Singajevska: Man prasās kādu emocionālu pārdzīvojumu 0
Nupat klajā nākusi grāmata par tautā mīlētās skatuves mākslinieces Veras Āboliņas-Singajevskas dzīvi – “Mans mūžs”. Garajā mūžā sakrājies daudz atmiņu, kas vēl joprojām sagādā prieku. Tāpat kā bērni un… hokejs. Par slimībām Singa nerunā, bet priecājas, ka arvien vēl var dzīvot kustībā.
Citur dzīvot negribētu
Aktrisei vēl atmiņā laiks, kad “Latvijas Avīze” saukusies par “Lauku Avīzi” un tajā reiz publicēta aptauja “Mans mīļākais aktieris”, kur lasītāji ierindojuši Singu topa augšgalā. “Es jau laukus krustu šķērsu biju izbraukājusi gan ar izrādēm, gan koncertiem un skolās ciemojusies. Lauku dzīvē biju iekšā, kustējos un darbojos, un tāpēc bija patīkami, ka aptaujā pirmajā vietā biju minēta es. Lielie aktieri, kas strādāja Rīgas teātros, tik daudz pa laukiem nebraukāja. Toreiz rakstīju “Lauku Avīzei” lielu pateicību par to, ka tās lasītāji bija izvirzījuši mani tādā godpilnā vietā.”
Aktrise teic, ka dzimtene viņai ir dārga.
“Ziedoša, zaļa, smaržīga, bišu sanoņa, saule – tas viss man ir ļoti dārgs, un tāpēc nekad neesmu varējusi nomainīt Latviju pret citu valsti. Kaut gan man Maskavā piedāvāja strādāt Centrālajā bērnu teātrī. Es to nevarēju pieņemt, jo visvērtīgākais manā dzīvē ir Dzimtene,” saka Singa.
Aktrise lepojas ar saviem dēliem – Gundaru un Māri. “Dēli man ļoti palīdz. Bez viņu piepalīdzēšanas nevarētu iztikt ar savu pensiju. Ja paši nevar kādreiz atskriet, tad piezvana,” Singa stāsta, piebilstot, ka viņai ir arī četri mazbērni. “Gundaram ir četrgadīga meitiņa Austra un viena liela meita Daina. Viņa ir juriste. Mārim ir dvīņi Anna un Tālivaldis.”
Aktrise vērtē, ka viņas dienas nu paiet ar atmiņām, no prieka par bērniem un skumjām par neveiksmēm. “Gundars kā aktieris ieguvis plašu rezonansi visā pasaulē. Viņš bijis gandrīz 30 valstīs, spēlējis izrādes gan latviešu, gan vācu valodā. Eiropas mērogā ierindots starp pirmajiem desmit labākajiem aktieriem. Tas man ir prieks un gandarījums. Māris atkal ir ļoti uzticīgs televīzijai, vairāk nekā 25 gadus strādā par skaņu režisoru. Viņa darbs nav redzams, bet ir dzirdams. Šobrīd viņš strādā pie seriāla “Eņģeļu māja”. Lepojos ar abiem dēliem.”
Aizrautība noved pie grāmatas
Interesanti, ka Singa fano par hokeju. “Bijušajā Jaunatnes teātrī mums bija šefība par hokeju. Varējām par brīvu skatīties spēles, savukārt hokejisti par brīvu apmeklēja izrādes. Kopīgi arī ballējāmies. Lielākā aizraušanās man sākās, kad Rīgā pretī manai mājai arhitekts Krauklis cēla Sporta pili. Gundars maziņš teica: varētu neuzcelt jumtu, tad mēs pa logu redzētu hokeju. Jumtu tomēr uzcēla, bet vienalga gājām pāri ielai skatīties sacensības. Kopš teātra vairs nav, aizraujos ar “Dinamo” komandu,” pastāsta Singa un atzīst:
“Man prasās kādu emocionālu pārdzīvojumu. Agrāk tos man sniedza teātris. Tagad – hokejs. Vasarā, kad nav sezonas, jūtu diezgan lielu tukšumu. Man ir problēmas ar acīm, tādēļ vairāk klausos, ko komentētāji runā, un varu izkliegties, izjūsmināties, izraudāties. Dzīvoju visam līdzi, un hokejisti man ir kā audžudēli.”
Singa teic, ka ar aizrautību klausās radioraidījumus par kultūru, interesantus simfonisko orķestru koncertus. Seriāli un šovi gan neesot viņas gaumei. “Izklaide varbūt vajadzīga tiem, kas cītīgi strādā, bet arī izklaidēties ir jāprot, tas jādara mākslinieciski. Tagad jau dzied jebkurš, kas tik grib padziedāt, kas grib paspēlēt teātri. Es ļoti šaubos, ka visi var visu,” vērtē aktrise.
Viņa pastāsta arī par kādu tradīciju, ko kopā ar bijušajām kolēģēm, Jaunatnes teātra aktrisēm, piekopj jau daudzu gadu garumā. Dāmas sanāk kopā savās svinamdienās. “Viņas nāk vienmēr uz manu dzimšanas dienu un vārdadienu. Tad mēs te čalojam un dalāmies atmiņās par teātri. Mums Jaunatnes teātrī bija labs kolektīvs – bez tenkām, bez greizsirdības, bez skaudības. Viens par otru cīnījāmies, lai visiem būtu labi. Tagad viņas visas, mūsu bariņš, bija uz manas grāmatas atvēršanas svētkiem. Un vēl otra grupa, ar ko satiekos, ir manas skolas meitenes, klasesbiedrenes. Rīkojam tikšanos vismaz pāris reizes gadā. No 30, kas bijām klasē, esam palikušas piecas. Es mācījos kopā arī ar Veltu Līni.”
Vaicāta, kā tapusi doma par grāmatu, Singa nosmej un tikpat azartiski turpina: “Mana grāmata tapa tā: pagājušā gada 17. septembrī pie manis uz vārdadienu atnāca Iveta Mielava, izdevēja izdevniecībā “Upe tuviem un tāliem”, kur izdod diskus. Arī manus diskus viņa ir izdevusi. Esam ļoti sadraudzējušās un satuvinājušās.
Iveta teica: derētu uzrakstīt par jums grāmatu. Es atbildēju: kādas muļķības, pirms desmit gadiem jau izdota! Viņa jautā: Vai tomēr jūs būtu ar mieru? Labi, darīsim, atbildēju.”
Aktrise ierunājusi savas atmiņas, Iveta tās pierakstījusi un rūpīgi sakārtojusi. Savukārt ar hokeja kluba “Dinamo Rīga” materiālu palīdzību grāmatu varēja izdot.
Sarunas nobeigumā izcilā aktrise novēlēja “Latvijas Avīzes” lasītājiem: “Tieši laukos un mazpilsētās dzīvojošajiem es novēlu – nepametiet savu zemi, pārvariet grūtības, mīliet savu tautu un skaisto Latviju!”
