sirds līdz sirdij
Ir ejams sajustsaprast
Saulainuma ceļš.
Sirds tilti… Būvē
Tos no gulbju dziesmas un
Paša sirds elpas.
Klauvē… un arī
Ja nedzird. Kāds jutīs un
Saplauks logrūtīs.
Ir satiktprieks.
Tas saauž sirdi maigu
Vārdu dzīparos.
Kad ziedu satiek
Bite, skan katrā ziedlapā
Ziedziedēšana.
Tavs lidojums ir
Svarīgs debesīm un man…
Mākoņmīlētie…
Skatienu pļavā
Brist – satikties, saprasties
Un iemīlēties…
Viss mazais ir liels,
Viss lielais ir mazs… kad ceļš
Zied rudzupuķēs.
***
Egitas trīspukstu pāris
Tu maigumu slēp
Aiz vējaukstiem vārdiem… Nāc
Slēpies pavasarī.
Tur satiksimies
Uz pavasarsola, lai
Sirsnīgrunātos.
