Speciālistes ieteikums 1
Eiropā sintētisko audumu ražotājus kontrolē vairāk, pieprasot drošākas tehnoloģijas, bet par to, cik kvalitatīvus materiālus izgatavo Ķīnā, skaidrības nav. Tādēļ jebkuru nopirkto sintētisko apģērbu, it īpaši apakšveļu, pirms valkāšanas rūpīgi izmazgājiet, ūdenim pievienojot ābolu etiķi vai sodu. Tomēr vienā reizē visus ķīmiskos savienojumus no auduma var neizdoties iztīrīt. Dažas vielas, piemēram, pretaizdegšanās līdzekļi, saglabājas līdz pat piecdesmit mazgāšanas reizēm.
Jo ļaunāk pēcnācējiem
Kanādā jau ilgāku laiku veic sintētisko šķiedru pētījumus. Kādā no tiem viena vīriešu grupa divas stundas aktīvi sportoja lina apģērbā, bet otra grupa – sintētiskā apģērbā. Pēc tam viņiem testēja muskuļu vielmaiņas produktus. Analīzēs atklājās, ka linā ģērbtajiem muskuļu šūnas nebija gājušas bojā, bet tiem, kuri sportoja sintētiskā apģērbā, daļa muskuļu šūnu bija mirušas.
Otru eksperimentu veica ar suņiem. Vienu dzīvnieku grupu divus gadus tērpa kokvilnas, otru grupu – sintētiskajā apģērbā. Pēc tam noteica spermatozoīdu sastāvu. Izrādījās, ka sintētikā ģērbtajiem suņiem dzīvo spermatozoīdu daudzums bija ievērojami samazinājies. Tas var liecināt, ka sintētiskā apakšveļa var negatīvi ietekmēt vīriešu reproduktīvo veselību.
Zinātnieki veica arī eksperimentu, ļaundabīgā audzēja šūnas audzējot divās – stikla un poliestera – mēģenēs. Izrādījās, ka poliestera mēģenē tās aug daudz labāk.
Vismaz trīs lietas – no dabiskas šķiedras
Mūsdienu medicīna gan negrib atzīt, ka daļa onkoloģisko saslimšanu rodas sintētisko audumu dēļ. Alternatīvā medicīna gan to uzskatāmi izskaidro. Piemēram, tā māca, ka šķīdinātāji, ar ko apstrādātas sintētiskās šķiedras, nodara lielu kaitējumu mūsu organismam – ādai, elpošanas sistēmai, dažādiem orgāniem. Kaitīgo vielu ietekmē šūnas kļūst vājākas, līdz ar to cilvēka organismā pastiprināti var iekļūt mikrobi, vīrusi, parazīti utt. Tāpēc imūnajā sistēmā iestājas pārslodze, attīstās kāda no autoimūnajām slimībām. Otrs variants – organisma dabiskās pašaizsardzības spējas kaitīgo vielu ietekmē pamazām izsīkst, un ķermenis šajā mirklī dod zaļo gaismu onkoloģiskai saslimšanai. “Paturiet prātā, ka arī apģērbā, kas tīrīts ķīmiskajā tīrītavā, noteikti ir atrodamas šķīdinātāja pēdas!” brīdina Inese Sproģe.
Kanādas zinātnieki secinājuši, ka saslimstību ar krūts vēzi un vīriešu neauglību lielā mērā veicina poliestera, poliamīda, akrila un citu no naftas iegūto sintētisko šķiedru saskare ar ādu. Tāpēc vismaz trīs lietas – apakšveļa, bērnu apģērbs un gultas veļa – jāizvēlas no dabiska materiāla. Īpaša uzmanība jāpievērš audumiem, no kā ražoti bērnu apģērbi. Jāiegaumē, ka no sintētiska materiāla šūtu apģērbu nedrīkst gludināt, jo karsēšanas laikā kaitīgās vielas izdalās pastiprināti. Zināms, ka ar maigāku ķīmiju apstrādā dārgos, trauslos materiālus – dabisko zīdu, lamas vilnu un kašmiru, tāpēc tie maksā dārgi. Tomēr, lai saglabātu labu veselību, nepietiek tikai valkāt apģērbus no dabiskiem materiāliem. Jācenšas arī lietot pēc iespējas veselīgāku pārtiku, jādzer tīrs ūdens un jāelpo tīrs gaiss.
No dabiskām izejvielām, bet nedabisks
Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina tehnoloģiju institūta profesore, inženierzinātņu doktore Ilze Baltiņa precizē: “Sākumā jānoskaidro, ko tad mēs īsti saprotam ar vārdiem sintētiskās šķiedras, jo ļaudis bieži vien neatšķir sintētiskās un mākslīgās šķiedras. Sintētiskās šķiedras ir pilnībā cilvēka roku radītas. Vispirms izstrādāja polimēru un, to pilnveidojot, pamazām ieguva dažādas sintētiskās šķiedras. Par mākslīgajām savukārt sauc šķiedras, ko iegūst no dabā sastopamiem polimēriem. Latvijā mākslīgās šķiedras reizēm dēvē par dabiskajām, lai gan pareizi būtu teikt – dabisko polimēru šķiedras. Piemēram, bambusa šķiedra ir rupja, gara, un tīrā veidā to nevar izmantot žalūziju, trauku un citu noderīgu preču ražošanai. Šos priekšmetus patiesībā gatavo no bambusa celulozes, kuru, ķīmiski šķīdinot, iegūst bambusa viskozi. Ražošanas procesā izmanto cilvēka organismam kaitīgas vielas – sērskābes sāļus, tāpēc bambusa viskozi vairs nevar dēvēt par dabisku šķiedru.
