Simbolisms mākslā un politikā 0
Ja ticam “Le Figaro” atstāstam, “viss Elizejas pils protokola dienests nedēļām strādāja, lai sagatavotu četru prezidentu ierašanos Orsē muzejā pirmdienas pēcpusdienā”. Katrā ziņā četru valsts galvu oficiāla klātbūtne un svinīgās uzrunas mākslas izstādē ir diezgan neparasts notikums pat Francijas diplomātijas praksē. Taču vēl jo svarīgāks Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, jo pasākums, kā zināms, noritēja Baltijas valstu simtgadei veltītās ievērojamāko igauņu, latviešu un lietuviešu simbolistu darbu ekspozīcijas atklāšanas sakarā. Kā atgādināja muzeja vadītāja Loransa Dekāra, “Eiropa ir tās kultūra”, lai gan mums piemīt tieksme šo patiesību aizmirst.
Eiropas intelektuālajās aprindās iecienītais Francijas un Vācijas televīzijas kanāls “Arte” ir uzņēmis dokumentālu filmu par šo vērienīgo kopprojektu, kas ieguvis nosaukumu “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”, un tādējādi ar to varēs iepazīties arī plaša franciski un vāciski runājošo vai saprotošo Eiropas skatītāju auditorija. Turklāt Parīzē saistībā ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas simtgadi vēl paredzēti vairāki pasākumi, tai skaitā koncerti (uzstāsies diriģents Andris Nelsons, Gidons Krēmers, “Latvian Voices” un citi slaveni izpildītāji). Respektīvi, netrūks iespēju atklāt, vēlreiz citēsim “Le Figaro”, “īstus ideju virmojumus un kultūras strāvojumus šajās trijās valstīs ar spēcīgu raksturu, ar trim paralēlām identitātēm un katrai savu īpašu izteiksmes valodu”.
Atraktīvā Igaunija
Arī ģeopolitiskā aspektā raugoties, Baltijas valstis tiek uztvertas kā kopums, tomēr katras valsts augstāko amatpersonu “izteiksmes valoda” bija atšķirīga. Kersti Kaljulaida turpināja franču presē veiksmīgi reklamēt igauņu panākumus informācijas tehnoloģiju ieviešanas jomā – “mūsu digitālās sabiedrības piemērs var palīdzēt mainīt valsts pārvaldības modeli arī Francijai”. Viņa jau paspējusi iegūt Rietumu plašsaziņas līdzekļu ievērību. Pateicoties nesenajai Igaunijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, pagaidām Tallina ir vienīgā Baltijas galvaspilsēta, kur viesojies Emanuels Makrons, un pastāv viedoklis, ka tur viņa sludinātās Eiropas reformas uzņem atsaucīgāk nekā Rīgā vai Viļņā. Mediju uzmanībai bija arī citi iemesli, kaut vai tas, ka Igaunijā atrodas Francijas karavīri, un varbūt Kaljulaidas agrākā darba pieredze Eiropas Revīzijas palātā – tātad prasme runāt par daudzām problēmām eksperta līmenī, nevis tikai bārstīt tukšas frāzes. Gan Makrons, gan Kaljulaida, lai cik nesamērojama būtu abu ietekme un amata pilnvaras, tiek uzlūkoti par tiem diezgan retajiem jaunpienācējiem ES politikā, kuri pretnostāda sevi eiroskepses un populisma uzplūdiem, kaut kādā mērā simbolizēdami Eiropas cerības. Nu jau ilgstoši un mērķtiecīgi veiktā Igaunijas kā moderno tehnoloģiju lietojuma pirmrindnieces tēla veidošana ir labvēlīgs fons tam, lai rastos interese arī par Igaunijas prezidenti (viņa, piemēram, sniedza ļoti izvērstu interviju “Le Parisien”, kuras teksts būs publicēts 20. aprīlī laikraksta piektdienas izdevumā “Parisien Week-End”). Savukārt Kaljulaida šo interesi lietpratīgi izmanto – pēc Parīzes viņa devās uzstāties Lionas ekonomiskajā forumā.
Atturīgā Latvija
Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Francijas Eiropas lietu ministre Natalī Luazo (faktiski pakļauta Francijas ārlietu ministram) parakstīja stratēģiskās partnerības rīcības plānu 2018. – 2022. gadam. To oficiāli dēvē par Latvijas un Francijas Politiskās deklarācijas rīcības plānu, jo tā pamatā ir abu valdību 2008. gadā pieņemtā deklarācija, ko papildina periodiski pēc abu pušu vienošanās atjaunojams rīcības plāns. Iepriekšējais tika parakstīts 2012. gadā, bet tagadējais tapis, “ņemot vērā starptautiskās vides izaicinājumus, tostarp aktuālo ES darbakārtību”. Būtībā tas ir vispārējs ietvara dokuments, kas ļauj aktivizēt sadarbību tajā vai citā jomā, ko puses uzskata par nepieciešamu.
