Vai veselais saprāts ņems virsroku? Par Teiču rezervāta “Silzemnieku” nākotni un politiskiem lēmumiem 0
Sarunu ar Barkavas ZS “Silzemnieki” saimnieku Pēteri Zepu, LPKS “Barkavas arodi” dibinātāju, sākam par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāru sanāksmē saskaņošanai iesniegto likumprojektu Grozījums Teiču dabas rezervāta likumā, kur iecerēts aizliegt šā rezervāta buferzonā izmantot toksiskās vielas, tostarp pesticīdus. “Silzemniekiem” šajā buferzonā no 520 hektāriem lauksaimniecības zemes atrodas 355 ha. Saimnieks cer, ka nosauktā likuma labojumus Saeimā neapstiprinās un viņš lauksaimniecības biznesā varēs darboties kā līdz šim. Pēteris Zeps un viņa dēls Edgars Zeps intervijā stāsta par graudu audzēšanas iespējām Vidzemē.
– Kādas labības kultūras audzējat, un kādu ražību tās dod?
Edgars Zeps: – Audzējam sešas ziemāju šķirnes. Divas šķirnes – ‘Ada’ (Lietuvas šķirne) un ‘Etana’ – pērn paņēmām pirmo reizi, un tās pārziemoja. Pirms ieviešanas apritē mēģināsim vēl gadu tās audzēt un pārbaudīt to ziemcietību. Raža tām ir laba. Nu jau kādu laiku audzējam ‘Skagen’, ‘Zeppelin’, ‘Edvins’ ziemas kviešu šķirnes, šajā gadā sējām akotaino ‘Fenomen’.
Pēteris Zeps (attēlā): – Vidējā ziemas kviešu raža šogad bija 5,9 t/ha. Visticamāk, garo stiebru dēļ neaudzēsim ‘Edvinu’. ‘Fenomen’ šķirnei stiebri ir īsāki.
E. Z.: – ‘Edvina’ priekšrocība ir agrā kulšana un gandrīz visas ražas atbilstība pārtikas kvalitātei. Raža ir nedaudz mazāka kā citām šķirnēm. Vienu gadu gan kūlām 7 t/ha.
P. Z.: – Šajā gadā Silzemniekos ziemas kviešus audzējam pavisam 163 ha platībā. Pa visām trim saimniecībām, dēliem arī ir savas saimniecības, šo kultūru audzējām 493 ha platībā. Vidējā ražība bija 5,9 t/ha. ‘Edvina’ ražība bija 5,3 t/ha – būtiski mazāk nekā ‘Skagen’, ko kūlām vidēji 6,7 t/ha. ‘Zeppelin’ šķirnes ziemas kvieši mums panīka, pavasaris bija sauss, bija jāpārsēj, mēs to nedarījām un tāpat tuvu 4 t/ha nokūlām. Lietuviešu šķirnēm ražība bija 6,4 t/ha un 6,2 t/ha. Visas šķirnes, izņemot ‘Zeppelin’, bija sētas aptuveni vienādā platībā. ‘Zeppelin’ šķirni audzējām nedaudz vairāk, tomēr tā neizauga tik labi tāpēc, ka notika kļūme ar sēklām, tām nebija izcila dīdzība. Salīdzinājumam – slapjajā 2017. gadā vien 30 ha ziemas kviešu izaudzējām un kūlām nepilnas 2,5 t/ha. Togad 20 ha platībā sēklas sapuva.
Audzējam arī miežus, alus miežu šķirni ‘Avalon’. Šogad – mazāk nekā 100 ha platībā. Paši sēklu neglabājam, pirkām. Kūlām 4,5 t/ha klētssvarā, bija lopbarības kvalitāte. Alus miežus pie mums nepieņem, tos pieņem Aizkrauklē un Elejā. Sausums miežiem iesita, tomēr kūlām tuvu 5 t/ha. Piebildīšu, ka mūspusē pirmais lietus bija pēc Līgo svētkiem.
