Simtgades ceļos – gar lībiešu krastu 0
AS “Latvijas Mediji” izdevusi tematisko tūrisma avīzi “10 Latvijas simtgades ceļi”, kurā apkopoti Latvijas vēsturē nozīmīgi maršruti, tostarp arī gar lībiešu krastu, kur piekrastes zvejniekciemos vēl sajūtama lībiskā aura, bet muzejos un ekspozīcijās apskatāmas etnogrāfiskās lietas, kas stāsta par lībiešu valodu, kultūru un sadzīvi.
Mērsraga apkaime
Dodoties apciemot Līvu krastu, vislabāk no Rīgas sākt braukt pa Jūrmalas, tālāk Talsu šoseju (P128), jo tad ceļš vedīs tieši cauri mazajiem jūrmalciemiem.
Rīgas līča piekrastei raksturīgas bākas, tādēļ vērts piestāt akmeņainajā Mērsraga zemesragā pie Mērsraga bākas (1875, uguns augstums – 21,3 m), kas iemūžināta Latvijas Pasta izdotajā pastmarkā. Bākas tornis izgatavots “Sotera, Lemonjē & Co” fabrikā Parīzē, tāpat arī laterna un optiskais aparāts nāk no Francijas galvaspilsētas. Pirmajā pasaules karā bāka stipri cietusi, tādēļ vēlāk nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Pie ieejas uzstādīta piemiņas plāksne par godu tās simtgadei. Bāka atvērta apskatei tikai sestdienās plkst. 13 – 14.
No bākas pa labi jūrā ap 50 m no krasta iegūlies Velna akmens (~ 1,5 m virs ūdenslīmeņa), un netālu Velna pēda (akmens ar iedobtu sānu). Teika vēsta, ka akmeņu rags cēlies, velnam taisot tiltu pāri Rīgas līcim. Līdzās esošā vairākus kilometrus garā smilšainā Mērsraga pludmale vasarā piemērota, lai peldētos un sauļotos. Putnu un dabasskatu vērošanai uzbūvēti deviņus metrus augsti skatu torņi pie Mērsraga bākas, piejūras pļavā “Jēgerlejās” un pie Engures ezera.
Engures ezera dabas parkā (18 tūkst. ha) ierīkoti aploki vairāk nekā simt hektāru platībā. Krievragā ganās Latvijas brūnās, Hailandes, Šarolē un Herefordas šķirnes liellopi, pie LU Ornitoloģisko pētījumu centra arī Polijas Koniku šķirnes zirgi. Engures ezers (lībiešu val. “zušu ezers”) starp Mērsragu un Enguri ir trešais lielākais Latvijas ezers (45 km²), kas ar vienu līdz trīs kilometru platu zemes joslu atdalīts no jūras.
Veci vīri stāstījuši, ka vēl līdz 20. gs. sākumam pāri Engures ezeram vilkti plosti no Dzedrupes gar Lielās salas rietumu galu un kanālu līdz Mērsraga ostai. Pēc kanāla izrakšanas, ezera līmenim krītoties, vietējos iedzīvotājus pārņēmis dzintara ieguves drudzis. Tukuma apriņķa valde izsludinājusi bijušā ezera dibena gabalu izsoli dzintara gribētājiem, bet Engures mācītājs žēlojies par baznīcēnu skaita sarukšanu, jo daudzi svētdienās devuši priekšroku dzintara meklēšanai. Ezers pat iesaukts par Dzintara ezeru. No 1842. līdz 1852. gadam tirgotāji saules akmeni iepirkuši par apmēram 4000 rubļu. Tomēr ziņas par lielajām dzintara bagātībām izrādījušās pārspīlētas, taču tikuši ievākti arī “čoriņi” – jūras gliemeņu atstātie vāciņi (kalcija avots, ko pievieno mājputnu barībai). Vēl no 1920. līdz 1930. gadam Mērsraga sešgadīgajā skolā skolotājs Miesnieks (gleznotāja Kārļa Miesnieka brālis) mācījis bērniem dzintara apstrādi.
Kaltenes dabas un cilvēku brīnumi
Izbraucot cauri Upesgrīvai un Valgalciemam, pēc sešiem kilometriem jāpiestāj pie Kaltenes Sv. Katrīnas luterāņu baznīcas, kur pirmais koka dievnams būvēts drīz pēc 1567. gada Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera izdotās pavēles par jaunu baznīcu būvēšanu Kurzemē. Pirmā pasaules kara laikā baznīcā trāpījis krievu mīnu kuģa šāviņš, tā atjaunota 20. gs. 20. gadu pirmajā pusē. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai “Ilgais ceļš kāpās”, kā arī filmai “Meldru mežs”.
