Sirdij ir jāstrādā. Intervija ar ķirurgu Romānu Lāci 1
Ja Latvijas Radio dzirdat Skalbes pasaku Burvja sirds, ziniet: to ierunājis Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs Romāns Lācis. Nu jau pirms desmit gadiem, kad profesora vadībā tika veikta pirmā sirds transplantācija Latvijā.
Pa šo laiku sirds pārstādīta vienpadsmit pacientiem, bet pašlaik uz dzīvību glābjošo operāciju, kurai 2012. gadā valsts kabatā nauda nav atrasta, gaida deviņi smagi slimi cilvēki.
– Jūs jau šorīt operējāt?
– Jā, daru to katru dienu. Tāda ir mana sūtība un būtība, pienākums. Man patīk operēt! Ķirurgam ir grūti, ja viņš neoperē.
Operēju katru dienu, un, ja ik dienu varu kādam palīdzēt, ir vērts dzīvot.
Visi esam cilvēki, kādudien varam būt ne tik labā omā, bet, sākot operāciju, tā neoma pazūd. Katrs taču saņemamies, lai padarītu savu darbu. Un, jo lielāka pieredze, jo mazāk jāsaņemas; tas pats par sevi. Ķirurgam tāpat – no malas raugoties, ne vienam vien liekas: ja man tā vajadzētu, tad gan beigas klāt! Jā, viņam būtu beigas, protams; bet man tas ir ikdienas darbs.
Miers ir profesionalitātes izpausme.
– Kādu operāciju šodien veicāt?
– Kundzei bija smaga sirds vārstuļa kaite – aterosklerozes dēļ: kalcija sāļi nogulsnējušies, atverīte aizgājusi ciet… Vajadzēja nomainīt vārstuli. Tā ir nopietna operācija, jāaptur sirdsdarbība, jānodrošina mākslīgā asinsrite, jātiek klāt tai vainai. Anatomija mums visiem it kā vienāda, taču katram cilvēkam tomēr ir savas atšķirības, ko ieraugi tikai operācijas laikā. Šai pacientei tā nebija ķirurgam ērta. Bet viss izdevās gludi.
Operējam katru dienu, treniņš ir pamatīgs. Un nav tā, ka es to izdarīju – vesela komanda strādājam. Lai izdarītu vienu sirds operāciju, tā ir liela.
– Cik liela?
– Ķirurgam, kurš operē, gan morālā, gan fiziskā, gan ķirurģiskā slodze un atbildība ir visaugstākā. Asistenti, operāciju māsa, kura zina tās gaitu un kam nekas nav jāsaka – pacel roku un tev tiek iedots tajā mirklī vajadzīgais instruments. Operāciju māsas atbildība ir milzīga, viņai jānodrošina sterilitāte, jāraugās, lai citi to ievēro. Arī viņai ir palīdze, kas pasniedz nepieciešamo, uzskaita katru lietoto kompresīti, plāksnīti, diedziņus, adatiņas. Gadījumi, kad kaut kas palicis operācijas brūcē, nav tikai folklora, tādi medicīnā ir bijuši. Tāpēc, lai to nepieļautu, uzskaite ir ārkārtīgi svarīga.
Medicīnas kļūdu nedrīkst būt, tomēr tās notiek. Nenotiek tikai tad, ja nedara – tad ir droši.
Diez vai ir kāds, kuram vienmēr viss izdodas ideāli. Taču, ja kļūdīšanās nav notikusi neuzmanības vai paviršības dēļ, pārmēru šaustīt sevi nav pareizi. Ja samērīgi – varbūt labi, bet, pārāk sevi plosot, ieguvuma nav. Lai spētu strādāt, ir jātiek pāri zaudējumiem. Tur ir tas grūtums – arī pēc neveiksmes atkal iet pie operāciju galda.
– Ko iespējams darīt, ja sirds vārstulis sabeigts?
