Siltums izkūp gaisā 0
Divi simti piecdesmit miljoni latu – šādu summu a/s “Latvijas gāze” pēdējos gados vidēji maksā par Latvijas vajadzībām Krievijā pirkto vairāk nekā miljardu kubikmetru dabasgāzes, norāda uzņēmumā “Latvijas gāze”.
Latvijas siltumapgādes uzņēmumi siltuma un elektroenerģijas ražošanai kopā izmanto 64% no visas dabasgāzes, komunālie un komercuzņēmumi 11%, bet iedzīvotāji savās mājsaimniecībās apkurei un gāzes plītīs nokurina 155 miljonus kubikmetru jeb 9% no visas dabasgāzes daudzuma. Atlikušos 16% paņem rūpniecības nozare. Tā ir a/s “Latvijas gāze” sniegtā informācija par 2010. gadu.
Dabasgāzes cena aizvien kāpj (10. janvārī “Latvijas gāze” paziņoja par 20% lielu sadārdzinājumu), turklāt tās izmantošanu vien siltuma ražošanā ES uzskata par ļoti lielu izšķērdību, jo sadārdzina apkuri. Saistībā ar šo oficiālos dokumentos pausto nostāju rodas vairāki jautājumi. Cik daudz Latvijā fosilo kurināmo dabasgāzi varam aizvietot ar lētākiem vietējiem atjaunojamajiem energoresursiem? Vai šī aizvietošana ļaus samazināt maksu par apkuri? Kā jārīkojas, lai maksa par siltumu ikvienam Latvijas cilvēkam būtu iespējami mazāka?
Apkurē dominē Krievijas gāze
Pašvaldību likuma 15. pants rūpes par siltumapgādes organizēšanu savā teritorijā uzliek pašvaldībai. Latvijā visvairāk izplatīts ir modelis, kad pašvaldībai pieder siltumtīkli, bet siltumapgādi līdz mājai nodrošina privāts uzņēmums. Latvijas centralizētajā siltumapgādē aptuveni 50% liels īpatsvars ir Rīgas patērētājiem, kas galvenokārt saņem ar gāzi koģenerācijas procesā (vienlaikus ar siltumu ražo arī elektroenerģiju) ražotu siltumu. Kā redzam grafikā, patlaban vislielākais tarifs par piegādāto megavatstundu (MWh) ir pilsētās, kur apkurei izmanto gāzi.
Latvijas Siltuma uzņēmumu asociācijas (LSUA) valdes priekšsēdētājs Andris Akermanis teic, ka gāzes īpatsvars apkurē patlaban ir aptuveni 70%, savukārt Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga norāda – tie ir 85%. Abi eksperti gan teic, ka ik gadu pieaug ar biokurināmo darbināmo katlumāju daudzums.
A. Akermanis uzsver – jāņem vērā, ka cilvēku maksājumi pie viena un tā paša tarifa dažādu iemeslu dēļ (atšķirīgi zudumi siltumtrasē un ēkā) var atšķirties pat pusotru reizi. Siltuma tarifu salīdzināšanā arī jāņem vērā, ka gāzes cena lielākiem pircējiem (siltuma apgādes uzņēmumiem) ir zemāka nekā mazajiem pircējiem.
Kādas iespējas maksu par siltumu samazināt? Ekonomikas ministrijā teic, ka desmitiem siltuma apgādes uzņēmumu un pašvaldību ES fondu naudu izmanto siltumapgādes efektivitātes uzlabošanai (piemēram, zudumu samazināšanai siltumtrasēs) un koģenerācijas staciju būvniecībai. Šajā plānošanas periodā šiem mērķiem ir piešķirti aptuveni 80 miljoni latu. Tomēr ar to noteikti nepietiks milzīgo siltuma patēriņa atšķirību mazināšanai starp ES vecajām valstīm un Latviju. Proti, Latvijā uz vienu kvadrātmetru šis patēriņš ir aptuveni 200 kWh gadā, Rietumeiropā – vismaz divas reizes mazāks. Tas nozīmē, ka Latvijā mazāka patēriņa gadījumā arī rēķini par siltumu būtu mazāki.
