Apēd gan mēri, gan trihinellas 25
Ar sabrauktajiem meža dzīvniekiem ir vēl viena problēma – nav reti gadījumi, ka to savainojumi ir niecīgi un pieļaujama gaļas lietošana pārtikā. Tādēļ arī uz negadījuma vietu būtu jāizsauc Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis, lai pieņemtu lēmumu, vai līķis norokams vai apēdams. Kā zināms, gaļā var būt parazīti, varbūt dzīvniekam bijusi trakumsērga un patlaban mežacūkām arī Āfrikas cūku mēra vīruss, nemaz jau nerunājot par tik bīstamo trihinellu klātbūtni.
PVD dzīvnieku infekcijas slimību eksperts Mārtiņš Seržants atzīst, ka sabraukto dzīvnieku gaļa bieži nonāk apritē. “Kas attiecas uz organizatorisko pusi, tad negadījumā palīdzēt noteikti varētu medību koordinācijas komisija. Tāpat pašvaldība varētu slēgt līgumu ar medniekiem, lai vajadzības gadījumā pieaicinātu viņus ar asinspēdu atradēju suni sameklēt satiksmes negadījumā ievainotu, bet mežā aizgājušu dzīvnieku. Tāda prakse jau ir citās Eiropas valstīs. Protams, par attiecīgu samaksu.”
Pēc N. Antipenko domām, vajadzētu tomēr mudināt izstrādāt grozījumus par izmaiņām Medību koordinācijas komisijas darbā: “Jāpieliek klāt viena funkcija – procesa organizēšana. Tātad galavārds jāsaka pašvaldībai.”
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe gan piebilst – runāt var, bet jāzina, ko konkrēti vēlas panākt: “Katram īpašniekam taču ir jārūpējas par savu ceļu tīrību, bet atbildīgajām valsts institūcijām – par drošību uz ceļiem. Tāpat ir zināmi atbildīgo dienestu telefonu numuri, kur zvanīt par negadījumiem. Ja gribam visā valstī ieviest kaut kādu vienotu sistēmu, nopietni jāizvērtē, ko tad vajag atrisināt. Pirms tam es ieteiktu papētīt pozitīvo. Piemēram, Talsu novadā pašvaldība sadarbībā ar medniekiem izstrādājusi un izdevusi ceļu karti, norādot visas lielo dzīvnieku pārejas vietas un tajās uzstādot brīdinājuma zīmes.”
Bīstamie tumšie mēneši
Sadursmes ar dzīvniekiem visbiežāk notiek gada tumšākajos mēnešos – oktobrī, novembrī un decembrī. Zoologs Ingmārs Līdaka: “Bīstamākais periods uz ceļiem ir šobrīd, sākot jau no augusta vidus. Bet, ja es teiktu, ka ir mēneši, kad bīstamības iespēja sadursmēm ar dzīvniekiem ir mazāka, tas nebūtu korekti. Piemēram, ziemā varbūt dzīvnieku uz ceļiem ir mazāk, bet bremzēšanas iespējas ir ierobežotas, līdz ar to sadursmju iespējamība ir augstāka.”
I. Līdaka skaidro, ka pēdējos desmit gados īpaši pieaudzis lapsu, stirnu un briežu skaits, līdz ar to tie arī migrē aktīvāk un uz ceļiem sastopami biežāk. Diemžēl ceļš ir arī barības ieguves vieta – sabrauktas vardes, peles un kukaiņi. Savukārt ziemā, kad tiek kaisīti ceļi, brieži un stirnas nāk laizīt sāļus, kas nepieciešami viņu organismam.
Kā izvairīties no sadursmes ar dzīvniekiem
* Lai izvairītos no sadursmēm ar meža dzīvniekiem, autovadītājus aicina uzmanīties ceļa posmos, kur ceļazīmes norāda par iespējamu meža dzīvnieku klātbūtni, ieteicams samazināt braukšanas ātrumu.
* Vietās, kur ceļa malas nav izpļautas vai tās ir aizaugušas ar krūmiem, iespējas pamanīt ceļam tuvojošos dzīvniekus samazinās.
* Īpaši bīstamas ir vietas, kur lauki robežojas ar mežiem, jo tieši tur ir dzīvnieku galvenie migrāciju ceļi.
* Diennakts bīstamākā daļa ir krēslas iestāšanās un rītausmas laiks, kad dzīvnieku pārvietošanās aktivitāte ir vislielākā un redzamība uz ceļa strauji mainās. Tāpēc autovadītājiem tieši šajās diennakts stundās visvairāk būtu jāpiedomā pie braukšanas ātruma izvēles.
* Ja pār ceļu pārskrien viens dzīvnieks (īpaši stirna, briedis, alnis vai mežacūka), tad ļoti iespējams, ka tā ir tikai daļa no dzīvnieku bara vai grupas un var sekot arī citi.
* Pamanot alni, būt īpaši modriem – šis ir visneprognozējamākais dzīvnieks uz ceļa.
* Ja ir iespēja nobremzēt, ir jābremzē un jāgaida, kad dzīvnieks noiet no ceļa.
