Simtgades filma, kas vieno igauņu tautu 0
23. marts Tallinā šogad bija īpaša diena – lai arī vērienīgās Igaunijas Republikas simtgades svinības 24. februārī visā valstī jau nedaudz pieklusušas, tajā piektdienā notika pirmizrāde pirmajai no piecām valsts jubilejai veltītās kino programmas spēlfilmām – “Biedrs bērns” (“Seltsemees laps”, režisore Monika Sīmetsa), kas jau radījusi plašu rezonansi Igaunijas sabiedrībā. Izskan viedoklis, ka filmā atainotais stāsts ir ļoti nozīmīgs, jo palīdz vienam otru izprast.
To būtu ārkārtīgi svarīgi parādīt arī Latvijā, jo tāds pats stāsts par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem būtu rodams mūsu okupētajā valstī. Arī Igaunijā 1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara deportēja cilvēkus uz austrumiem – 20 722 iedzīvotājus. Tāpat kā Latvijā, mājās palikušajiem bija bail par turpmāko likteni un pieaugušajiem dzīve turpinājās biedējošā apjukumā un klusumā. Līdzīgi kā Latvijā, turpat 60 gadus senās atmiņas vēl nav pilnīgi pagaisušas. Filma veidota pēc populārās dzejnieces un rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfisko romānu “Biedrs bērns” un “Samts un zāģu skaidas” motīviem. Pirmā romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”. Lēlo vecākus – lauku skolas direktori un sporta skolotāju – padomju vara mēģina sabradāt, vispirms pārceļot uz pamestu māju, pēc tam atlaižot no darba un galu galā deportējot māti uz Sibīriju. Mazajai Lēlo filmas sākumā ir pieci gadi.
Notikumi un filmā atainotā noskaņa īpaši uzsver igauņu bezspēcību pret pazemojošo ļaunumu – jauno padomju iekārtu, kas aplaupa, iznīcina un brutāli izrāda varas pārākumu. Tomēr filmā attēlotie notikumi dīvainā kārtā nevienu brīdi nekļūst biedējoši, lai arī stāsts ir ļoti smags. Tā ir gan filmas, gan dzīves patiesība, ka, neraugoties uz mātes prombūtni (liekas, meitenītei tā arī neviens īsti neizskaidro, ka māte ir Sibīrijas nometnē, kas būtībā ir cietums), mazā “biedra bērna” bērnība ir laimīga. Ar filmas palīdzību iepazīstam zinātkāru, drosmīgu un gaišu personību. Pirms astoņiem gadiem Latvijā tika izdots Lēlo Tungalas laikabiedres rakstnieces Vīvī Luikas romāns “Septītais miera pavasaris” (“Lauku Avīze”, 2010). Šā romāna mazā varone, lai arī tikpat asredzīga, liekas daudz vairāk apmulsusi. Vīvī Luika reiz teikusi, ka padomju laiks viņas dzīvē esot slēpis īsto dzīvi, kas tā īsti iegailējusies, tikai Igaunijai atgūstot brīvību. Lēlo Tungala vismaz bērnībā dzīvojusi īstu dzīvi.
Laikam gan vienīgais, par ko šo lielisko filmu gribētos mazliet kritizēt, ir tas, ka filmas mākslinieks un dekoratore dīvainā kārtā nav piegājuši filmā attēlotajam laikmetam gluži tik rūpīgi, kā pierasts redzēt latviešu filmās. Vietumis gadījusies paviršu dekoratoru kļūda – iedomājoties, ka vecās avīzes jau tipogrāfijā bijušas iedzeltenas, nevis tās tādas padarījis laika zobs arhīvos. Paši igauņi to pagriezuši pavisam dīvainā gaismā, komentējot, ka Igaunijā vairs neesot nevienas skolas tik sliktā stāvoklī, kā tas varēja būt piecus gadus pēc kara. Gribētos to apstrīdēt – dažus gadus pēc kara galu galā bija pagājuši tikai desmit gadi kopš mazas, bet brīvas un godājamas Igaunijas valsts bojāejas, un ticu, ka tolaik Igaunijā akmens trepes nebija vēl sašķobījušās un ēku krāsa nebija nolupusi. Tāpat filmēšanai piemeklētajām Lēlo vecāku mājām ir neatbilstoši balti silikāta ķieģeļu skursteņi, kādi ēkām parādījās tikai sešdesmitajos gados. Pēc pirmizrādes producents gan skaidroja, ka finansējums bijis trūcīgs – tās kopējais budžets – 1,4 miljoni eiro. Vēl arī nespēju noticēt, ka tik drīz pēc kara bija jau tik bagātīgi klāti galdi. Tiesa, tobrīd brīnoties aizmirsu, ka dzīve filmā ir skatīta Lēlo acīm, un iespējams, ka dienās, kad viņas tēvam pēc Lēlo mātes apcietināšanas nebija spēka uzsmērēt pat sviestmaizi, skaistās svinības pie vectētiņa likās pārpilnas gardumiem.