Ko darīt
“Mēs esam pamatīgi uzsēdušies uz gāzes “adatas” un tik drīz no tās nost netiksim. Gāzes infrastruktūrā ir ieguldītas milzīgas investīcijas,” norāda enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš. Piemēram, ik gadu no Latvijas eksportētās koksnes siltum-spēja ir vienāda ar pirktās dabasgāzes siltumspēju, tomēr par gāzi maksājam divas reizes vairāk.
Vislabākais risinājums siltuma maksājumu samazināšanai, protams, ir mājas siltināšana, tā siltuma zudumus ļauj samazināt pat divreiz. Šajā plānošanas periodā no ES fondiem šai iecerei var saņemt vidēji 50% lielu atbalstu. Par nākamo periodu skaidrības nav, visticamāk, atbalsts būs mazāks.
“Latvijas Avīzē” jau esam stāstījuši par dažādiem daudzdzīvokļu māju renovācijas projektiem, kas agrāk vai vēlāk sevi atpelna. EM uzskata – Latvijas cilvēki sākot saprast renovācijas svarīgumu, patlaban noslēgti 389 līgumi par renovācijas darbiem. Vairāk nekā Ls 47 milj. lielais ES atbalsts gan šajā gadā varot būt izsmelts.
Profesore Dagnija Blumberga iesaka radikālu risinājumu – visā valstī noteikt pāreju uz vienu siltumenerģijas tarifu. “Sākumā tas nedrīkstētu būt lielāks par 40 latiem par megavatstundu. Tiem, kas ražo dārgāku siltumu, pārejas laikā būtu jāspēj samazināt izmaksas. Ja nevar, tad nav ko tirgū darīt,” tā D. Blumberga.
“Latvijā ir izplatīta prakse – gāze ir, ar to kurināt ir vienkārši, regulators tarifus vienmēr apstiprina, tāpēc nevajag iespringt,” teic profesore.
Gan viņa, gan arī LSUA pārstāvji atzīst – aizvadītajos gados, kad siltuma tarifus apstiprināja pašvaldību regulatori, to izvērtējums darbinieku neprofesionalitātes dēļ vienkārši nenotika. Siltumapgādes uzņēmumu iesniegto tarifu parasti bez ierunām apstiprināja. Siltuma ražotāji varējuši pirkt katlus ar zelta rokturiem un jaunus mersedesus, šos izdevumus iekļaujot tarifos.
D. Blumberga uzsver – daudzviet Latvijā siltuma ražošana no gāzes dārgo izmaksu dēļ ir novedusi līdz centralizētās siltumapgādes atslēgšanai. Profesore kā apstiprinājumu nepieciešamībai pāriet uz apkuri no atjaunojamajiem vietējiem resursiem nosauc Rīgu. Vecmīlgrāvī jau darbojas ar šķeldu darbināms katls, bet Ziepniekkalnā būvē koģenerācijas staciju ar 4 MW elektroenerģijas un 22 MW siltuma ražošanas jaudu. Šī stacija sāks darboties 2013. gadā.
“Ceram, ka pēc jaunās stacijas darbības sākšanas rīdziniekiem tarifu samazināsim par diviem procentiem. Patlaban koksnes īpatsvars siltuma ražošanā mums ir 6,4%, līdz 2020. gadam ceram sasniegt 20% lielu īpatsvaru,” norāda a/s “Rīgas siltums” valdes priekšsēdētājs Normunds Talcis. Viņš uzsver – lai varētu piedāvāt rīdziniekiem valstī trešo zemāko siltuma tarifu, uzņēmums izveidojis modernus siltummezglus ēkās, kas ļauj iedzīvotājiem regulēt siltuma režīmu, nodrošināt vienmērīgu siltuma patēriņu un uzskaiti. Ar naudas ieguldījumiem pārvades tīklos siltuma zudumi kopš 1997. gada ir samazināti no 1,1 milj. MWh līdz 489 000 Mwh gadā. “Trešais svarīgais solis ir efektīva siltuma ražošana. Koksni izvēlējāmies tāpēc, lai diversificētu riskus,” tā N. Talcis.