E. Z.: – Agronomi no kādas kompānijas teica – ja būtu kā parasti lijis uz Jāņiem, būtu izaugusi vēl labāka raža.
P. Z.: – Vasaras kviešus, galvenokārt ‘Jetstream’ šķirni, audzējām 80 ha platībā. Kūlām šajā rudenī vidēji 5 t/ha. Labākais kūlums – 5,7 t/ha – bija no lauka, kas 10 gadus nebija arts, podzolētās glejotās augsnes bija apakšā. Vasaras kviešus audzējām šajā ne īpaši auglīgajā zemē, sausums arī tiem nedaudz skādi nodarīja. Ziemājus vairāk par 5,5 t/ha tur kult nevar. Iespējams, tie mitruma dēļ vienu reizi piecos gados šajā laukā, kas ir līdzens kā bļoda, pārziemos.
Šogad vasaras kviešiem bija dīvains un neapmierinošs krišanas skaitlis. Kaut gan, kad sākām skaļi par to runāt, analīžu rezultātos parādījās labs skaitlis. Nevar saprast. Visā Latvijā graudu audzētāji nebija apmierināti ar krišanas skaitli. Pēc Līgo svētkiem lija, rasa bija liela. Ar šo krišanu ir tā – astoņas lielas rasas, astoņi lieti, un krišanas skaitlis krīt.
Vasaras rapši mums šajā gadā auga 60 ha lielā platībā. Trīs četru gadu laikā vien drīkst lietot ķīmiju, lai slimību nebūtu. Šajā gadā bija sausums, šķita, ka uz Līgo svētkiem rapši būs norakstāmi. Vienu lauku izkūla krusa. Rudenī nokūlām rapšus vidēji 1,5 t/ha klētssvarā. Neliels bizness izdevās, 100–200 eiro liels ienākums no viena ha pāri palika. Interesanti, ka šajā gadā rapši ziedēja trīs reizes. Pirmo reizi, kad vajag, otru reizi pēc lietus, trešo reizi rudenī, septembrī. Nekad mūžā rapši nebija kulti oktobrī. Mēs pēdējo lauku pabeidzām kult 15. oktobrī.
Ziemas rapšiem bija īsa ziedēšana, un arī, šķiet, pavasara sausums saimniekiem ražu apēda.
Pupas jau trešo gadu audzējam. Silzemnieku laukos izauga vidēji 5 t/ha liela raža.
– Kādas pupu šķirnes audzējat?
– Audzējam ‘Fuego’ pupu šķirni, Silzemnieki to audzēja 50 ha platībā. Visās saimniecībās pavisam 110 ha platībā. Divus laukus mums vairāk skāra sausums un zosis. Tajos varējām nokult vien 3 t/ha lielu vidējo ražu. Rēķinot pa visām trīs saimniecībām, vidējais kūlums pupām bija 4 t/ha.
Par zosu postījumiem labības laukos kompensāciju saņēmām, par pupām nesaņēmām. Iemesls – valstij it kā nebija naudas. De minimis summa par zosu postījumiem trīs gados ir 25 000 eiro.
E. Z.: – Ir gadi, kad nav stipru vēju, kad zosu ceļi galvenokārt iet gar jūru, nevis pāri laukiem.
P. Z.: – Pavasarī, marta beigās, bija lielās vētras, tad zosis pie mums barojās. Uz 45 ha bija uzlikti aptuveni 100 karodziņi. Vienu rītu kaimiņš bija pacēlis vairākus tūkstošus zosu, kas bija noēdušas 8–9 ha lielu platību. Ja zoss ielido dienā blakus karodziņiem, tad tā aiziet pie karodziņa un apēd augus tam apkārt. Viltīgs putns.
– Vai izmantojat apdrošinātāju pakalpojumus?
E. Z.: – Šajā rudenī sējumus apdrošināsim pirmo reizi. Izmantosim VH Latvija pakalpojumu, ko piedāvā LPKS Latraps. Ir nosacījums, ka visa platība, tostarp vasarāji, ir jāapdrošina. Vasarājiem ir mazi riski. Visticamāk, ziemu mierīgāk gulēt var, ja sējumi ir apdrošināti. Ir gan vēl viens viedoklis – ja vari atļauties, atstāj klētī tik daudz sēklas, cik liels ir apdrošināšanas maksājums. Apdrošināšana būs vajadzīga ik piekto gadu. Es varēšu vērtēt apdrošināšanu, kad būšu to izmēģinājis.
P. Z.: – Ja piecus gadus krāsi pats naudu, tas pats vien būs, kā apdrošināt. Apdrošināšana varētu palīdzēt lielāku postījumu gadījumā, kad nav veidoti uzkrājumi. Barkavas pusē vispār ir sauss pavasaris, šeit ir izteikti kontinentāls klimats.
