Simanovičs: Aiz aizbildinājumiem veidot pašvaldības uzņēmumus parasti slēpjas savtīgas intereses 3
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Februāra beigās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā tika izveidota Konkurences neitralitātes komiteja, par tās vadītāju tika iecelts SIA “Eco Baltia grupa” valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.
Komitejas mērķis – efektīvāk un rezultatīvāk risināt jautājumus saistībā ar valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību iesaisti komercdarbībā, mainīt likumdošanu un iesaistīties konkurences kropļošanas gadījumu risināšanā dažādās nozarēs. Par esošo situāciju – saruna ar Māri Simanoviču.
Kādu rezultātu cer sasniegt Konkurences neitralitātes komiteja?
M. Simanovičs: Tā tika izveidota kā platforma, kur diskutēt par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību iesaisti uzņēmējdarbībā no tā izrietošiem riskiem konkurences kropļošanai.
Tas ir viens no jautājumiem, kas ir samērā sasāpējis, jo virkne pašvaldību un valsts uzņēmumu bez konkursa nodarbojas ar uzņēmējdarbību jomās, kur varētu darboties privātie uzņēmēji.
Ceram sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), Konkurences padomi un Valsts kontroli pārskatīt šo situāciju. Valsts paudusi gatavību šo situāciju risināt, jo gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veiktie pētījumi, gan arī citi dati liecina, ka šādā situācijā slēpjas korupcijas riski.
Vai tas, ka šāda komiteja izveidota tieši tagad, liecina par situācijas pasliktināšanos?
Nē, tā nav. Komitejas izveide drīzāk ir saistīta ar to, ka Valsts kontrole nesen savā atzinumā norādīja, ka valsts vai pašvaldību uzņēmumu iesaiste komercdarbībā nav pamatota un būtu jāpārtrauc.
Taču tas ne vienmēr notiek. Piemēram, tas pats izslavētais “Aqua Riga” pie iepriekšējās Rīgas domes vadības nodarbojās ar darbību, kas pašvaldībai nebūtu jāveic, un, kamēr vien nemainījās vara, nebija nekādu pazīmju, ka tas varētu beigties.
Tāpat ir izskanējis, ka valsts varētu nodarboties ar datu mākoņu pakalpojumiem, lai gan arī šajā jomā privāto pakalpojumu piedāvājumi ir pietiekami. Līdzīga situācija ir arī atkritumu apsaimniekošanā.
Kuras ir tās saimnieciskās darbības nozares, kurās mēdz jaukties pašvaldību un valsts uzņēmumi, neskatoties uz to, ka šajā jomā ir labi pārstāvēti privātie pakalpojumu sniedzēji?
Būtiska problēma ir novērojama atkritumu apsaimniekošanā – šī joprojām ir joma, kurā bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma lauvas tiesu tirgus aizņem pašvaldību uzņēmumi.
Pēdējā laika piemēri liecina, ka nav nekādu problēmu sarīkot konkursu un saņemt konkurētspējīgu cenu – tā noticis, piemēram, Lubānas un Vecumnieku novados.
Vienlaikus ir vairāki pašvaldību uzņēmumi, kuri paplašina savu darbību dažādos valsts reģionos, piemēram, viens no tiem darbojas Ziemeļvidzemē un paplašinās Balvos, Pierīgā (Saulkrastos), un absolūti nav skaidrs, kādēļ Valmieras nodokļu maksātājiem tas būtu izdevīgi.
Vēl sliktāka situācija ir Piejūrā – tur atkritumu apsaimniekotāja darbība radījusi valstij zaudējumus četru miljonu apmērā, nav maksāts dabas resursu nodoklis, uzņēmumam draud maksātnespēja, nemaz nerunājot par KNAB un citu organizāciju ierosinātajām izmeklēšanām un krimināllietām.
Cita tāda joma ir namu apsaimniekošana – namu apsaimniekošanas uzņēmumi ir gandrīz visām pašvaldībām. Nav tā, ka nebūtu iespēju situāciju mainīt, – piemēram, Jūrmalā namu apsaimniekošanas uzņēmums tika privatizēts, jo pašvaldība nolēma pamest šo tirgu.
Rezultātā radīta konkurences situācija un pilsētas iedzīvotāji no tās būs ieguvēji.
Bez atkritumu un namu apsaimniekošanas, kurās jomās vēl vērojama būtiska pašvaldību iejaukšanās konkurencē?
Noteikti būtu jāmin sabiedriskais transports. “Rīgas satiksmes” piemērs ir labi zināms – tas ir uzņēmums ar aizdomīgu pārvaldību un finanšu plūsmām, kas nekad nebūtu iespējama pie privāta pārvadātāja.
Manuprāt, noteikti būtu jādomā par iespēju konkursa kārtībā izsolīt noteiktas satiksmes jomas vai maršrutus. Ir pietiekami daudz privāto pārvadātāju, kas veic pasažieru pārvadājumus un kas būtu spējīgi piedalīties šādos konkursos.
Un šādi piemēri jau ir – mikroautobusu pārvadājumus daudz kur sniedz privātie uzņēmēji, bet valstī tiek rīkoti konkursi arī uz citiem sabiedriskā transporta veidiem, piemēram, starppilsētu pārvadājumiem. T. sk. Jūrmala organizēs iepirkumu par sabiedrisko transportu 2021. gadā.
Būtiskākie sabiedrības ieguvumi no sabiedriskā transporta nodošanas privātās rokās būtu tādi, ka privātajiem nav nekādas motivācijas zagt pašiem no saviem kapitālieguldījumiem.
