Siltuma rēķini aizvien nesaprotami 0
“Ir radies priekšstats, ka cilvēki par centralizēto siltumapgādi daudzviet Latvijā krietni pārmaksā. Ar mūsu atbalstu prokuratūrā patlaban tiek skatīts kādas Rīgas mājas pieteikums. Cilvēki izrēķinājuši, ka viņi gada laikā par siltumu pārmaksājuši 8000 latu,” uzsver Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas padomes priekšsēdētāja Tekla Žabova.
Pētījumu, cik pamatots ir apgalvojums par nepamatoti lieliem siltuma rēķiniem, kā siltuma izmaksas samazināt, nesen sāka arī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs. Kā norāda pētījuma koordinatore Inga Spriņģe, no daudzām Latvijas vietām cilvēku atsūtītie rēķini parāda – maksa par centralizēti piegādāto siltumu Latvijā atšķiras pat septiņas astoņas reizes (desmit mazākos un 20 lielākos siltuma rēķinus Latvijā var aplūkot mājas vietnē karstierekini.lv). Piemēram, Mārupē, Zeltrītu ielā 8, maksa par siltumu uz vienu kvadrātmetru ir vien 22 santīmus liela, bet Liepājā, Autoru ielā 4, cilvēki par viena kvadrātmetra apkuri maksā Ls 1,78. Protams, ir lietas, ko iedzīvotājiem ietekmēt ir ļoti grūti, tostarp siltuma piegādātāju un to izmantoto kurināmo. “Latvijas Avīzes” 16. janvāra numurā stāstījām, ka cilvēki patlaban par siltumu vismazāk maksā pilsētās, kur siltumu neražo no gāzes. Piemēram, Rūjienā, Ludzā, Viļānos, Valkā, Kuldīgā un citās pilsētās.
Siltuma tarifu, ko apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, patērētājs ietekmēt nevar, tomēr viņš var ietekmēt siltuma patēriņu un arī nama apsaimniekotāju, kas ne vienmēr samaksā saņemto naudu par piegādāto siltumu tā ražotājam. T. Žabova uzsver – viņas vadītajai asociācijai ir jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem par to, kas iekļauts siltuma tarifā, kā tas veidojas, kā siltumu taupīt, un uz citiem līdzīgiem jautājumiem. Šā iemesla dēļ ar Sorosa fonda atbalstu jau pavisam drīz izdos grāmatu “Metodes siltumenerģijas patēriņa regulēšanai un maksas aprēķiniem centralizētai siltumapgādei pieslēgtiem daudzdzīvokļu namiem” (grāmatas elektronisko versiju jau var lasīt www.rea. riga.lv).
Svarīgākie secinājumi
Vairāk nekā divām trešdaļām Latvijas cilvēku (68%) nav skaidra siltumenerģijas tarifu un maksas veidošanās. Pētījuma veicēji izceļ Siguldu, kur 70 no 102 aptaujātajiem cilvēkiem uzskatīja – viņi izprot tarifa veidošanos. Savukārt Gulbenē visi no 60 aptaujātajiem cilvēkiem atbildēja, ka viņiem siltuma tarifa veidošanās nav saprotama. Tiem cilvēkiem, kas atbildēja, ka viņi nesaprot siltumenerģijas tarifa veidošanos, uzdeva jautājumu, ko viņi nesaprot.
Visbiežāk saņemtās atbildes bija: “nekas nav skaidrs un neviens nepaskaidro”, “nav saprotama tarifa aprēķināšanas metodika”, “kā veidojas tarifs”, “kas tas vispār par koeficientu”. Tāpat 77% Latvijas cilvēku nezina, kur vērsties dažādu ar siltuma enerģiju saistītu jautājumu risināšanā.
Paskaidrosim, ka siltuma ražotājs ir atbildīgs un saņem maksu par siltumu, kas piegādāts līdz konkrētajai mājai. Par tālāko ir atbildīgs mājas apsaimniekotājs.
Saistībā ar to, ka patlaban ikviens namu apsaimniekotājs dzīvokļa īpašnieka siltuma rēķinā iekļauj maksu pēc sava prāta un saprašanas, viena no pētījuma autorēm, inženierzinātņu doktore Maija Rubīna vakar preses konferencē žurnālistiem uzsvēra – valstī ir jāveido vienota metodika šīs pozīcijas parādīšanai rēķinos. Tāpat esot būtiski jāuzlabo māju apsaimniekošana, tostarp cilvēkiem saprotamu rēķinu izsniegšana, un jāveic cilvēku izglītošanas kampaņa par komunālo maksājumu aprēķināšanu. Labi secinājumi, tomēr paliek neatbildēts jautājums – kas šo darbu veiks? Siltuma ražotāji un privātie namu apsaimniekotāji ir ieinteresēti iespējami vairāk pelnīt. T. Žabova teic, ka piecās Latvijas pilsētās iecerēts rīkot diskusijas par siltuma patēriņa tēmu un gatavot ieteikumus Ekonomikas ministrijai likumu uzlabošanai.
Vairāk jāizmanto pašu enerģija
Aizvien vairāk Latvijas siltuma ražotāju apkurē izmanto vietējo kurināmo, tomēr tā īpatsvars, pēc Latvijas Siltuma ražošanas uzņēmumu asociācijas aplēsēm, patlaban ir aptuveni 30%. Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš teic, ka 41% mūsu valsts mājsaimniecību nevar nokārtot komunālos maksājumus.
“Gandrīz visas dzīvojamās ēkas patlaban nav siltinātas un tērē divas reizes vairāk siltuma, nekā nepieciešams. No Krievijas importējam 1,7 miljardus kubikmetru gāzes, tostarp 60% no šā daudzuma izmantojam siltuma ražošanai. Maksa par gāzi Krievijai ir vismaz 324 miljoni latu. Atjaunojamo resursu izmantošana siltuma ražošanai dotu papildu nodokļu ieņēmumus un darbu vietējiem cilvēkiem, uzlabotu valsts ārējās tirdzniecības bilanci,” tā A. Salmiņš. Viņš piebilst – naudu plašākai vietējā kurināmā izmantošanai varētu rast no gāzes akcīzes nodokļa, kas gadā veido Ls 12 – 15 milj. Daudzās pašvaldībās lielo rēķinu iemesls ir arī zudumi siltumtrasēs. Eksperti uzsver – viņi nerosina atteikties no gāzes izmantošanas tur, kur siltumu ražo koģenerācijas režīmā, tomēr vietējā kurināmā priekšrocības nav apšaubāmas. AS “Rīgas siltums” valdes priekšsēdētājs Normunds Talcis uzsver – Rīgā pakāpeniski notiek pāreja uz biomasas izmantošanu, kas 2020. gadā veidošot 20% lielu īpatsvaru siltuma ražošanā. Šī pāreja varētu ļaut jau 2013. gadā samazināt rīdziniekiem siltuma tarifu par vienu diviem procentiem.