E. Z.: – Šā iemesla dēļ pārejam uz bezaršanas tehnoloģiju. Ar to augsnē ilgāk saglabājas mitrums. Ja ir tāds gads kā slapjais 2017. gads, tad mūsu laukos tehnikai nav jāgrimst. Mums togad izdevās artos laukos nokult līdz lielajam slapjumam.
Bezaršanas tehnoloģiju vienā laukā sākām jau izmantot pirms desmit gadiem. Pērn aršanu gandrīz nekur neveicām.
– Saimnieki teic, ka pirmajos gados, izmantojot bezaršanas tehnoloģiju, krītas raža. Kāda bija jūsu pieredze?
P. Z.: – Tas atkarīgs no augsnes īpašībām, no augsnes skābuma. Mans secinājums – nav ražības krituma. 2018. gadā mums rapši pavisam bija sasēti 65 ha platībā, turklāt to sējām arī arumā. Pat 1,5 t/ha nenokūlām. Neartajā platībā vidējā ražība bija 2,5 t/ha.
Pavasarī agrajā arumā izkalst zeme. Kaimiņiem izkalta, un 7–8 ha platībā viņiem vidējā kviešu raža bija vien 0,8 t/ha.
– Vai, bezaršanas tehnoloģiju īstenojot, ir vajadzīga intensīvāka cīņa pret nezālēm nekā ar tradicionālo aršanu?
E. Z.: – Nezāles ir jāmiglo, vienalga, vai tās ir 2 vai 10 uz vienu kvadrātmetru. Pirmajā reizē ir agrāk jāuzliek fungicīds. Ik gadu tā nevajag rīkoties. Darbojoties ar bezaršanas tehnoloģiju, visvairāk ietaupās laiks, nedaudz degviela. Jāņem vērā, ka nedrīkst būt zaļi lauki.
P. Z.: – Ja aizliegs glifosāta lietošanu, būs ļoti grūti. Vienu reizi divos trīs gados derētu glifosātu uzlikt. Būtu labi ieviest rugaines sēšanu.
Mēs patlaban vispirms braucam ar diskiem vai ar rugaines kultivatoru. Un tad ar sējmašīnu. Vēlamies izmantot rugaines sējmašīnu. Būtu skaisti – vienā gājienā nobrauc pa rugaini. Mūsu Vaderstad sējmašīna šajā gadā mitruma dēļ bija jāmoka, arī augsni tā sablīvēja. Nopietna rugaines sējmašīna maksā aptuveni 100 000 eiro. Lūkojamies uz šāda veida Horsch sējmašīnu.
Aizliegs glifosātu, citas ķīmijas, nākamajā gadā rapšu audzēšanā nevarēs izmantot lielu daļu sistēmas iedarbības insekticīdu. Kā būs? Vai brauksi pa lauku 5–7 reizes ar pieskares insekticīdiem, indēsi dabu vēl vairāk?
E. Z.: – Līdz šim vasaras rapšus varēja nomiglot divas reizes un pietika, nu vajadzēs 5–7 reizes miglot. Kas ir labāk?
P. Z.: – Būs ik pa 3–4 dienām jāmiglo. Turklāt būs nakts darbs, ja kaut kas sāk ziedēt.
E. Z.: Vai arī jāpārtrauc vasaras rapšu audzēšana.
P. Z.: – Pupai arī kukaiņi postu nodara, vienu reizi vajadzēja likt sistēmas un kontakta iedarbības insekticīdu Proteus. Patlaban to izmantot nedrīkstēs. Būs jāliek Karate, Decis. Būs jābrauc uz lauka kādu lieku reizi, dabas piesārņojums būs tāds pats. Fungicīdus lielu daļu noņem darbīgās vielas dēļ. Kaut ko jaunu gatavo un piedāvās aizliegto preparātu vietā. Cerēsim, ka labība augs. Jāpielāgojas.
– Kādas tehnoloģijas izmantojat lauku apstrādē?
E. Z.: – Traktoru vadīšanā nu jau piecus gadus izmantojam GPS. Uzstādām programmu un paši spēkratus vairs nestūrējam. Traktors ir vien jāiegriež vagā. Ar GPS, ja visu dienu darbojas, ik dienu var ietaupīt vismaz 50 litru degvielas vienam traktoram.