Ļaudīm mēdz būt aizspriedumi pret daudz ko, arī pret sintētiskajām šķiedrām, bet uzskatu, ka tam nav pamata. Pateicoties sintētiskajām šķiedrām, tekstilrūpniecība ir būtiski attīstījusies. Ievērojami uzlabojusies apģērbu funkcionalitāte. Materiāli, kas gatavoti no dabiskajām šķiedrām, kalpo īsāku laiku, vairāk burzās, turpretī sintētiskās šķiedras ir stiprākas, nodilumizturīgākas, krāsu noturīgākas un neburzās.”
Sportists vilnas zeķēs?
Tiesa, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, kad sintētisko šķiedru ēra bija tikko sākusies, tām piemita viens otrs trūkums, piemēram, tās slikti uzsūca sviedrus. Patlaban apstrādes metode, ko sauc par teksturēšanu, atbrīvo šķiedru virsmu, un šī problēma lielā mērā ir novērsta. Izrādās, tieši virsma visvairāk piesaista sviedrus. Mūsdienās sintētisko šķiedru īpašības ir krietni uzlabotas. Vai varam, piemēram, iedomāties sportistus startējam kokvilnas krekliņos un vilnas zeķēs? Kā zināms, viņi lielākoties tērpjas kvalitatīvos sporta apģērbos, kas darināti no sintētiskiem materiāliem. Tie labi uzsūc sviedrus un strauji tos atdod apkārtējā vidē, ļaujot ķermenim saglabāt siltumu, turpretī dabiskie materiāli mitrumu uztver labi, bet tas, uzsūcies šķiedrā, tur arī saglabājas, paliekot pie miesas. Savukārt ūdens, kā zināms, no ķermeņa aizvada siltumu, pasliktinot pašsajūtu un radot apaukstēšanās draudus.
Arī termoveļu tagad ražo no tīras sintētikas vai tajā daļēji iestrādā sintētiskās šķiedras. Ne tikai ārzemēs, bet arī Latvijā arvien populārākas kļūst tā sauktās membrāndrānas, kas pasargā no ārējiem klimatiskajiem apstākļiem – vēja, lietus – un vienlaikus ļauj ķermenim elpot. “Tagad pateikt, ka turpmāk nelietosim sintētiskos materiālus, ir tas pats, kas atteikties no mobilajiem telefoniem, datoriem un citām progresīvām tehnoloģijām,” uzskata profesore Ilze Baltiņa.
Nav pietiekamu pierādījumu
“To, vai sintētiskās šķiedras var nodarīt būtisku kaitējumu veselībai, nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Domāju, ja citu valstu zinātniekiem būtu izdevies pierādīt, ka sintētika masveidā apdraud cilvēku, noteikti būtu celta liela trauksme. Tiesa, katram jārūpējas par savu veselību. Arī es pati vismaz to apģērbu, kas piekļaujas ķermenim, izvēlos no dabiska materiāla.
Tomēr uzskatu – tas ir pašapmāns, ja kāds cenšas iegalvot, ka dabiskās šķiedras nekad neizraisa alerģijas un citādi negatīvi neietekmē veselību. Ir apsveicami, ja cilvēks nodarbojas ar pašiedvesmu un iestāsta sev, ka, valkājot apģērbu no dabiskiem materiāliem, viņam ar veselību viss būs kārtībā. Taču jāņem vērā, ka, piemēram, audzējot kokvilnu, zemnieki lieto pesticīdus. Un, pat ja kokvilna nākusi no bioloģiskās saimniecības, kur nelieto ķīmiju, vēlāk tās šķiedras balina un citādi ķīmiski apstrādā, kā arī krāso ar rūpnieciskām krāsvielām. Nav dzirdēts, ka mūsdienās kokvilnas audumus kaut kur krāsotu ar augu valsts materiāliem. Visas šīs vielas atstāj pēdas tekstilmateriālā,” skaidro Ilze Baltiņa.
Tiesa, saistībā ar sintētiskajām šķiedrām pastāv citas problēmas. Proti, naftas krājumi, no kā ražo sintētiskās šķiedras, nebūs mūžīgi, tie sāk izsīkt, tāpēc zinātnieki patiešām atgriežas pie dabisko šķiedru pētījumiem. Turklāt sintētisko šķiedru mūžs ir ļoti ilgs, viena cilvēka dzīves laikā sintētisko apģērbu nevar novalkāt. Nonākot atkritumos, šie materiāli nesadalās, tos dedzinot, rodas kaitīgas vielas, kas piesārņo vidi. Šo apsvērumu dēļ zinātnieki nākotnē patiešām plāno palielināt dabisko šķiedru ražošanas apjomus. Taču visas sintētiskās šķiedras ar dabiskajām neaizstās nekad. Kamēr vien būs naftas krājumi.
Neilons no naftas
Neilons jeb poliamīds – nodilumizturīgākā un stiprākā sintētiskā šķiedra – ir pirmais no naftas radītais sintētiskais materiāls. Tautās to palaida 1934. gadā. Poliesteru, kas patlaban ir populārākā sintētiskā šķiedra, radīja 1953. gadā. Zināms ir arī akrils un poliuretāna šķiedru grupa, kurā pazīstamākās šķiedras ir spandeks, elastāns un likra. Spandeku, ko biežāk ieauž sporta apģērbos, radīja 1959. gadā. No plašā daudzveidīgo sintētisko šķiedru klāsta šīs ir biežāk izmantotās.
