Simfoniskās sezonas noslēgums Liepājā un Rīgā. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā gadā par Liepājas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu kļuva Guntis Kuzma, savukārt par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galveno diriģentu – Tarmo Peltokoski.
Tagad aizvadīti sezonas noslēguma koncerti – “Lielajā dzintarā” 2023. gada 12. maijā un Lielajā ģildē 18. maijā –, kas zināmā mērā jau ļāva rezumēt, kāda tad īsti izvērtusies diriģentu un orķestru sadarbība. Un abos gadījumos arī nupat izskanējušās programmas raisīja pāris kritiskus novērojumus, tomēr abos gadījumos būtiskākie secinājumi ir visnotaļ pozitīvi. Ar interesi gaidīšu nākamo sezonu kā Liepājā, tā Rīgā.
12. maijā Guntis Kuzma turpināja ielūkoties tajā, kas viņam no visas 20. gadsimta simfoniskās mūzikas meistaru plejādes acīmredzot ir īpaši svarīgs, – Sergeja Prokofjeva daiļradē (savukārt Dmitrija Šostakoviča partitūras atvēlētas Tarmo Peltokoski izpētei). Sezonas atklāšanā skanēja ainas no Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta”, turpretī noslēgumā – Trešais klavierkoncerts ar Antona Ļahovska solo. Protams, Liepājas Simfoniskais orķestris nekad nav aizmirsis arī latviešus, un šoreiz programmā tika likti Gundara Pones radītie septiņi venēciešu portreti “La Serenissima”, atceroties laikus, kad pats komponists stājās pie orķestra diriģenta pults, lai gan toreiz viņš bija izvēlējies citus opusus. Šķiet, ka 1981. gadā komponētajam ciklam “La Serenissima” 2023. gadā pienāca Latvijas pirmatskaņojums. Visbeidzot – Rihards Štrauss, kas vieno Kuzmu un Peltokoski. Liepājas Simfoniskais orķestris spēlēja simfonisko poēmu “Makbets”, bet Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēc jau īstenotajām “Dona Žuāna”, “Sievietes bez ēnas”, “Rožu kavaliera” interpretācijām pievērsās “Četrām pēdējām dziesmām” ar Anu Komsi solo. Tiktāl par repertuāra izvēli. Cerams, ka atskaņojumi nozīmīgākajām Ģērģa Ligeti un Longīna Apkalna partitūrām (viņiem abiem šogad simtgade) vēl priekšā.
Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts parasti izraisa sajūsmu – ja vien to spēj nospēlēt. Šoreiz klausītāji varēja paļauties gan uz Antonu Ļahovski, gan uz orķestri un diriģenta vadību. Tiesa, papildu spriedzi radīja acīmredzamā cīņa ne tikai ar skaņuraksta virtuozajiem rakursiem, bet arī ar zāles akustiku, tomēr pārlieku satraukties nevajadzēja – diriģenta racionālais skatījums panāca precīzu temporitmu, vēlamo sasaukšanos starp solistu un dažādām orķestra grupām gan atsevišķu pūšaminstrumentālistu, gan ansambļa salikumu līmenī, nepieciešamās proporcijas lirisma un aizrautības pretstatījumos un saplūdinājumos, un rezultāts tad arī bija emocionāli pārliecinošs. Citu estētiku, noskaņu gammu un stilistiskos raksturlielumus pauda Gundara Pones “La Serenissima”, lai gan arī tur orķestra mūziķu ansambliskuma spējas un prasme soloepizodēs kolorīti izgaismot konkrētus tembrus vērtējamas kā neatceļami svarīgas. Spriežot pēc Gunta Kuzmas pārraudzītās interpretācijas kontrastiem un trāpīguma, orķestris ar šo uzdevumu arī tika galā.
Koncerta noslēgumā atslāba gan klausītāja uzmanība, gan orķestra iekšējā koncentrēšanās, gan diriģenta veidotās mākslinieciskās dramaturģijas slīpējums. Droši vien savstarpēji saistītu iemeslu dēļ, jo Riharda Štrausa “Makbets” ir jaunības gadu darbs, lielākie panākumi vēl bija gaidāmi nākotnē, un, lai raisītu noturīgu interesi par šo simfonisko poēmu, būtu bijis jāsasniedz saliedētāks un spilgtāks priekšnesuma līmenis. Tādēļ rezumējumā labprātāk atgriezīšos pie Gundara Pones, atgādinot, ka viņa opuss “Monumentum pro Galileo” vai partitūra “1987” joprojām gaida savus Latvijas interpretus. Un atkal pajautājot – kad beidzot pirmizrādi piedzīvos balets “Mana paradīze” un opera “Roza Luksemburga”?
Pirmais secinājums par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertu Tarmo Peltokoski vadībā – reti kad orķestris ir uzstājies ar tik piesātinātu, daudzkrāsainu, tembrālās variācijās mainīgu stīgu grupu. Jā, protams, šajā programmā koncertmeistare bija Vineta Sareika, taču šāds iespaids nebūtu iedomājams bez visiem pārējiem stīdziniekiem. Tiesa, Riharda Štrausa “Četru pēdējo dziesmu” lasījumā orķestris pat bija spiests muzicēt īpaši niansēti un smalkjūtīgi, jo Anu Komsi, kurai ziedu laiki jau aiz muguras, nemaz necentās apžilbināt ar vokālu krāšņumu un drīzāk pievērsās mūzikas satura kontemplatīvajām aprisēm. Jāteic, ka rezultāts arī bija atbilstošs komponista vēstījumam.
Un tad nāca Desmitā simfonija, kura, kā zināms, pieder pie Šostakoviča piecpadsmit izcilākajām. Iepriekšminēto stīgu grupas kvalitāšu dēļ šim priekšnesumam bija visas iespējas kļūt par interpretācijas meistardarbu, un tā arī notika, klāt vēl pievienojoties perkusionistiem un pūšaminstrumentālistiem (šoreiz ar stabilu un veiksmīgu sniegumu izcēlās ne tikai daudzkārt pieminētais obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Jānis Semjonovs, ne tikai flautisti, bet arī mežradznieki ar Māri Evelonu priekšgalā). Taču otra interpretācijas panākumu daļa nešaubīgi saistīta ar Tarmo Peltokoski – viņš saprata, kas Šostakoviča simfonijā pateikts, spēja izveidot līdzsvarotu dramaturģisko arhitektoniku (un tas patiešām ir sarežģīts uzdevums) un teicamā sadarbībā ar orķestri atspoguļoja suģestējošu tēlu un ideju pasauli.
Ko lai īsumā vēl piebilst par pašu mūziku, kas septiņdesmit gadu laikā kopš pirmatskaņojuma iedzīvināta neskaitāmos priekšnesumos un aprakstīta daudzos pētījumos? Ja kāds klausās Šostakoviča Desmito simfoniju pirmo, otro, divdesmito reizi, pievērsiet uzmanību tam, cik lielā mērā pirmās un trešās daļas tematiskais materiāls saistās ar komponista muzikālo parakstu, noteikti pievērsiet uzmanību mežraga spēlētā motīva simbolikai un neatstājiet bez ievērības arī kinomontāžas principu klātbūtni. Un tad jūs neizbēgami nonāksiet līdz pašam simfonijas finālam, kur Šostakovičs pauž nepārprotamu triumfu par Staļina nāvi. Nomirs arī Staļina karikatūra.