– Veicām diezgan parastu operāciju – slimības dēļ bojāto izoperējām un ievietojām mākslīgu bioloģisko audu vārstuli. Parasta gan nenozīmē vienkārša: lai to izdarītu, jāatver krūškurvis, jāapstādina pacienta sirds, jānodrošina mākslīgā asinsrite. Tas jādara lielākajā daļā klasisko sirds operāciju, citādi nevar. Mākslīgās asinsrites speciālisti gādā par visu dzīvības funkciju norisi: organisms darbojas kā parasti, visi orgāni strādā, tikai sirds ne – tās darbu veic mākslīgās asinsrites aparāts. Kad nepieciešamā rekonstrukcija izdarīta, sirds atkal jāieslēdz dabiskā darbībā.
Sirds ir mazliet sarežģīts orgāns. Īpatnējs.
– Ar ko īpatnējs?
– Pēc tam, kad veikta operācija, sirdij ir nevis tikai jādarbojas, jāfunkcionē, bet jāstrādā – jānodrošina visa organisma apgāde ar asinīm. Niere pēc operācijas kādu laiku īsti nestrādā vai darbojas vārgi, tikai pamazām atsāk funkcionēt kā nākas. Vai pacientam tāpēc kas notiks? Nekas slikts! Niere atgūsies.
Ja operētas smadzenes, visaugstākā, vislabāk organizētā matērija cilvēka organismā, smadzeņu kopējās funkcijas vismaz kādu laiku, varbūt dažas stundas, būs ietekmētas. Pacients nekontaktējas ar apkārtējiem, lēnāk reaģē – bet pēc laika tas izlīdzinās, smadzeņu darbība atjaunojas kā agrāk. Nekas paliekoši slikts ar organismu un cilvēku kopumā šā traucējuma posma dēļ nenotiks.
Bet, ja sirds pēc operācijas savu darbu neveic pilnvērtīgi, pukst, bet nestrādā, cieš viss organisms. Tai jāstrādā fiziski, ar pilnu spēku uzreiz. Jebkurš cits orgāns pēc ķirurģiskas ārstēšanas var atjaunoties pakāpeniskāk, bet sirdij savs darbs jādara tūlīt un pilnā sparā.
– Citādi…
– … vispārējā cirkulācija organismā ir traucēta, un var iet bojā citi orgāni. Tas ir sirds īpašais statuss organismā.
Protams, sirds ir arī mūsu dvēseles mājoklis. Kāds var to apstrīdēt, bet es to zinu.
– Zināt!
– Esmu pārliecināts, ka tā ir.
– Kāds ir biežākais iemesls, kāpēc sirdi nepieciešams operēt?
– Ja medikamenti vai nu nelīdz, vai vairs nelīdz un sirds kāda iemesla dēļ nespēj veikt savu darbu – varbūt tās asinsvadi ir cietuši, tāpēc netiek piegādāts pietiekami daudz asiņu miokarda muskulim, līdz ar to skābekļa un barības vielu, varbūt pilnvērtīgi darboties traucē vārstuļa defekts. Hipertensija, stenokardija, sirdsdarbības ritma traucējumi, vainagartē- riju bojājumi, pie kā bieži vien noved dzīvesveids, neveselīgi ieradumi, – iemesli, kas izraisa sirds mazspēju, kad cilvēkam pat nelielas slodzes laikā trūkst elpas, veidojas tūska, rodas nesamērīgs nogurums, ir dažādi.
Sirds un asinsvadu slimību dēļ Latvijā gada laikā mirst aptuveni sešpadsmit tūkstoši cilvēku. Un visus diemžēl neizglābt arī ar operāciju.
Daudz ko spētu mainīt profilakse, veselīgāka dzīvošana. Piemēram, smēķēšanas ierobežošana. Taču ar aizliegumiem vien arī visu nevar atrisināt – vajag pārliecību, kas veidojusies kopš bērnības.
Mēs esam ļoti pieķērušies vai pieradināti pie aizlieguma principa: nedrīkst! Visur dominē aizliegums, nevis ieteikums, izskaidrojums, izpratne: ja darīsi tā, notiks šādi, tas kaitēs pašam vai sabiedrībai kopumā. Daļa aizliegumu noteikti ir lieki, bremzējoši, nevis attīstoši. Jebkurā sfērā.
Neievērojot šo nedrīkst, bieži vien rodas progress. Jaunajiem nav tās gudrības, ko nevar, kas nav iespējams, tāpēc viņiem izdodas pārspēt savus skolotājus gan domāšanā, gan arī praktiskajā veikumā.
