Sirdī romantiķis . Saruna ar “Otras puses” līderi Normundu Pauniņu 0
Jau pavisam drīz, 7. maijā, uz lielkoncertu “Uzzīmē mani” koncertzālē “Palladium” aicina par romantiskāko latviešu popmūzikas grupu dēvētā “Otra puse”. Grupas līderis, dziedātājs un dziesmu autors Normunds Pauniņš piekrīt, ka pašlaik grupa turas popularitātes viļņa augšgalā un sarunā pirms koncerta stāsta par mūziku, romantiku un brīvības sajūtu.
Normunda Pauniņa mūziķa pieredzē saplūst dažādu virzienu muzikālas straumes – klasiskā mūzika, kas savulaik dziedāta akadēmiskā kora “Latvija” sastāvā, rokmūzikas dziedātāja rūdījums, kas kaldināts Aigara Grāvera dibinātajā grupā “Otra puse”, un paša pieredze jau daudzus gadus vienam no daudzu radiohitu autoriem – šoreiz jau ar paša veidoto “Otru pusi”. Šobrīd mūziķis teic – ne mirkli nenožēlojot, ka savulaik izdarījis izvēli starp akadēmiska dziedoņa karjeru un “otru pusi” – popmūziku.
“Izvēle nebija viegla, tomēr sirdsbalss teica priekšā, ka popmūzika ir daudz tuvāka. Toreiz nevarēju iedomāties sevi pēc daudziem gadiem stāvam uz operas skatuves ar lielu vēderu un dziedam citu komponistu dziesmas, kas gadsimtiem atdziedātas, bet pašam radošās izaugsmes nav. Tagad zinu, ja izdodas sakomponēt kādu melodiju, kas patīk pašam, un, izrādās, patīk arī vēl kādam, esmu septītajās debesīs, un neko vairāk man nevajag,” spriež Normunds. Pēdas gan palikušas no pieredzes, kad savulaik korī dziedāja Mocarta, Verdi, Penderecka rekviēmus, atzīst mūziķis. “Tagad, paskatoties šajās notīs, ir skaidrs, ka vajadzētu vismaz pusgadu, lai atgrieztos šajā vidē, bet bagāža ir.”
Ironija, bet uz operas skatuves Normundu kopā ar kolēģiem tomēr var sastapt brīžos, vismaz reizi gadā, kad tiek pasniegtas ierakstu balvas mūziķiem. “Otra puse” te viesojusies vairākkārt, lai saņemtu balvas, piemēram, par labāko radio hitu. Šogad apbalvojumiem grupa pievienoja arī balvu “Zelta mikrofons” par gada labāko popmūzikas albumu – pērn klajā nākušo “Uzzīmē mani”, nosaukums, kas nokļuvis arī lielkoncerta titulā.
“Šī balva ir svarīga, tā ir Latvijas mēroga “Grammy”, par ko jāpateicas Guntaram Račam un Elitai Mīlgrāvei, kuri uztur šādu lietu. Balva ir sava veida novērtējums. Protams, dabūt balvu nav pašmērķis. Darām savas lietas, kas mums patīk. Paldies Dievam, arī cilvēkiem patīk mūsu dziesmas.”
Šobrīd Normunda darba kārtībā – lielkoncerts. Nešķiet pārsteidzoši, ja pirms koncerta darbdienas rītā saruna ar Normundu nav iespējama. Pārsteigums nāk vēlāk, uzzinot, ka viņš ir aizņemts, taču ne jau kārtējā mēģinājumā vai ierakstā, kā varētu šķist. Mūziķis, izrādās, ir kaismīgs riteņbraucējs, kurš teju katru rītu sastopams kaut kur Vecāķu, Baltezera vai Mežaparka apvidū, riteņbraucēju ceļu līkločos. Jo garāks gabals, jo labāk, saka Normunds, pat ja tas nozīmē dienā nobrauktus 40 kilometrus. Normunds ir garo distanču cienītājs. Viņš saka – lai dienai enerģija un prieks, turklāt mūsdienās nevarot atļauties nebūt formā.
Normunds atzīst, ritenis ir viņa brīvības instruments, kas kaut mirkli ļauj būt vienatnē ar sevi, un mūziķim tas ir ārkārtīgi svarīgs faktors. Viņš smej, nesen, braucot un austiņās klausoties “Otras puses” dziesmas, sastādīta programmas secība “Palladium” koncertam, kur skanēšot 22 grupas labākās dziesmas.