– Vai arī dēlu saimniecībām varētu būt jācieš no stingrākiem saimniekošanas nosacījumiem Teiču rezervāta buferzonā?
– Vienam dēlam pieder ZS Upenes. Šai saimniecībai divas trešdaļas lauku platības atrodas ārpus buferzonas, vien 130 ha paliek buferzonā. Otram dēlam ir 90 ha zemes, puse no platības paliek ārpus buferzonas. Jāmēģina pāriet uz bioloģisko ražošanu, jāmaina lauki, vienam dēlam būs jādarbojas ārpusē, ja apstiprinās grozījumus Teiču dabas rezervāta likumā.
E. Z.: – Jācer, ka tā nenotiks.
P. Z.: – Ar laiku tā notiks un būs jāmaina tehnika.
E. Z.: – Patlaban no Latvijas bioloģiskajiem ražotājiem 80% ir dīvāna zemnieki. Labību neaudzē un nekuļ. Viņi dzīvo no tiešmaksājumiem.
P. Z.: – Mums kaimiņiem ir bioloģiskās pļavas, mums ir 4 ha pļavu pa visām saimniecībām.
– Kam pārdodat izaudzēto ražu?
– Visu izaudzēto vedam uz 2006. gadā dibināto LPKS Barkavas arodi, kopā ar ZS Ceļmalas un ZS Ābeles esam šā kooperatīva dibinātāji. Kooperatīvā visu iztīra, izžāvē un tālāk visu kūlumu ved LPKS Latraps.
E. Z.: – Vistālākais lauks no Barkavas arodiem atrodas 30 km attālumā.
– Vai veicat arī graudu un rapšu nākotnes darījumus?
P. Z.: – Kā nu kuru gadu. Sausajā gadā noslēgto piegāžu līgumu izpildei nepietika 250 tonnu labības, pārāds bija jāpārliek uz nākamo gadu. Samaksājām 9 eiro/t soda naudu un tik un tā vinnējām, jo bijām fiksējuši labu cenu. Šajā gadā tik labas biržas cenas nebija. Beigās mūsu fiksētā cena bija 15 eiro virs šā gada cenas, un, atskaitot 9 eiro/t, seši eiro pāri palika. Nākotnes darījumi dažkārt ir laimes spēle, kur ne vienmēr veicas.
Šajā gadā arī graudu cena strauji kritās. Mums vēl 1000 tonnu graudu ir pārdots par bāzes cenu. Ja Latraps pārdos dārgāk, tad papildu piemaksu saņemsim. Ja biržas cena nekāps, neko nedabūsim. Agrāk vienmēr par ekstra un labo labību varēja pie biržas cenas saņemt bonusu, šogad viss iet ar lielu mīnusu. Par 10–15 eiro/t zem biržas cenas. Tirgus, visticamāk, ir piesātināts ar Krievijas un Ukrainas labību, tāpēc, šķiet, nedaudz grūtāk ar pārdošanu sokas austrumos. Latraps gan darbojas.
Attēlā: Aptuveni 3000 tonnu lielā ” Silzemnieku” graudu un rapšu raža nonāk LPKS “Barkavas arodi” , kur veic tās pirmapstrādi.
– Vai bija vērts dibināt kooperatīvu un tajā darboties?
– Protams, bija vērts. Kaut gan mūsu ieguldījums Barkavas arodos patlaban ir tik liels, ka paši par ieguldīto naudu būtu uzbūvējuši graudu pirmapstrādes kompleksu. Ražas pārdošana gan labāka nebūtu, ja mēs nebūtu Barkavas arodos. Cenu par graudiem viens otrs citreiz maksātu labāku, tomēr būtu arī visādi atskaitījumi. Dažkārt Barkavas arodi varētu kaut ko no savu biedru un piegādātāju piegādātā citam pircējam pārdot, tomēr visu kūlumu ved uz Latraps. Mūsu ģimenes trīs saimniecību ieguldījums kooperatīvā patlaban ir 4000 tonnu. Par katru rezervēto tonnu (par vietu) sākumā bija jāmaksā 10 eiro, patlaban 6 eiro. Būsim ieguldījuši kooperatīvā 250 000 eiro. Precizēšu – mums ir kvota par katru tonnu. Ja desmit gadus esi maksājis, tad tā ir bez maksas. Ja ne, tad ik gadu 6 eiro ir jāmaksā.