Taču salīdzinājumā ar filmas nozīmīgumu tie ir sīkumi, jo šis mākslas darbs tiešām ļauj noticēt autobiogrāfiskajam stāstam. Pēc filmas noskatīšanās rakstnieces mazliet vecākā māsīca piekritusi, ka viss esot bijis tieši tā. Šī neapšaubāmi ir ļoti veiksmīga satikšanās – pagājušā gadsimta vidū dzimušajai Lēlo ar 1980. gadā dzimušo režisori, arī filmas scenārija autori Moniku Sīmetsu. Režisorei ir savas atmiņas par dažiem padomju okupācijas laika dzīves absurdiem: arī viņas bērnības sapnis bijis kļūt par pionieri, arī viņa jau agri sapratusi, ka padomju skolā labāk klusēt nekā runāt. Monikai Sīmetsai šī ir pirmā pilnmetrāžas filma. Varbūt viņai labus padomus devis arī Latvijā pazīstamais un pieredzējušais kinooperators Reins Kotovs (Latvijas–Igaunijas kopražojums “Mazie laupītāji” bija piecpadsmitā viņa filmētā spēlfilma).
Nepilnu mēnesi pēc pirmizrādes “Biedrs bērns” Igaunijā jau kļuvusi par vienu no visvairāk skatītajām pēdējā laika filmām. Igauņi paši runā, ka filmā atainotais stāsts ir ļoti nozīmīgs, jo palīdz vienam otru izprast. Pirmizrādē lūgto viesu bija daudz, un kā ierasts Tallinā bija atvēlētas veselas divas blakus esošas zāles kinonamā “Apollo”. Filmas radošā grupa savu uzstāšanos sadalīja, svinīgi paklanoties gan vienai, gan otrai auditorijai. Pēc tam pirmizrādes ballē gan sapulcējās visi, un pūlī pat varēja pamanīt ļoti nopietno un savrupo Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu, kura kopā ar miesassargiem devās tālākās gaitās. Starp citu, filmu demonstrē igauņu valodā ar angļu un krievu valodas subtitriem.
VIEDOKĻI
Ragnars Novods (www.kinoveeb.ee redaktors): “Režisore Monika Sīmetsa kopā ar filmēšanas komandu spējuši paveikt lielisku darbu, filmu jau tagad var dēvēt par Igaunijas kino klasiku. Caur krāsaino bērna pasauli un vecāku rūgto vilšanos ieraugām filmā tēlotā laika muļķību, absurdo un reizēm pat ironisko paranoju.”
Kaja Kunnasa, Somijas avīzes “Helsingin Sanomat” žurnāliste: “Tieši pirmizrādes dienā Somijā pasniedza somu filmu “Oskaru” – “Jussi” balvu. Galveno balvu saņēma “Nezināmā kareivja” režisors Aku Louhimies. Lai arī filma mākslinieciski ir kvalitatīvs un Somijai ļoti nozīmīgs darbs, situācija ap galveno balvu bija sakaitēta – nesen atklājās, ka režisors izturējies vardarbīgi pret savā pakļautībā esošajām aktrisēm. Igaunijā situācija ir citāda – simtgades filmu programmas režisores ir jaunas, drosmīgas un atklātas sievietes, un ticu, ka līdzīga situācija kā Somijā nebūtu iespējama. Ir svarīgi runāt par vēsturi un tikpat svarīgi ir izrunāt arī tagadni.”
Guntars Godiņš, dzejnieks un grāmatas “Biedrs bērns un lielie cilvēki” tulkotājs latviešu valodā: “Lēlo Tungala mani uzaicināja uz pirmizrādi Tallinā un, tā kā nesen biju nodevis izdevniecībā viņas autobiogrāfiskā romāna tulkojuma manuskriptu, man bija liela interese, kā šo grāmatu izdevies ekranizēt. Filma nevienu neatstāja vienaldzīgu, un esmu pārliecināts, ka latviešu lasītāju vienaldzīgu neatstās grāmata, kurai jāiznāk aprīļa beigās. Patiesie notikumi un pārdzīvojumi, bērna redzētais, pārdzīvotais un saprastais, traģiskais un brīžam humoristiskais skatījums uz tā laika dzīvi – ir gan grāmatas, gan filmas panākumu atslēga. Lēlo Tungalas prasme iejusties piecgadīgas, sešgadīgas meitenes domāšanā, valodā un izteiksmē ir apbrīnojama. Vēsture bērna acīm ir īsta, bez meliem un ideoloģiskiem izdomājumiem.”