No baznīcas pa labi apskatāms modernās arhitektūras brīnums – uz uzbēruma jūrā uzbūvētā bijušā Latvijas Ministru prezidenta un pasaules apceļotāja Māra Gaiļa privātmāja “Lieldienu sala”, kas savulaik saņēmusi vairākas starptautiskas balvas arhitektūrā un pašlaik izlikta pārdošanā par vairākiem miljoniem eiro. Tālāk uz priekšu pa P131 ceļu jāpietur stāvlaukumā pie Kaltenes akmeņainās jūrmalas, kas Rīgas līča Kurzemes pusē ir teju vienīgā. Pludmalē apskatāms lielākais jūrakmens Latvijā – Grīļu dižakmens (augstums – 2,4 metri, apkārtmērs – 15 metri). Otrpus ceļam jūrmalas mežā meklējami lieli akmens krāvumi, kādi nevienā citā Latvijas piekrastē nav sastopami, – Kaltenes kalvas.
Šlītere un Kūolka
Pāris kilometru aiz Melnsila sākas Slīteres nacionālais parks (26 490 ha, ieskaitot Baltijas jūras akvatoriju). Uz tā robežas ceļa malā labiekārtotā dabas taka aicina uz Ēvažu stāvkrastu (līdz 15 m augsts), no kura skatu platformas paveras viena no skaistākajām Rīgas līča un piekrastes mežu ainavām. Tas ir augstākais stāvkrasts līča pusē un atpaliek vien no Jūrkalnes stāvkrasta atklātās jūras malā.
Kolkas centrā tikko uzbūvēts daudzfunkcionālais Līvu saieta nams, kas ietvers līdzšinējā Līvu informācijas centra “Kūolka” ekspozīcijā par lībiešiem un tiks atklāts nākamgad. Šajā ekspozīcijā ietverti dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti, arī sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi, lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas, kā arī slaveno “kājgriežu” iekārotie zābaki. Gan jaunajā ēkā, gan tās apkārtnē izvietos zemūdens mantojuma eksponātus – izskalotos veco koka kuģu fragmentus –, ko daudzu gadu garumā vākuši biedrības “Domesnes” (senais Kolkasraga nosaukums) biedri.
Par kājgriežiem sauca ap Mērsragu mītošos nežēlīgos vietējos iedzīvotājus, kuri ar maldugunīm sēklim pievilināja kuģus un, kad visi bija apslīkuši, krastā izskalotiem līķiem grieza nost kājas, jo garos ādas zābakus bija grūti novilkt. Pēc tam zābaku ar visu kāju pakāra zarā, lai putni izknābā un tārpi izēd. Kad gaļa nolobījās no kauliem un izkrita laukā, varēja glauno zābaku atkal izmantot.
Jūrā (~ 6 km no krasta) uz mākslīgi veidotas salas zemūdens sēkļa galā uzbūvēta jaunā Kolkas bāka – vispirms koka (1875), bet, kad uzbērums nosēdās, mūra ēka (1884). 21 m augstais bākas metāla konstrukcijas tornis izgatavots Sanktpēterburgā, un kopš 1979. gada bāka strādā automātiskā režīmā. Pieredzējušiem laivotājiem kaut reizi mūžā būtu jāaizairē līdz Kolkas bākai, taču jāuzķer labi laika apstākļi, kas nemaz tik bieži negadās (interesēties laivu nomā).
Pie Kolkasraga maksas stāvlaukuma uzbūvēts apmeklētāju centrs, kur atrodama tuvākās apkaimes tūrisma informācija un vietējie suvenīri. Aptuveni kilometru no Kolkasraga jūras krastā meklējama Kolkas priežu dabas taka, kurā var iepazīties ar kāpu pārmaiņām laika gaitā, apskatīt vecākās mežainās kāpas un Eiropā reto smiltāju neļķi. Takas malā atrodas koka skatu tornis (16 m).
Lībiešu galvaspilsēta Mazirbe
No Kolkas, iegriežoties Vaidē (ragu kolekcija), Pitragā un Košragā, nonākam Mazirbē, ko var uzskatīt par Līvu krasta galvaspilsētu, jo šeit atrodas Lībiešu tautas nams, kur ik gadu augusta pirmajā sestdienā (šogad 4. augustā) notiek vērienīgi Lībiešu svētki, pulcējot tautiešus un radu tautu pārstāvjus no visas pasaules.
Plāksne pie Lībiešu tautas nama ieejas vēsta: “Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.” Ieliekot tautas nama pamatakmeni, no Igaunijas un Somijas pienāca aptuveni desmit apsveikuma telegrammas. Vienā no tām bija rakstīts: “Lai Dievs dotu, ka Līvu tautas nams nebūtu līvu tautas kaps, bet šūpulis.” Diemžēl šajā tekstā paustās bažas ir piepildījušās. Taču līvu pēcteču gars vēl nav salauzts, vēsturiskā atmiņa tiek saglabāta tautas nama otrajā stāvā iekārtotajā etnogrāfiskajā istabā, kur var ieklausīties arī līvu valodā un vietējā gida stāstījumā par viņiem. Apmeklējums jāpiesaka pa tālruni 20383578. Ieeja ziedojums – viens eiro.