E. Z.: – Ir jānopērk vieta graudiem, kas ir tava daļa. Kad esi nopircis, ir jāmaksā vien par pakalpojumu.
– Kā vēl sadarbojaties ar kooperatīvu?
P. Z.: – Mēs pavasarī no kooperatīva galvenokārt ņemam minerālmēslus un rudenī par tiem norēķināmies ar ražu. Ja ir brīva nauda, minerālmēslus pērkam paši. Ceram pirkt miglotāju ar sensoru. Cenšamies īstenot pieeju – mazāk ieguldīt un vairāk izņemt, pelnīt.
E. Z.: – Pērn nevajadzīgi otrreiz slāpekli kaisījām, augi to nespēja uzņemt.
P. Z.: – Kālijs, fosfors par 90–95% paliks augsnē, slāpeklis iztvaikos.
– Ko rāda saimniecību augsnes analīzes?
– Tās ir veiktas 90% platību. Daudzviet nepietiek fosfora, augsnes ir skābas. Silzemnieki vairāk nekā 1000 tonnu kaļķa pēdējos gados ir izkaisījuši. Cik rocība ļaus, turpināsim kaļķot zemi.
E. Z.: – Mana saimniecība arī sāk kaļķošanu. Gadā vajadzētu rēķināties ar 500 tonnām kaļķa. Mēs liekam kaļķi no Igaunijas, Nordkalk. Latvijas kaļķī, dolomīta izsijās, ir magnijs, mēs to nedrīkstam kaisīt tāpēc, ka augsnē tā ir pārpārēm. Magnijs augam bloķē citu elementu uzņemšanu.
P. Z.: – Kaļķošana ik gadu maksā 10 000–12 000 eiro. Darba augsnes auglības celšanai mums ir ļoti daudz.
E. Z.: – Bez lieliem ieguldījumiem nevarēs no zemes dabūt laukā, ko vēlies. Tik ilgi, kamēr vajadzīgo skābuma fonu nedabūsim. Tiem, kam pH ir vairāk nekā 6, nedaudz fonam to vajag uzturēt. Man ir vairāki nomas lauki, kur pH ir 4,9. Lai to celtu par 0,1, vajag vienu tonnu kaļķa. Lai pH dabūtu līdz 6, vienam hektāram vajag 10 tonnas kaļķa. Viena tonna kaļķa maksā 25 eiro. Lai dabūtu pH 7, vajag vidēji 20 t/ha. Šā iemesla dēļ visi saimnieki, kuri vēlas labāku augsni, tomēr atduras pret lielajām kaļķošanas izmaksām. Ilgtermiņā ieguldījums kaļķošanā noteikti atmaksāsies.
– Kādā stāvoklī ir saimniecības meliorācijas sistēmas?
– Paši cenšamies tās labot. ES atbalsta projektu naudu neesam piesaistījuši. Kolēģi stāsta, ka, labojot meliorācijas sistēmas bez ES naudas atbalsta, izmaksas ir 6 eiro par metru, ar ES naudas atbalstu – 10 eiro par metru.
P. Z.: – Šajā gadā paši salabojām meliorācijas sistēmu 600 metru garumā. Ar ekskavatoru uz lauka izņem veco drenu cauruli un tajā pašā vietā liek jauno. Ja cauruli neliek tajā pašā vietā, veidojas purvs.
E. Z.: – Meliorācijas grāvji rada lielas problēmas. Mūsu laukos daudzviet ir grāvja sākums. Kad šos grāvjus iztīrām, izveidojas karjers, jo kaimiņu zemē grāvis nav tīrīts. Ūdens tek atpakaļ uz mūsu pusi.
P. Z.: – Meliorācijā vajadzētu kooperāciju veidot. Ar īpašniekiem ir tik sarežģīti vienoties! Neviens grāvis nepieder tikai vienai saimniecībai, zemes īpašumi ir sadrumstaloti. Mums pavisam ir 100 lauki. Ja pašvaldība uzņemas organizatorisko darbu, ir labi. Mūsu Barkavas pagasta pārvaldnieks divus meliorācijas projektus noorganizēja.