– Vai ārstam maz ir tāda iespēja: neievērot noteiktās robežas?
– Nosacīti. Mēs netaisām mašīnas karburatoru, strādājam ar dzīviem cilvēkiem. Ja pēc saviem ieskatiem rīkotos ārpus pieņemtajām vadlīnijām, eksperimentētu ar pacientiem. Attīstībai jānotiek plūstoši, nevis revolucionāri, ar lēcieniem, iepriekšējo noliedzot. Tad progress ir saudzīgs. Citādi varam nonākt bīstamā, pacientu dzīvību apdraudošā haosā.
– Vienubrīd likās – tagad taču ir iespēja ielikt stentu, saremontēt asinsvadu no tā iekšienes – varbūt smagas sirds operācijas ar krūškurvja atvēršanu vairs nevajadzēs…
– Tāda mazliet eiforiska noskaņa pavīdēja arī profesionāļiem, lai gan dziļa pamata tai nebija. Sākotnēji varbūt šķita, ka varēs visus ārstēt mazinvazīvi. Vai ievadīt cilmes šūnas un slimības skarto vietā izaudzēt jaunus sirds audus, iztiekot bez klasiskās ķirurģijas.
Katra no šīm metodēm ir pētīšanas vērta, ļoti iespējams – gana plaši izmantojama, bet visas citas ārstēšanas iespējas tomēr neaizvietos.
Sava loma tādā pretstatīšanā ir arī konkurencei starp invazīvo un kardioķirurģiju – tāda mazliet pastāv, kā zināma cīņa par pacientu – kurš viņu ārstēs? Tā ir problēma arī citur pasaulē, bet svarīgākais ir nezaudēt galveno principu – ka visu darām slimnieka interesēs, domājot, kā viņam labāk.
Centrālā vienība medicīnā ir un paliek slimais cilvēks. Mums, profesionāļiem, ir jāvienojas, kurš ārstēšanas veids būs efektīvākais konkrētajā gadījumā. Sadarbojoties, nevis pretstatot tos. Esam taču gudri prāti, kopā spējam izskaitļot katram pacientam labāko, mazāk traumatisko un mazāk riskanto palīdzības veidu.
– Kas sirds ķirurgam ir visgrūtākais – pārstādīt sirdi?
– Transplantācija ir ļoti sarežģīta operācija, īpaši organizatoriski komplicēta. Varbūt ķirurģiski, tehniski pat ne tik ļoti grūta, bet viss kopums nav vienkāršs. Par to lemj, kad nekas cits vairs nelīdz, kad, transplantāciju neizdarot, cilvēks patiesi iet bojā.
Lai to veiktu, jābūt donoram – mirušam cilvēkam, kura smadzenes vairs nestrādā, ir gājušas bojā, bet sirds darbojas. Jākonstatē smadzeņu nā- ve – atbilstoši juridiski un medicīniski precīzi izstrādātai kārtībai. Donora bioloģiskās funkcijas tiek uzturētas mākslīgi: noris asinscirkulācija, miesa ir dzīva, smadzenes – ne. Kad donora sirdi izņem, ir četras stundas laika, lai to atgādātu uz Sirds ķirurģijas centru Stradiņa slimnīcā, pārstādītu un atjaunotu asinsriti.
Tas metronoms tikšķ ātri, darbībai jābūt labi koordinētai. Nepagūstot pārstādīt pieļautajā laikā, iespējams, ka sirds nesāk darboties.
Masveidīga šī operācija nav un nebūs. Vai tā ir vissarežģītākā? Jā, stipri sarežģīta, bet Latvijā to spējam izdarīt un veicam.
– Desmit gadu laikā vienpadsmit pārstādītas sirdis ir daudz vai maz?
– To, cik transplantāciju tiek veikts, limitē divas lietas: nauda un donori. Donoru trūkst. No vienas puses, varētu sacīt: paldies Dievam, tātad cilvēki neiet bojā. Taču tā jau nav. Jautājums ir, vai un kā izmantojam donoru orgānus. Kad nesen atzīmējām sirds pārstādīšanas desmitgadi Latvijā, Transplan- tācijas centra vadītājs profesors Rafails Rozentāls skarbi runāja par to, cik daudz donororgānu paliek neizmantoti.
