“Sinfonietta Rīga” 11. sezonas ieskaņā 0
Tā kā kopš valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pirmā koncerta 2006. gadā ir pagājuši desmit gadi, jaunās, vienpadsmitās, sezonas atklāšanas koncerts Lielajā ģildē piektdien, 23. septembrī, uztverams kā zināms atskaites punkts.
Vispirms tas ļauj secināt, ka vairāki aspekti kamerorķestra biogrāfijā palikuši nemainīgi – “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs joprojām ir Normunds Šnē. Orķestris joprojām aktīvi sadarbojas ar starptautisku atzinību guvušiem solistiem un regulāri spēlē latviešu komponistu darbus. Repertuāra izvēlē tiek izmantoti vairāki labi pārbaudīti varianti, bet sezonas atklāšanas koncertā bija pārstāvēts viens no mūziķu iecienītākajiem – Vīnes klasiskā skola ar Volfganga Amadeja Mocarta koncertsimfoniju vijolei, altam un orķestrim, tai estētiski pieskaņots agrīnā romantisma opuss – Franča Šūberta 9. simfonija – un kontrastējošs latviešu mūzikas paraugs, šoreiz atceroties par Kristapa Pētersona kamersimfoniju “Akustikas apguve”. Izpārdotā koncertzāle liecināja, ka arī publikai šāds salikums tīri labi tīk.
“Akustikas apguve” pirmatskaņojumu piedzīvoja pirms divarpus gadiem Spilves lidostā, un prieks, ka Normunds Šnē tagad izlēmis noskaidrot, kā Kristapa Pētersona darbs iedzīvojas Lielajā ģildē, jo tam nudien nevajadzētu gulēt atvilktnē. Koncerta programmiņa atgādināja, ka par “Akustikas apguves” mākslinieciskajām kvalitātēm savulaik jau plaši izrakstījos, tādēļ šeit vispirms jāpiemin muzikālās atkalsastapšanās raisītā asociāciju ķēde. Atskaņojums Lielajā ģildē vēstīja par “Akustikas apguves” intonatīvo formulu un emocionālo vaibstu sasaukšanos ar Gundara Pones mākslu. Kaut kur fonā ir arī Pēteris Vasks un Pēteris Plakidis, turpretī klavesīna iesaiste atsauc atmiņā Alfrēda Šnitkes transcendentālo teatralitāti. Visbeidzot, tikpat tālas alūzijas rodas par Roberta Vaieta (1945, britu mūzikants, viens no pazīstamās progresīvā roka grupas “Soft Machine” dibinātājiem, pazīstams ar savu muzikālo nonkomformismu. – Red.) eksperimentiem neakadēmiskajā žanrā. Te gan jāteic, ka, salīdzinājumā ar priekšnesumu Spilves lidostā, šoreiz Normunda Šnē vadītā ansambļa spēle izklausījās kaprīzāka un trauslāka. Koncertzālē izkliedētie mūziķi ne vienmēr komunicēja nekļūdīgi, taču arī Lielās ģildes akustiskais variants pats par sevi saistīja ar daudziem skaistiem un intriģējošiem tembru un fonikas sabalsojumiem. Un vēl – ja reiz autors pieminējis “ekstravagantu sonātiskuma šķautni – galvenā partija šeit ir akustika, blakus partija – notis”, ir rosinoši iztēloties partitūru, kur galvenās partijas vietu ieņemtu elektronisku skaņu tīmeklis vai klavesīna solo. Protams, tas būtu pavisam cits skaņdarbs, kur savus radošos spēkus varētu izmēģināt ne tikai Kristaps Pētersons vien.
Mocarta koncertsimfonijas priekšnesums deva kārtējo iespēju sadarboties kameroķestrim “Sinfonietta Rīga” un Vinetai Sareikai, Berlīnē bāzētā “Artemis Quartet” pirmajai vijolniecei, uz Latviju ataicinot arī ansambļa altistu Gregoru Zīglu. Vinetas Sareikas spēle šajā interpretācijā arī bija viena no pašām pārliecinošākajām vērtībām – no labā atmiņā palikušā Antonio Vivaldi cikla “Gadalaiki” ieskaņojuma bija pārmantots dzirkstošs, ekspresīvs un daudzšķautņains tonis, skanējuma brīvību un impulsivitāti līdzsvarojot ar Mocarta mūzikā atrasto lirisko un klusināto emociju gammu. Pārējie atskaņojuma parametri saistīja mazāk – Gregora Zīgla uzstāšanās nenoliedzami bija paraugs izkoptai un ar izsmalcinātu gaumi apveltītai muzicēšanai, tomēr šķiet, ka viņš drīzāk būtu piemērotāks kā teicams kamermūzikas partneris nekā solists, turpretī diriģenta un orķestra devums radīja pārāk distancētu un bezpersonisku iespaidu. Orķestra sniegumu ietekmēja tādas pašas kļūdas kā Kristapa Pētersona partitūras lasījumā, un neizklausījās arī, ka diriģentu konkrētais Mocarta darbs būtu īpaši iedvesmojis. Līdz ar to, orķestrim pārskrienot pāri skaņdarba ātrajām daļām, par interpretācijas vēstījuma centru kļuva koncertsimfonijas liriskās daļas izklāsta daudzdimensionalitāte, bet vēl vairāk saviļņoja Vinetas Sareikas un Gregora Zīgla spēlētais duets piedevās, Johana Sebastiāna Baha mūzikā dāvājot tik dziļas un apgarotas atklāsmes kā reti kad.
No Franča Šūberta deviņām simfonijām tieši Devītā tiek saukta par pašu izvērstāko, sarežģītāko un arī pašu vājāko. Tāpat kā visas iepriekšējās, arī Devīto simfoniju pirmatskaņoja tikai pēc Šūberta nāves, 1839. gadā Leipcigas “Gewandhaus” orķestra koncertu vadot Fēliksam Mendelsonam. Neraugoties uz sajūsmu par jaunatklāto simfoniju, Mendelsons partitūru īsināja, un mūsdienu atskaņojumos nepieciešama liela meistarība, lai klausītāji pievērtu acis uz oriģinālversijas tematiskā materiāla atkārtošanos un deklaratīvismu. Normundam Šnē šīs meistarības pietika, orķestrim diemžēl ne gluži. Rezultātā Šūberta simfonija, īpaši pirmās divas daļas, daudzviet ne tikai ieinteresēja, bet pat aizrāva, diriģenta veidotajā interpretācijā iezīmējoties gan kolorītām krāsām un niansēm, gan prasmīgam skaņdarba formas risinājumam, taču vienlaikus bija dzirdams arī tas, ka mežragi nespēj nospēlēt sešas vienādas notis pēc kārtas, šai sērgai sporādiski izplatoties arī uz citiem instrumentiem. Taču, pazīstot orķestra spējas, jādomā, ka gan jau turpmākajos sezonas koncertos “Sinfonietta Rīga” izcelsies ar precīzāku un tīrāku spēli, kas neapšaubāmi arī būtu piemērotāka jaunā koncertcikla atklāšanas programmā iepazītajam muzikālo pārdzīvojumu spektram.