Igaunijas valsts simtgades filmu programma
No “Igaunijai 100” programmas budžeta audiovizuālajiem projektiem kopumā bija atvēlēti 9,2 miljoni eiro. Pieciem projektu autoriem šī ir debija pilnmetrāžas filmu žanrā. Top arī animācijas un dokumentālās filmas un TV seriāls.
* “Biedrs bērns” (“Seltsimees laps”), režisore Monika Sīmetsa, studija “Amrion”. Dzejnieces Lēlo Tunglas autobiogrāfijas ekranizējums par Staļina laiku Igaunijā. Pirmizrāde 2018. gada 23. martā.
* “Patiesība un taisnība” (“Tõde ja õigus”), režisors Tanels Tooms, studija “Allfilm”. Antona Tammsāres romāna ekranizējums, pirmizrāde 2019. gada februārī.
* “Elles Jāns” (“Põrgu Jaan”), režisors Kaurs Koks, studija “Homeless Bob Production”, vēsturiska filma par 18. gadsimtu Igaunijā, kad plosījās mēris, bads un karš. Pirmizrāde paredzēta 2018. gada 5. oktobrī.
* “Ņem vai pamet” (“Võta või jäta”), režisore Līna Triškinsa-Vanhatalo, studija “Allfilm”. Vienīgā starp simtgades filmām, kuras darbība norisinās mūsdienās. Pirmizrāde 2018. gada 14. septembrī.
* “Eijas Ziemassvētki spoku fermā” (“Eia jõulud Tondikakul”), režisore Anu Auna, studija “Luxfilm”. Bērnu piedzīvojumu filma, pirmizrāde 2018. gada 1. decembrī.
* Animācijas filma “Lote un pazudušie pūķi” (“Lotte ja kadunud lohed”), režisori Janno Peldma un Heiki Ernitss, studijas “Eesti Joonisfilm” un “Rija films”. Komponisti Svens Grīnbergs un Renārs Kaupers.
* Pilnmetrāžas dokumentālā filma “Vējā izcirstā zeme” (“Tuulte tahutud maa”), režisors Joseps Matjus, studija “Wildkino”. Pirmizrāde 2018. gada rudenī.
* Astoņu dokumentālu īsfilmu kolekcija “Pirmssākumi” (“Juured”). Režisores Nora Seraka, Aļona Suržikova, Heilika Pikova, Anna Hinta, Monika Sīmetsa, Līna Triškina, Kersti Uibo, Valērija Andersone-Kespere, studija “Silmviburlane”, pirmizrāde 2018. gada rudenī.
* TV seriāls “Banka” (“Pank”). Režisori Rainers Sarnets, Juhans Ulfsaks, Marianne Kervera, Jans Eriks Negisto, studija “Itamambuca”, seriālā atainoti patiesi un aizraujoši notikumi par 20. gs. 90. gadu banku dzīvi Igaunijā. Pirmizrāde 2018. gada rudenī.
Kā svinēs Igaunijas valsts simtgadi (daži tuvākie notikumi)
* 19. maijā visi tradicionālās Muzeju nakts pasākumi būs veltīti Igaunijas valsts simtgadei, un to tēma būs “Nakts kā balle”. Plašai publikai arī pēdējo reizi būs iespēja apmeklēt “vispazīstamākā igauņa pasaulē” komponista Arvo Perta mūzikas centru “Alīna”. Jauno centra ēku paredzēts atklāt 2018. gada rudenī.
* Līdz 8. jūlijam Kadriorgas mākslas muzejā var apmeklēt ievērojamā krievu marīnista Ivana Aivazovska gleznu izstādi.
* Līdz 5. augustam Kumu mākslas muzejā apskatāma izstāde par mākslinieku lomu igauņu identitātes stiprināšanā “Vēsture attēlos – attēli vēsturē”.
* No 8. jūnija līdz 16. septembrim Kumu mākslas muzejā apmeklētājiem būs atvērta 15. gadsimtā Tallinā dzimušā ziemeļu renesanses pārstāvja Mihela Sitova personālizstāde.
* No 27. jūlija līdz 5. augustam Tallinā notiks koru festivāls “Europa cantat” XX.
* Līdz 2020. gada 29. februārim Igaunijas vēstures muzejā, nesen restaurētajā Mārjamē pilī Tallinā, atvērta izstāde “Mana brīvā zeme”. 2018
August 2018