Viens ir gājis bojā, bet otram tajā brīdī var sākties jauna dzīvē. Ja kaut ko neizdarām, neizmantojam šo dramatisko iespēju, cerību dzīvot apcērtam.
Latvijai šajā virzienā ir vēl ļoti jāaug. Prātā jāaug. Bieži vien tiek pateikts: mums nav naudas. Jā, cilvēku dzīvības glābšanai nav, bet birokrātijai pietiek.
– Cik sirds transplantācijas Latvijā gadā vajadzētu veikt?
– Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu – desmit līdz piecpadsmit. Tas atbilstu starptautiskajam līmenim. Taču ir arī vēl citi svarīgi kritēriji – ja mums pēkšņi tiktu nolikta priekšā nepieciešamā nauda, nez vai būtu gatavi to pilnībā izmantot – jo pietiekami labi netiek atpazīti pacienti, kam sirds pārstādīšana nepieciešama, kurus tā glābtu.
Sirds transplantācija ir pretrunīga operācija: viens cilvēks mirstot atdod dzīvību otram.
Un paši slimnieki, tāpat viņu tuvinieki to neapzinās – nav pienācīgi informēti, izglītoti. Arī par daudzām citām sirds operācijām nezina, ka tās varētu palīdzēt.
– Vai tad tas pirmām kārtām nebūtu jāzina ārstam, nevis tam, kuram sirds vairs nevelk?
– Tā ir, taču arī cilvēkam pašam būtu derīgi zināt, ko iespējams darīt, ja nu kas… Mums ir neliela sabiedrība, tāpēc iedzīvotāju izglītošana arī šādos specifiskākos jautājumos ir vieglāk paveicama.
– No sirds transplantācijas vēstures zināms, ka ne visas operācijas bijušas veiksmīgas arī valstīs, kur medicīnas attīstības līmenis ir ievērojami augstāks. Kā Latvijā izdevās – un vai izdevās?– jau pirmo veikt sekmīgi?
– Mums palīdzēja Dievs. Man tas visu laiku ir līdzējis – visā, ko esmu darījis, ir bijusi izdošanās, veiksme.
Taču avantūra gan tā nebija. Pirmā sirds transplantācija Latvijā notika 2002. gada 10. aprīlī – un veiksmīgi! Paciente nodzīvoja gandrīz astoņus gadus un aizpērn aizgāja bojā cūku gripas komplikāciju dēļ. Tā bija nejauša nāve, citādi dzīvotu jo-projām.
Līdz šim ilgākais laiks, ko nodzīvojis pacients ar transplantētu sirdi, ir trīsdesmit viens gads. Bet arī astoņi gadi cilvēkam, kuru citādi gaidītu nāve, ir daudz! Tas ir nenovērtējams ieguvums.
Pasaulē sirds transplantācijas vēsture patiešām bijusi gana dramatiska. Šai operācijai gatavojās vairākas ārstu komandas, bet pirmais to izdarīja Kristians Bernards 1967. gadā Keiptaunā, Dienvidāfrikas Republikā. Baltajam cilvēkam, vīrietim, kurš sirga ar smagu sirds mazspēju, tika ievietota avārijā bojāgājušas melnādainas sievietes sirds.
Taču patiesībā transplantācijas tehnoloģijas autors ir amerikāņu sirds ķirurgs Normans Šamvejs, kurš to bija izstrādājis un pārbaudījis neskaitāmos eksperimentos ar dzīvniekiem.
Bernards to nozaga: būdams vizitors ASV klīnikā, redz, kā laboratorijā strādā Šamvejs, nošpiko viņa radīto metodi un pirmais paveic sirds transplantāciju, paliekot cilvēces vēsturē.
Bernarda pacients ar transplantātu nodzīvo astoņpadsmit dienas, nomirst no pneimonijas. Bet tas ir kolosāls sasniegums.
Šamvejs un Amerika ir šokā, trīs dienas vēlāk Ņujorkā mēģina pārstādīt sirdi – neveiksmīgi, pacients mirst operācijas laikā. Tad operāciju atkal izdarīja Bernards, un viņa pacients nodzīvoja mēnesi, nākamais – gandrīz gadu.