– Kā vērtējat saimniecības sadarbību ar valsts iestādēm un valsts uzņēmumiem?
E. Z.: – Problēmas ir ar valsti. Uz viena mūsu zemes īpašuma atrodas māja ar elektrības pievadi. Elektrība ir atslēgta, māja ir elektrības līnijā pēdējā. Lai elektrības līniju novāktu, mums ir jāsagatavo projekts, tāme, jāveic mērniecības darbi un viss jāsaskaņo. Es taču pats varu visu novākt, vadus vien vajag atvienot.
P. Z.: – 2022. gadā būs iestājies noilgums, tad Sadales tīkls līniju noņemšot.
E. Z.: – Vēl trīs gadi gar stabiem ir jābrauc. Ja to nevēlamies, jāmaksā. Jāveic cenu aptauja arī darbu veicējiem.
P. Z.: – Birokrātija patlaban salīdzinājumā ar to, kas bija pirms pieciem gadiem, ir būtiski maigāka. LAD veicamās darbības prasa mazāk laika, var visu prasīto virtuālajā vidē veikt. Un tajā nepareizi vairs nav iespējams neko izdarīt. Par atbalstu projektiem gan ir iebildes.
Ar valsti vienmēr sadarbība notiek smagāk nekā ar privātuzņēmēju. Tomēr jūtams, ka notiek virzība uz labo pusi.
Mūs neapmierina Sadales tīkla darbība. Šā uzņēmuma darbinieki raka un ieguldīja kabeli vienā mūsu laukā, pēc darbu beigām uzreiz parādījās ūdens lāma. Tātad izkustināto/bojāto drenu neviens nesalaboja.
E. Z.: – Aptuveni 80% gadījumu, kur gar ceļiem gulda kabeļus, lauka malas sabeidz, un sāk veidoties ūdens lāmas.
P. Z.: – Darba uzdevumā Sadales tīkla darbiniekiem nav norādīts, kur atrodas meliorācijas sistēma. Agrāk šie darbi viņiem bija jāsaskaņo ar meliorācijas pārvaldi, patlaban vairs nav. Ieguldot kabeli, bojā arī ceļu. Šā uzņēmuma darbiniekiem ir arī pavirša attieksme pret darbu – nozāģēja sausos kokus, tomēr visus neaizveda. Neticu, ka nav naudas.
Svarīgs ir arī jautājums par vecajām alejām. Ja var ceļu uzbūvēt citviet, lai tās paliek. Ja nevar to izdarīt, tad ir jānozāģē. Aleja ir stādīta vismaz pirms 100 gadiem, kad brauca ar zirgu. Mūsdienu autoceļu prasībām tā vairs neatbilst. Cik ceļu satiksmes negadījumu notiek šajās alejās! Mūspusē ceļā līdz Aiviekstei maz ticams, ka katrs otrais koks ir vesels.
E. Z.: – Ja brauc ar lauksaimniecības tehniku, tai četri metri platumā ir atļauti, un nevar uz alejas ceļa samainīties ar pretim braucošo transporta līdzekli.
P. Z.: – Ministrs Pūce un citi politiķi runā – laukos ir maz cilvēku, tāpēc nevajag tik daudz ceļu. Labi, nevajag ceļu ziemā uzturēt, kad neviens pa to nebrauc. Kad mēs strādājam, mums to vajag. Ceļu tīkls nav par lielu, vismaz mūsu pagastā noteikti nav.
AS Latvijas valsts meži (LVM) izbrauc pašvaldības ceļus. Mēs lietus laikā varam nebraukt, viņiem ir jāved kravas jebkuros dabas asptākļos. Ko tas dod ceļam? Patlaban gan uzņēmums ceļus kaut cik labo.
Mūsu pagasts pirms trīs gadiem atdeva LVM vienu ceļa posmu. Patlaban redzam – grāvmalas nav appļautas, bedres kļūst aizvien lielākas. Tā ir saskare ar valsts monopoliem.
Dažkārt šķiet – vajadzētu darbā pieņemt cilvēku, lai varētu ar valsts uzņēmumiem sarunāties. Šajos uzņēmumos ir ļoti liela hierarhija, visa saziņa notiek galvenokārt internetā. Birokrātija.
E. Z.: – Valsts uzņēmumi varētu savā starpā darbus saskaņot, lai nav pēc divām nedēļām atkal jāpārrok viena uzņēmuma veikums.