A. Akermanis teic, ka līdz 2020. gadam koksnes īpatsvars apkurē varot pieaugt līdz 50%.
Ludzā koksne, domā par atkritumiem
Ludzā gandrīz visu siltumu no šķeldas 15 MW jaudas katlumājā ražo SIA “Bioenerģija”. Ludzēnieši par siltumu maksā daudz mazāk nekā Rīgā (Ls 36,25 par MWh kopā ar PVN), uz vienu kvadrātmetru dzīvojamās platības iznāk 76 santīmi. Siltuma tarifs Ludzā nav mainīts kopš 2008. gada.
“Mūsu izvēlētais modelis nav slikts, rūpes sagādā vien parādi. Līdz 1. janvārim tie bija 271 000 latu. Šī apkures sezona ir pirmā, kad parādi nepieaug. Vajadzētu vienoties ar “Bioenerģiju” par koģenerācijas cikla izveidi, bezcerīgo parādu norakstīšanu un naudas iekasēšanas funkcijas uzņemšanos. Domājam arī par enerģijas ražošanu no atkritumu dedzināšanas,” tā Ludzas novada padomes priekšsēdētāja Alīna Gendele. Ludzā siltuma zudumi trasēs, tās pieder pašvaldībai, esot vien aptuveni 10%. Par perspektīvu virzienu šajā Latgales pilsētā uzskata siltuma regulatoru un skaitītāju uzstādīšanu dzīvokļos, kas cilvēkiem pašiem ļauj regulēt siltumu. Ar pašvaldības atbalstu pirms trim mēnešiem šie skaitītāji uzstādīti trīs daudzdzīvokļu mājās.
Mežā paliek gandrīz trešdaļa
Jaunajā “Enerģētikas stratēģijas 2030” projektā siltuma patēriņu gadā uz vienu kvadrātmetru dzīvojamās platības 20 gados ir iecerēts samazināt līdz 100 kWh uz kvadrātmetru gadā, kā arī samazināt dabasgāzes patēriņu par 50%. Lai šos mērķus sasniegtu, jādomā patiešām valstiski.
Neviens no manis aptaujātajiem enerģētikas ekspertiem nevarēja pateikt, cik daudz papildu naudas valstī paliks, ja apkurē vairāk izmantosim koksni vai citu atjaunojamo kurināmo, cik papildu darba vietas veidosies. A. Akermanis apšauba, vai Latvijā pietiktu koksnes masveida pārejai uz tās izmantošanu par kurināmo, tomēr Lauksaimniecības universitātē norāda – patlaban pēc nociršanas 30% no vērtīgās koksnes paliek un pūst mežā vai tiek tur sadedzināta.
D. Blumberga teic, ka vajadzīga atjaunojamo energoresursu izmantošanu atbalstoša nodokļu politika un valsts atbalsts tiem uzņēmējiem, kas no fosilā kurināmā pāriet uz atjaunojamo kurināmo. No gāzes akcīzes nodokļa saņemtā nauda – Ls 12 – 15 milj. gadā – ir jāizmanto ar atjaunojamajiem resursiem darbināmu iekārtu uzstādīšanai.
Ekspertu prognoze ne tik tālai nākotnei ir skarba – energoresursu cena, visticamāk, nekritīsies, tāpēc jādomā par to taupīšanu.
Uzziņa Ekonomikas ministrija speciāli izveidotajā vietnē wiki.em.gov.lv līdz 31. janvārim aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju izteikt savus ieteikumus “Enerģētikas stratēģijai 2030”. |