Tomēr neveiksmju bijis daudz – ķirurgi gan pārstādīja sirdi, bet pacienti mira audu nesaderības dēļ vai tāpēc, ka, to nomācot, imūnsistēma ar tolaik esošajiem medikamentiem tika novājināta tiktāl, ka nāvi izraisīja šķietami ikdienišķas saslimšanas.
– Vēl apbrīnojamāk, ka jums veicās.
– Risks bija arī 2002. gadā, tomēr tas jau bija cits laiks.
Vērts zināt arī Padomju savienības pieredzi. Skaidrs, ka šādu operāciju tai vajadzēja gluži kā lidojumu kosmosā – valsts prestižam. Taču toreizējais veselības aizsardzības ministrs Petrovskis, pats būdams sirds ķirurgs, izdod pavēli – aizliegt. Stagnāts? Neiet uz avantūru? Drīzāk gudrs lēmums, lai milzu impērijā nepieļautu pašdarbnieciskus mēģinājumus, kas varēja pārvērsties par eksperimentiem ar pacientiem. Bet, neraugoties uz aizliegumu, militārā resora ķirurgi vienpadsmit mēnešus pēc Bernarda operācijas tomēr izdara sirds transplantāciju – to veic galvenais militārais ķirurgs Višņevskis Ļeņingradā, Kara medicīnas akadēmijā. Taču paciente pēc četrdesmit piecām minūtēm mirst.
Sekoja milzīgs skandāls, un, lai gan militārais resors bija teju visspēcīgs, tika izlemts tobrīd vairs nemēģināt šīs operācijas, bet veikt pētniecību. Pētīja, eksperimentēja – arī pie mums septiņdesmitajos gados Henrihs Lācis to darīja ar suņiem. Patiesībā tā bija tāda stagnēšana.
– Līdz beidzot…
– Mēs to izdarījām citā situācijā, kad bija uzkrāta globāla, pasaules pieredze. Arī paši bijām veikuši eksperimentus, mācījušies pie kolēģiem Amerikā un Zviedrijā. Cītīgi gatavojāmies, dabūjām nepieciešamās piekrišanas un veicām virkni imitācijas operāciju, pārstādot sirdi no miruša cilvēka mirušam, pārbaudot tehniskos aspektus. Liels ieguvums bija tas, ka jau darbojās Transplantācijas centrs, kur, veicot nieru pārstādīšanu, imunoloģiskās saderības nodrošināšana bija labi apgūta.
Var sacīt, ka sakrita visi nepieciešamie nosacījumi: zināšanas, tehnoloģiskās iespējas, psiholoģiskā gatavība veikt sirds transplantāciju, bija pacients un donors.
– Šogad valsts naudu sirds transplantācijai nav atvēlējusi, bet tas jau nenozīmē, ka jūsu vadītais centrs stāv dīkā tukšs un kluss.
– Transplantācija ir dzīvību glābjoša, bet tādas ir arī pārējās sirds operācijas. Lielākais sasniegums tomēr ir tas, ka spējam profesionāli kvalitatīvi un vajadzīgajā apjomā veikt citas, arī sarežģītas, bet tā sauktās ikdienas sirds operācijas.
ASV pieredze liecina, ka caurmērā uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā nepieciešamas tūkstoš sirds operācijas mākslīgajā asinsritē. Tātad Latvijā vajadzētu vismaz divus tūkstošus, varbūt pat mazliet vairāk – ņemot vērā augsto saslimstību ar sirds un asinsvadu kaitēm un arī mirstību to dēļ.
– Un cik sirds operāciju gadā tiek izdarīts?
– Ap tūkstoti – tik daudzu cilvēku glābšanu, kuri citādi nenoliedzami mirtu, Veselības norēķinu centrs finansē. Taču tie nav visi, kam šāda palīdzība vajadzīga.
Ja, gaidot palīdzību, jācieš sāpes, tas ir neētiski, bet tikai neētiski. Tie, kam ir smaga sirds slimība – vārstuļu, miokarda vai asinsvadu kaite –, nesaņemot palīdzību, nomirst. Ļaujam viņiem nomirt, jo, limitējot finansējumu, limitējam iespēju izdzīvot.