Saskaņā ar Latvijas Ārlietu ministrijas paziņojumu Rinkēviča un Luazo tikšanās reizē apspriesti ES daudzgadu budžeta veidošanas un digitālā tirgus jautājumi: “Latvija arī turpmāk iestāsies par kohēzijas finansējuma apjoma saglabāšanu vismaz pašreizējā apjomā un līdzsvarotu maksājumu nodrošināšanu Latvijas lauksaimniekiem. Tāpat E. Rinkēvičs izteica pārliecību, ka ir jābūt Eiropas līmeņa regulējumam, kas nodrošinātu caurskatāmu finansējumu un godīgu vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos.” Jāpiezīmē, ka finansējuma apjomi būs atkarīgi no ES budžeta apmēra – vai iemaksas tajā segs breksita izraisītos zaudējumus, kas būs aptuveni 12 miljardi eiro gadā. Lai sasniegtu visus ES izvirzītos mērķus un ierastajā veidā uzturētu kopējo lauksaimniecības politiku, maki būtu jāver plašāk (1,3% no IKP, kā ierosināja Eiropas Parlaments)… Attiecībā uz sociālajiem medijiem piemērojamu regulējumu, protams, vienoties ir daudz vieglāk.
Taču “aktuālo ES darbakārtību” caurstrāvo arī fundamentālas domstarpības un strīdi, kas izriet no jau pieminētajiem Makrona reformu priekšlikumiem, kuri zināmā mērā aizgūti no t. s. divu ātrumu Eiropas teorijas. Latvijas prezidents Vējonis bilda: “Kaut arī neesam federālisma idejas piekritēji, mums ir svarīgi būt daļai no aktīvās Eiropas, daļai no nākotnes diskusijas. Mums nav pieņemama atrašanās perifērijā jeb otrajā ātrumā.” Bet, ja atzīstam aktīvās Eiropas esamību un vēlmi tajā iekļauties, vajadzētu saprast, ko tas īsti nozīmē un kādus pienākumus uzliek. Jo, piemēram, Latvijai svarīgās militārās Šengenas koncepcijas īstenošana arī ietver sevī noteiktus federālisma elementus (gluži tāpat kā piederība parastajai Šengenas zonai vai eirozonai). Iespējams, Makrona rosinātās Eiropā organizējamās “pilsoniskās diskusijas” palīdzēs viest lielāku skaidrību.
Atvēsusī Francija?
Arī pašas Francijas politiskajās aprindās nav pārāk daudz piekritēju viņa idejām par eirozonas parlamentu, eirozonas budžetu un Eiroparlamenta vēlēšanās izvirzāmajiem pārnacionālajiem deputātu kandidātu sarakstiem. Priekšlikums ieviest eirozonas “superministra” amatu varbūt tiks akceptēts Eiropas varas gaiteņos, taču vienkāršos pilsoņus tehnokrātiskās tēmas maz interesē. Viņi vairāk atbalstīja Makrona pērnvasar sākto ofensīvu pret ES darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, kas ļauj Rietumeiropas uzņēmējiem piesaistīt lētāk apmaksājamus un sociāli mazāk nodrošināmus strādniekus, pārsvarā austrumeiropiešus, kuri tāpēc izspiež no darba tirgus vietējos. Bet nu jau šis atbalsts ir aizmirsts, jo to nomainījusi neapmierinātība ar Francijas valdības izsludinātajām liberālajām reformām valsts iekšienē, kas skar arī sociālo sfēru. Dažādi protesti un streiki, tai skaitā nacionālās dzelzceļa kompānijas SNCF darbinieku streiks (dzelzceļnieki grib saglabāt savu priviliģēto statusu), pieņemas spēkā, un sekas, kā vienmēr, ir grūti prognozējamas.
Eiropas mērogā Makrona pozīcijas vājināja vēlēšanas Itālijā, kur viņa tuvā sabiedrotā Mateo Renci Demokrātiskā partija cieta neveiksmi. Savukārt Vācijas kancleres Angelas Merkeles attieksme pret Elizejas pils iniciatīvām ir svārstīga un dažādu iekšpolitisko apsvērumu iespaidota. Tāpēc Emanuela Makrona pagājušajā gadā teiktās, uz Eiropas atjaunotni aicinošās programmatiskās runas, kuras izskanēja rūpīgi izraudzītās simbolisma apdvestās vietās – Sorbonnas Lielajā amfiteātrī Parīzē un Akropoles pakājē Atēnās, šodien droši vien izklausītos drusku utopiski. Tomēr jāielāgo, ka Elizejas pils pieņemto lēmumu svars Eiropas Savienībā pieaugs. Līdz ar breksitu gluži objektīvi palielinās Parīzes loma – Francija ir militāri spēcīgākā ES valsts un drīz būs vienīgā Eiropas Savienību pārstāvošā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle. Donalds Tramps kritiskos brīžos pirmām kārtām zvana Makronam. Intelektuāli un darba stila ziņā viņi ir pretstati, kas īpaši nav netraucējis saprasties, lai meklētu savstarpēji pieņemamus risinājumus. Varbūt apstākļu sakritības dēļ Baltijas valstu prezidentiem radās izdevība sastapt abus Rietumu pasaules līderus ar dažu dienu atstarpi. Visnotaļ simboliski.