Savukārt iepirkumos, ar kuriem nodarbojas “Rīgas satiksme”, daļa naudas aizplūst nezināmā virzienā jau iepirkuma procesā, kā dēļ uz katru nepieciešamo iepirkuma pozīciju iepirkums ir neliels un nepietiekams, kā rezultātā ne jauna tehnika tiek pirkta optimālos apjomos, nedz arī uzturēšanas darbi tiek veikti pietiekami.
Vēl viena joma, kurā valsts un pašvaldības iejaucas, ir apsardze. Nesenais piemērs ir Ventspils brīvostas pārvalde, kurā sākotnēji tika izsludināts konkurss, tad paziņots, ka tas beidzies bez rezultātiem, un pēc tam tika izveidota struktūrvienība “Ostas kontrole”, kas nodarbošoties ar ostas apsardzi.
Piemērs tam, kā tā vietā, lai nodotu šo pakalpojumu privātās rokās, tiek meklēti iegansti, kāpēc to privātie uzņēmēji nevarot izdarīt. Skan pārliecinoši – tāds “G4S” spēj nodrošināt starptautiskos skaidras naudas pārvadājumus, bet ar kārtības uzturēšanu Ventspils ostā nez kāpēc netiktu galā.
Visbeidzot, ceļu uzturēšanas pakalpojumi – nav skaidrs, kādēļ Latvijai būtu izdevīgi turpināt uzturēt “Latvijas Autoceļu uzturētāja” (LAU) monopolu, ja ir pietiekami daudz kompetentu privāto ceļu būvētāju, kas spētu tikt galā ar šiem uzdevumiem.
Līdz šim LAU valsts ir deleģējusi ceļu uzturēšanas funkciju, runā par to, ka tiek rakstīti nākotnes valsts iepirkumu noteikumi, kuros ceļu uzturēšana tiek jaukta kopā ar ceļu būvi.
Kaimiņvalstis šajā jomā ir gājušas pretējā virzienā un devušas iespēju attīstīt privāto biznesu, atverot konkursu tirgu gana lielam pretendentu lokam. Ja tā notiks – tā būs liecība, ka Latvija joprojām nav spējusi izkļūt no protekcionisma ēnas.
Kāpēc, jūsuprāt, valsts un pašvaldības tik ļoti vēlas iesaistīties šādos biznesa projektos?
Saskaņā ar LTRK novērojumiem diemžēl aiz aizbildinājumiem, kāpēc jāveido pašvaldības uzņēmumi, parasti slēpjas savtīgas intereses – draugu, radu un paziņu iekārtošana darbā, kas potenciāli draud ar koruptīvām shēmām.
Diemžēl pēdējā laikā šādas koruptīvas shēmas tiek atklātas arvien biežāk.
Principiāls pašvaldību un valsts veidoto uzņēmumu trūkums ir to darbības aprobežošanās ar atsevišķu pakalpojumu un konkrētu vietu.
Šiem uzņēmumiem trūkst stimula paplašināties un uzlabot pakalpojumu kvalitāti, nav dzirdēts, ka kāds no tiem domātu par savu pakalpojumu eksportu. Savukārt privātajiem šādi stimuli ir un tie pakāpeniski noved pie labākas kvalitātes pakalpojumiem par konkurētspējīgām cenām.
Pašvaldību funkcija būtībā ir nodrošināt iedzīvotājus ar nepieciešamajiem pakalpojumiem, nevis pašiem organizēt to sniegšanu, un izņēmumi pieļaujami tikai tad, ja privātie pakalpojumu sniedzēji nespēj tādus piedāvāt.
Vai ir pazīmes tam, ka administratīvi teritoriālā reforma varētu viest pārmaiņas pašvaldību uzvedībā?
Domāju, ka reforma var radīt priekšnoteikumus pārmaiņām. Ja runājam par jomu, kuru pārzinu vislabāk, atkritumu apsaimniekošanu, tad pašvaldību uzņēmumu daļa tajā ir prātam neaptverama.
Garkalnē un Ropažos ir pašvaldību veidoti atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, “Madonas namsaimnieks” un “Olaines ūdens” nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu – var saukt vēl daudzus citus piemērus.
Pēc novadu reformas, kuros novadi tiks apvienoti, pašvaldībām būs jālemj, kam uzticēt atkritumu apsaimniekošanu un kādēļ gan tas būtu turpmāk jādara mazajiem pašvaldību uzņēmumiem, kuru darbība līdz šim bija ierobežota ar konkrētu ģeogrāfisku vietu.
Ekonomiski efektīvāk būtu konkursa kārtībā meklēt pakalpojumu sniedzēju, kas spēj apkalpot visu jaunā novada teritoriju vai vismaz pusi no tā, tas būtiski samazinātu arī administratīvo slogu.
Ar to arī pašvaldību uzņēmumu liktenis būs izšķirts.
Vēl būtisks pārmaiņu faktors varētu būt Konkurences padomes funkciju paplašināšana, ļautu tai uzlikt būtiskus sodus ierēdņiem, kas pieķerti konkursa dokumentu rakstīšanā “par labu” konkrētam pakalpojumu sniedzējam, tostarp arī aizliegumu ieņemt ierēdņa amatu.
Vismaz Lietuvas piemērs rāda, ka šāda attieksmes maiņa un pirmie sodītie būtiski samazina ierēdņu motivāciju rakstīt konkursu nolikumus konkrētam uzvarētājam.