Lai to nodrošinātu, jābūt vai nu valsts programmai, vai attīstītai apdrošināšanas sistēmai. Mums viena ir ierobežota, otra nav attīstīta. Un tādā situācijā esam ilgstoši.
– Tomēr tūkstoti gadā izglābjat.
– Jā, tas ir kolosāls sasniegums. Treknajos gados izdarījām aptuveni tūkstoš trīssimt operācijas – jo finansējums bija lielāks. Arī pašlaik varētu paveikt vairāk, mūsu speciālistu potenciāls ir ap pusotru tūkstoti sirds operāciju gadā.
Tie nav tikai cipari – tās ir izglābtas dzīvības. Vai neizglābtas, ja nav finansējuma.
– Cik no šī tūkstoša ir jūsu paša veiktas?
– Gandrīz divi simti. Varbūt, izmantojot savu centra vadītāja pozīciju, varētu dienā izdarīt arī divas operācijas. Bet mēs esam desmit ķirurgi.
– Tas ir daudz Latvijai?
– Jā, diezgan daudz. Un jāstrādā ir visiem.
Mums sarūk ne tikai iedzīvotāju skaits. Vispirms aizbrauca vienkāršā darba darītāji, tagad prom dodas arī speciālisti, intelektuāļi, tostarp ārsti. Sirds ķirurģijas centrā esam jau pazaudējuši vienu ķirurgu – tā ir neiedomājama nacionāla bagātība! Neapzināmies, kas mums zudis, ja ārsts aizbrauc prom, turp, kur var strādāt un dzīvot atbilstoši darbā ieguldītajam. Eiropa ir atvērta, tur vajag šos speciālistus – jau izaugušus, trenētus, gatavus ārstus. Un zinu, ka daži jaunie kolēģi intensīvi mācās valodas… Pat oficiālā līmenī dažkārt dzird lepojamies: ja mūsu ārsti tiek pieņemti darbā ārvalstu klīnikās, tātad ir konkurētspējīgi. Protams, ka ir! Bet neesam spējuši nodrošināt, lai viņi strādātu savai tautai.
– Kā kļūst par kardioķirurgu – nepabeidz taču augstskolu un nesāk operēt sirdi?
– Pēc Medicīnas institūta beigšanas mani gribēja paņemt armijā, taču izdevās no dienesta izlaipot. Biju centīgs – tiku aspirantūrā, turpināju zinātnisku tālākizglītošanos. Pēc aspirantūras strādāju ķirurģijas katedrā tepat Stradiņa slimnīcā.
Man ir bijuši labi skolotāji, esmu vienmēr centies ar aizrautību viņiem sekot. Jaunam cilvēkam vajag sapņot! Vienmēr. Man patika lasīt pasakas un vispār lasīt – un sapņot: ko darīšu, kas un kā varētu būt…
– Izsapņojāt arī sirds operēšanu?
– Nē, tik smalki ne! Bet daudz kas top iespējams, ja ir mērķis, iecere. Man kā elks bija Pauls Stradiņš. Pat institūtā vēl nemācījos – gāju medicīnas skolā, kad dāvanā saņēmu grāmatu par profesoru – labi, saistoši uzrakstīta, interesantas bildes…
– Ja mācījāties medicīnas skolā, tātad ļoti mērķtiecīgi zinājāt, ka gribat būt ārsts?
– Nē – ļoti mērķtiecīgi es gribēju būt jūrnieks! Visi puikas taču sapņo par jūru. Bet jūrniecības apgūšanai izrādījos par jaunu, neņēma pretī. Kad tēvs zvanīja, jūrskolā viņam tā prātīgi atbildēja: ja puika grib, lai nāk, pieņemsim. Vienīgi jānoliek eksāmeni par vidusskolas kursu. Es biju beidzis tikai pamatskolu, septiņas klases – saprotams, ka to nevarēju. Bet to pateica tā delikāti, neatraidoši.
Uz jūrskolu mani vilināja brālēns – viņš bija kuģa kapteinis. Valdonīgs, liela auguma vīrs; labi situēts, visu pasauli redzējis… Man arī gribējās būt kapteinim. Bet nesanāca.