– Kādai tehnikai dodat priekšroku – jaunai vai lietotai?
P. Z.: – Pirmo jauno Valmet traktoru pirkām 1997. gadā, kad bija 16–18% lieli kredītprocenti jāmaksā. Tas maksāja vairāk nekā 27 000 latu. Tolaik sāka bankas kredītprocentus dzēst no Reģionālās attīstības fonda. Pērkam jaunu tehniku.
E. Z.: – Divus Case traktorus pirkām par savu naudu, par bankas aizdevumu. Kā pirmo iemaksu pirms diviem gadiem pirktajam Case 270 atdevām mūsu desmit gadus lietoto Case Magnum, to aizveda uz Franciju. Jauns ir jauns. Ar labu lietotu traktoru arī var braukt. Lietotu spēkratu pirkšana ir laimes spēle. Noteikti lētāk ir braukt ar lietotu traktoru.
Attēlā: Lauksaimniecības tehnika ziemas laikā atrodas slēgtā novietnē.
– Kā esat iecerējuši atīstīt saimniecību?
P. Z.: – Skābums augsnē ir jāsamazina, un fosfora daudzums jāpalielina. Ja būs iespēja, pirksim zemi. Visas mūsu saimniecības par zemes nomu šajā gadā maksāja gandrīz 40 000 eiro. Mēs nomājam zemi no zviedriem (75 ha), no nīderlandieša Mētrienas pagastā (70 ha). Tad vēl mūspusē liels zemes īpašnieks ir SIA Mono īpašnieks Mihails Uļmans – ar viņu uz desmit gadiem noslēdzām nomas līgumu. Ja vēlēsimies, viņš atdalīs šo zemi no meža un ir gatavs pārdot. Nomas maksa ir nemainīga.
Šogad rudenī pirkām traktoru, vajadzēja 60 000 eiro iemaksāt. To naudu, ko saņemam tiešmaksājumos, ar uzviju ieguldām saimniecības izaugsmei. Ik gadu darbojamies ar peļņu.
E. Z.: – Vissvarīgākais, ka nomas zemi var dabūt galvenokārt uz termiņu līdz pieciem gadiem. Ar tādu nosacījumu neatmaksājas ieguldīt zemes uzlabošanā, tostarp meliorācijas darbos. Vajag 10 gadus ilgu nomas līgumu, lai visu var sakārtot.
Nākotne būs atkarīga no tā, kā beigsies Teiču dabas rezervāta likuma grozījumu virzība. Kā mums atļaus strādāt? Ceram, ka saprāts ņems virsroku. Kas ir svarīgāks – viens biškopis vai daudz saimniecību ar darbiniekiem?
Ražības celšanai mūsu saimiecībās ir vēl potenciāls. Labajā 2014. gadā labākajā laukā kūlām vidēji 11 t/ha lielu ražu. Tas daudz ko izsaka. Patlaban ik gadu vidēji kuļam 5 t/ha. Ja būs labi dabas apstākļi, kult noteikti var daudz vairāk. Mums ir aukstās ziemas un kailsals, daudz nokrišņu. Ja šajā pavasarī būtu līdz Līgo svētkiem divas reizes uzlijis, būtu kūluši vidēji 8 t/ha lielu ražu.
UZZIŅA
ZS Silzemnieki:
– dibināta 1992. gadā; specializācija – graudkopība;
– apsaimnieko 521 ha zemes, tostarp mazāk nekā pusi šīs platības nomā;
– algo trīs darbiniekus, sezonas laikā vairāk;
– biedrības Zemnieku saeima dibinātāji, LPKS Latraps biedri, LPKS Barkavas arodi dibinātāji 2006. gadā;
– tehnikas parks: trīs Case traktori un kombaini, 1992. gadā pirmais pirktais traktors Belarus (MTZ 82), ko aizvien izmanto; 1997. gadā pirktais Valmet 8550 traktors, Amazone miglotājs, teleskopiskais iekrāvējs Dieci, Vaderstad sējmašīna, Vaderstad augsnes kultivatori (8 m darba platums), rugaines kultivators Kockerling Vector (6 m darba platums), Lemken diski, 6 piekabes, Kuhn Rauch minerālmēslu sējmašīna;
– īstenoti septiņi ES fondu atbalsta projekti.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
