Simts danči Latvijai 0
Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, folkloras deju kopa “Dandari” kopā ar draugiem un domubiedriem gatavo dāvanu Latvijai – simts populāru un mazāk zināmu latviešu danču video pamācības, kas filmētas dažādās kultūrvēsturiski nozīmīgās vai vienkārši skaistās Latvijas vietās. Videomateriāli jau no pagājušā gada novembra tiek publicēti sociālajā vietnē “Facebook” “Dandari – simts danči simtgadei” un “Youtube” “Latviešu danči”.
“Varam taču nofilmēt visus simts!”
Stāstot par idejas dzimšanu, tās autors Sandis Zučiks atceras, ka pirms vairāk nekā gada, vadīdams kādu trīs stundas garu danču vakaru pie latviešiem Īrijā, sapratis, cik sarežģīti ir mācīt citus, ja nav plaši pieejami mūzikas ieraksti un saprotamas pamācības danču soļiem. Tad arī radusies pirmā doma visu zināmo apkopot.
“Gribēju apkopot materiālus, kurus reāli varētu izmantot apmācībā, tādēļ zvanīju vienam otram – kaut ko jau uzzināju, bet bija grūti atrast kopumu. Gadu gaitā gan ir izdoti vairāki mūzikas diski ar danču meldijām, taču tos vairs nekur nevar nopirkt. Sākumā mums likās svarīgi sagatavot materiālus savam arhīvam, lai vēlāk varētu atcerēties. Taču, kad nofilmējām pirmos septiņus gabalus, tad sapratām – mēs taču varam nofilmēt visus simts! Iefilmēsim sev, lai atcerētos, kā tie ir jādejo, un veltīsim to visu Latvijas simtgadei.”
Sandis stāsta viegli un skaidri, jo viņam ir pašsaprotami, ka ar zināšanām jādalās. “Iesākumā saskaitījām tos dančus, kurus paši zinām – sanāca vairāk nekā simts! Mēs izdejojam pat divsimt gadus vecas tradicionālās dejas, kuras radušās vai attīstījušās Latvijas teritorijā – līdz pat 1940. gada vasarai. Viena no vecākajām dejām ir “Cūkas driķos”. Deju melodijas nākušas no Vācijas, Zviedrijas, pārējām ziemeļzemēm, un ļoti daudzas ir no dažādām Krievijas impērijas teritorijām. Viens no tālus ceļus atceļojošiem dančiem ir “Hiavata” – no Amerikas indiāņiem iegūtais nosaukums 19. gadsimta beigās kļuva par populāru modes deju Krievijas impērijā.”
“Pagājušajā rudenī filmējām Krapes muižā – ir svarīgi, lai danči nenotiktu kādā sporta zālē, bet Latvijas skaistākajās vietās, lai mums pašiem prieks, lai katra ainava savādāka un nav divu vienādu videoklipu. Tā paši sev atklājam Latviju, apvienojot ekskursiju ar dančiem – esam bijuši tepat, Ogres novadā, gleznotāja Ģederta Eliasa “Zīlēnu” mājās Zemgalē, vairākkārt – Brīvdabas muzejā, pie Gaujas ietekas jūrā, Ķemeru tīrelī, Madonas novadā, Lielvārdē, Daugavgrīvā…” stāsta Sandis Zučiks.
Arī viņš pats daudz pētījis dejas, kā arī praktiski izdejojis, izmantojot vēsturiskos aprakstus no pagājušā gadsimta divdesmito gadu Jurjānu Andreja, pirmā profesionālā latviešu horeogrāfa Jēkaba Stumbra, deju pētnieku Johannas Rinkas un Jāņa Oša izdotajām burtnīcām. Aktīva vēstuļu apmaiņa izveidojusies ar igauņu mūziķi Lauri Eunapū, kurš Sandim palīdz atdzīvināt igauņu izcelsmes dančus. Piemēram, 24. februārī, Igaunijas valsts simtajā dzimšanas dienā, internetā tika publicēts gan plašāks vēsturisks atskats par kaimiņvalsti, gan deja, kas Latvijā pazīstama ar nosaukumu “Ragana” (igauņiem “Nõianeitsi”).
“Mūsu projekts ir brīvprātīgs vizuāls videoveltījums Latvijai simtgadē. Visi dalībnieki – dejotāji, mūziķi un pētnieki –, velta mazu brīdi personīgā laika, lai dalītos ar savām zināšanām un pieredzi. Neapgalvojam, ka rādām vienīgo patiesību, bet pastāstām, kāpēc dejojam katru deju tā, kā dejojam. Mums patīk atdarināt, kā Latvijas teritorijā dejoja pirms skatuviskās dejas, kā dejoja lauku sētās, zaļumballēs. Sniedzam mazu mirkli no savas ikdienas, lai kopā pasniegtu šo dāvanu Latvijai,” stāsta Sandis.
Kā projekta koordinators viņš gan filmē, gan arī montē uzfilmēto. Gandrīz visi “Dandaru” dalībnieki pa kārtai piedalās filmēšanā, tomēr īpaši Sandis piemin abus “Dandaru” vadītājus – Druvi Anusānu un Ingu Holstu –, vēl arī latviešu dejotāju Vācijas Štutgartē Lauru Putāni, kura pagājušogad bija viena no Eslingenas Dziesmu svētku organizētājām, un, protams, muzikantus – Raiti Sondoru, Oskaru Patjanko un kapelu “Hāgenskalna muzikanti” Ilmāra Pumpura vadībā.
“Izaicinājums pieņemts!”
Šobrīd ierosmei sociālajos tīklos skatītāju un sekotāju vēl nav pārāk daudz – kādi trīs simti, taču pateicības sūta folkloristi un dejotāji, arī latvieši no Zviedrijas, Vācijas un Amerikas. Zviedrijas latviešu muzikanti “Stokholmas spēlmaņi” turpat, “Facebook”, ziņo: “Izaicinājums pieņemts! “Stokholmas spēlmaņi” apņemas iemācīties visus simts – spēlēt un dancot!”
Mūsu sarunas nobeigumā Sandis stāsta par jau nākamo iesākto plānu, ko atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds – deju datubāzes mājaslapas izveidi –, kurā iecerēts iekļaut iespējamās deju variācijas, vēsturiskos aprakstus, melodiju notis, videopamācības. Paredzēts, ka datubāzi varēs apskatīt arī viedtālruņu ekrānos. Arī šie dati paredzēti bezmaksas izmantošanai. “Ja mūs ir atbalstījis valsts fonds, tad mūsu pienākums ir būt pieejamiem,” ar pašcieņu teic Sandis Zučiks – varbūt nedaudz neierasti mūsdienām, kad, kā runā, visu nosaka nauda. Iespējams, šo projektu izdosies pabeigt simtgades svinību laikā – līdz 2021. gadam.
Kādā no videopamācībām var saklausīt vadītāja balsi: “Mums nevajag tik plašas debesis!” Tā nav tiesa, Sanda Zučika un “Dandaru” danču debesis ir plašumplašas.