Vidusskolā negribēju palikt – mans draugs arī ne, teica: ies uz medicīnas skolu. Nu tad es arī kompānijas pēc. Kad mājās par to runāju, tēvs piekrita: medicīna ir laba lieta, lai būtu, mēģini.
Feldšeru skolu pabeidzu ar izcilību, tāpēc drīkstēju uzreiz stāties institūtā. Konkurss bija liels, bet veicās – acīmredzot tāds bija liktenis.
Institūtā jau otrajā kursā iesaistījos studentu zinātniskajā pulciņā. Stradiņa darba turpinātāji sirds ķirurģijā bija profesors Ēvalds Ezerietis un Jānis Slaidiņš, kurš vadīja šo pulciņu. Es, zaļš zēniņš, domāju: nekad nesapratīšu, par ko vecāko kursu studenti tur runā. Tik gudri…
Gāju uz slimnīcu voluntēt, piedalījos dežūrās, līdz kādureiz profesors Ezerietis, kurš bija redzējis mani pulciņā, teica: nāc, varēsi piedalīties operācijā! Tolaik rokas mazgāja drusku citādāk nekā tagad, tādās bļodās, es to mācēju, biju redzējis ārstus to darām…. Kad es, tāds puišelis, gatavojos to darīt, ienāk operāciju bloka vecākā māsa, cienījama persona: ko tad jūs te darīsiet?! Profesors uzaicināja. Viņa tā ironiski – nu tad jau gan! Vēl tagad atceros to intonāciju – kā auksta ūdens šalti…
– Kāda bija pirmā operācija, ko pats izdarījāt?
– Medicīnas skolā mācoties, vajadzēja griezt sastrutojušu pirkstu. Mēs jau vēl bijām tādi bēr- ni – piecpadsmit gadi. Ķirurģijas pasniedzējs Haralds Bergmanis uzdeva, lai palīdzu pacientam, kuram bija panarīcijs. Zināju, kas tas ir, ko darīt, viss bija izstāstīts. Tā bija pirmā reize, kad turēju rokās skalpeli un izdarīju griezienu pacientam. Izlaidu strutas, ieliku griezuma vietā drenāžu – ļoti liels pārdzīvojums! Tas izmaina cilvēku diezgan fundamentāli.
Tad vēl tie sapņi nebija tik skaidri, bet profesora Ezerieša sacīto pēc tās operācijas, kurā būt klāt mani pasauca, atceros: nu, tu būsi ķirurgs. Vārdiem, ko izsaka tavs pirmais ķirurģijas skolotājs, kuram tu ļoti tici, ir paliekošs, pat maģisks iespaids.
Kad 1969. gadā sāka veidot Sirds ķirurģijas centru un manu aspirantūras laika skolotāju profesoru Jāni Volkolākovu iecēla par tā vadītāju, eksperimentālajā darbā viņš iesaistīja arī mani. Tā tas ceļš pavērās.
Tā ir grūta maize – jābūt milzīgam entuziasmam, lai kļūtu un strādātu par ķirurgu.
– Vai esat vienīgais dakteris savā ģimenē?
– Man ir divi jauni dakteri, kuri aug, studē medicīnu. Tie ir jaunākie bērni – lielie, no pirmās ģimenes, medicīnu neizvēlējās. Varbūt tāpēc, ka pieredzēja, cik smagi tā prasa strādāt.
Tagad ir salīdzinoši vieglāk, esmu tādā pozīcijā, ka naktī ikdienas operāciju dēļ uz slimnīcu nebraucu. Tādi izsaukumi man ir reti. Bet agrāk – knapi esi ticis mājās, kā atskan telefona zvans: ievests pacients, kurš neatliekami jāoperē; celies un brauc. Nācu mājās ļoti noguris, operācijas bija grūtākas, psiholoģiski smagākas, jo gadījās arī neveiksmes. Tagad rezultāti ir labi un pozitīvu emociju daudz vairāk.
– Jūsējie tāpat kā tēvs apgūs ķirurģiju?
– To gan nezinu! Varbūt viņi zina, es – ne.