“Riteņbraukšana palīdz arī tad, kad top jauna dziesma, jo tai parasti ir vismaz trīs dažādas versijas. Braucot tu saproti, kur tai kaut ko pielikt, kur – kaut ko noņemt. Ritenis cilvēkam dod brīvību. Tā pati mašīna jānovieto stāvvietā, un tu jau esi atkarīgs. Braucot tu vari sadomāt plānus, kā tu darīsi, kāpēc.” Nē, dziesmas gan netopot riteņa seglos, smejas mūziķis un priecājas, ka viņam neesot pastāvīga darba no deviņiem līdz pieciem vakarā, tādēļ varot atrast gan laiku sev, gan tam, lai darbotos mūzikas jomā.
Tiesa, gatavojoties lielkoncertam, brīvā laika gan esot mazāk. “Mēģinājumu ir vairāk nekā parasti,” atzīst Normunds. “Programma, kas būs “Palladium”, ir diezgan jauna arī pašiem. Nāk klāt vijoles, stīgas, mandolīnas, perkusijas, kas papildinās ierasto “Otras puses” piecnieku – ģitāru, bungas, basģitāru, sintezatoru un vokālu. Ir mazliet vairāk “jāiespringst”, lai šādā veidā atskaņotu savu mūziku. Ja taisi lielkoncertu, skaidrs, ka ir jāpiedāvā kaut kas vairāk par to, ko no mums dzird ikdienā. Arī paši sevi tā ierosinām uz kaut kādu darbību – ikdienā uzstājies ar vienu un to pašu programmu, mēģinājumi pat nav vajadzīgi, tu spēlē no koncerta uz koncertu. Šis koncerts noteikti būs absolūti neikdienišķs, es pat teiktu – vienreizējs gadījums. Nedomāju, ka tuvākā gada laikā vēl sapulcināsim tik lielu sastāvu.”
Grupas, kas šobrīd Latvijā varētu pulcēt uz lielkoncertu, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, taču “Otra puse” ir viena no retajām, kam izdevies būt klausītāju uzmanības centrā gadu no gada kopš grupas atjaunošanas 2007. gadā. Normunds teic – par to jāpateicas tikai un vienīgi viņu mūzikai. Pēdējā laika popularitāti, viņaprāt, nodrošinājusi veiksmīgā dziesma “Uzzīmē mani”, ko Normunds iedziedāja kopā Antru Stafecku. Tiesa, lielkoncertā Antra nepiedalās, jo nule pasaulē nācis viņas otrais bērniņš, taču koncertā viesosies dziedātāja Aija Andrejeva – kopā ar viņu iedziedātā dziesma “Ave Pali” kļuva par “Muzikālās bankas 2011” uzvarētāju.
Iespējams, dueti ir veiksmes formula, mazliet viltīgi pasmīn Normunds, taču to tapšana esot sagadīšanās, ne mērķtiecīgs aprēķins. “Grupas kodols tomēr ir vīrišķīgs,” pasmaida mūziķis. Jāpiekrīt viņam, ka Normunda unikālais balss tembrs piesaistījis tūkstošiem klausītāju, kas nakts laikā zina katru vārdu dziesmām “Nakts vai rīts”, “Ieskaties” un jau par klasisku kļuvušo “Pēc lietus”.
“Būs vien jāpiekrīt tiem, kas mūs dēvē par romantiskāko grupu,” pasmaida Normunds. “Dziesmas komponējam divatā kopā ar Ivaru Makstnieku, un esmu novērojis, ka sirdī patiešām esam romantiķi. Mūsu melodijas nerodas tā vienkārši, apsēžoties pie galda un sev pasakot – tagad ražojam hitu. Tās nāk dabiski, apakšā ir kāds pārdzīvojums, protams, romantisks.”
Arī šobrīd jau radušās ieceres jaunām dziesmām un kaut kur sēž arī doma par jaunu albumu, kas varētu sekot 2008. gada izdotajam “Nakts vai rīts” un 2013. gada “Uzzīmē mani”. “Beidzot gribētu radīt albumu ātrākā laika posmā nekā līdz šim, kad tam vajadzēja četrus gadus. Protams, speciāli to neforsējam, taču kaut kādi melnraksti “kompītī” jau ir, atliek tikai attīstīt un novest līdz dzirdamam rezultātam. Īpašus “lielos” plānus un mērķus nespraužam, piemēram, netiecamies iekarot ārzemju tirgu. Kad bija ap 20, vēl ticējām, ka varam tikt lielajā ārzemju tirgū, bet tu kļūsti vecāks un uz lietām sāc skatīties reālāk. Protams, doma nav nomesta malā, bet ar to neaizraujamies. Ja būs reāls teksts angliski un tas ies kopā ar mūziku, kādēļ ne? Esam domājuši arī par lietuviešu, igauņu mūzikas tirgu, tapušas arī trīs dziesmas krievu valodā, bet pagaidām tas stāv uz vietas. Paliekam pie latviešu valodas.”
