Siltumā, paēduši, bet mīlestības badā. Vai Latvija varēs iztikt bez bērnunamiem? 2
Tiesībsarga birojs rosinājis valdību likvidēt bērnunamus, norādot, ka tādi eksistē tikai kara gadījumos. Labklājības ministrija līdz 2020. gadam cer panākt, ka “bērns iestādē” būs tikai izņēmuma gadījums un pagaidu risinājums krīzes situācijā.
“Ir divi veidi, kā bērnunamus uztver sabiedrība. Viens no tiem – šeit dzīvo nabadziņi bērniņi, kuriem nav ko ēst, nav ko vilkt mugurā utt. Otra sabiedrības daļa bērnunamus vienkārši nicina – nepieņem bērnus, uzskata par razbainiekiem un noziedzniekiem, no kuriem nevar izaugt cilvēki,” stāsta Jelgavas novada Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra Elejas filiāles vadītāja Nellija Veinberga, kuras grožos arī Elejas bērnunams. Viņa uzskata, ka vidusceļa diemžēl neesot – sabiedrības viedoklis nemitīgi svārstoties šais divos svaru kausos. Tāpēc viņa ir apņēmības pilna ko mainīt šai priekšstatā. “Vēlamies, lai cilvēki iedziļinās būtībā un saprot, ka mūsu bērnunamā dzīvo ļoti labi, gudri un zinoši bērni,” skaidro N. Veinberga. Esot arī atsevišķi problēmbērni, taču arī ģimenēs tādi ir. “Sākumā bērni ir kā mazi ezīši, taču tas ir loģiski, jo jāsaprot, ka izņemšana no ģimenes ir milzīga emocionālā vardarbība.”
Nellija uzskata, ka sabiedrībai ir jāpalīdz šiem bērniem atrast vietu dzīvē, un to varot izdarīt, vienkārši izturoties pret viņiem kā pret jebkuru citu bērnu, neapvainojot un neaizskarot. “Tie nav iestāžu bērni, tie ir mūsu, sabiedrības, kopīgie rūpju bērni,” noteic Nellija.
Elejas bērnunamā patlaban mitinās 46 bērni vecumā no 2,5 līdz 18 gadiem. Desmit bērni dzīvo jauniešu mājā. Pārējie sadalīti trīs grupās: pirmsskolas vecuma, 7 – 14 gadus veci un 14 – 15 gadus veci bērni. Pa nakti grupiņās dežurē divas aprūpētājas jeb auklītes, bet pa dienu divas sociālās aprūpētājas jeb audzinātājas. Papildus iestādē pieejams arī psihologs, sociālais rehabilitētājs, sociālais darbinieks, mūzikas skolotājs un citi nodarbību vadītāji. “Ļoti lepojamies ar jaunsargu pulciņu un priecājamies, ka kolektīvam pievienojas vēl kāds vīrietis, kas māca mūsu puišiem vīrišķību,” saka N. Veinberga. Ikdiena bērnunamā – skola, pēcpusdienā dažādi interešu pulciņi – mājturības, mūzikas, sporta, izmanto datorus un pilda mācību mājas darbus. Tad bērniem ir brīvais laiks, kad viņi var rotaļāties, atpūsties, uzaicināt ciemos draugus vai doties pie tiem, iet slidot, braukt ar velosipēdiem vai darīt ko citu.
Ik dienu katrā telpā kādam no bērniem jādežurē jeb jāveic mazi saimnieciski darbiņi – jāmazgā trauki, jāsatīra grīda, jāsakārto utt. Grupiņās ir liela dzīvojamā istaba, kurā ir televizors, atpūtas dīvāni, vieta rotaļām, atsevišķi pieejama virtuvīte, sanitārais mezgls, bet gulēšana, mācības un katram savs stūrītis – istabiņās, kurā mitinās divatā vai trijatā. Izņēmums ir pirmsskolas vecuma bērnu grupa, kuriem visiem ir viena kopīga guļamtelpa.
Bērnunams intensīvi meklē audžuģimenes un no 2015. gada sāks praktizēt bērnu dzīvošanu grupās, kurās ir ne vairāk par astoņiem bērniem, lai vēl vairāk tuvinātos ģimeniskās vides modelim. Patlaban grupās ir ap 12 bērniem.
Tukšums, ko grūti aizpildīt
“Mūsu bērni dzīvo labi, un es ļoti lepojos ar to, kāda vide viņiem tiek nodrošināta,” saka N. Veinberga. Viņai grūti nepiekrist. Telpas ir izremontētas, mājīgi iekārtotas. Arī aprīkojums, mēbeles, rotaļlietas labā stāvoklī. Bērni bieži dodoties ekskursijās, dažādos izbraukumos, nometnēs, piedalās sporta pasākumos. Grupiņās tiek atzīmētas bērnu vārda un dzimšanas dienas, notiek valsts un gadskārtu svētku pasākumi. Bērnunamam ir plaša sadarbība ar viesģimenēm, kas bērnus uzņem ciemos brīvdienās, svētkos un skolas brīvlaikos. Ap desmit bērnu ik gadu dodas uz audžuģimenēm, bet adopcijas gadījumi gan esot visai rets notikums. Bērnunams sadarbojas ar baznīcu draudzēm – arī tur izdodas bērniem atrast audžuvecākus. Taču nereti esot tā, ka bērni nemaz nevēlas pamest bērnunamu.
Elejā jau otro gadu darbojas arī jauniešu māja. Tā atrodas labu gabalu no bērnunama ēkas, un jauniešiem tur ir pašiem sava saimniecība. Viņi tur iemācās gatavot ēst, uzkopt mitekli, mazgāt drēbes, sagādāt produktus, plānot budžetu, nolasīt elektrības un ūdens skaitītājus, par pakalpojumiem norēķināties, kā arī citas sadzīviskas prasmes. Jauniešu raksturi esot ļoti dažādi, bet kopīgu valodu atrast piespiež šie ikdienas pienākumi. Sociālais aprūpētājs tikai motivē un dod padomus.
Aprunājoties ar jauniešiem, noskaidroju, ka savā jauniešu mājā viņi jūtas ļoti labi. Kad ar patstāvību aprasts, vairākums atzīst – tas palīdzējis daudz ko iemācīties. Daži pēc vidusskolas absolvēšanas plāno studēt, citi doties peļņā uz ārzemēm, vēl kāds cer izveidot savu biznesu, pēcāk arī dibināt ģimenes, taču tikai tad, kad būs izmācījušies un atraduši stabilu darba vietu.
Var manīt, ka Nellija nav vadītāja, kuras durvis audzēkņiem ir slēgtas. Bērni viņu labi pazīst, viņas klātbūtnē jūtas brīvi, nepiespiesti un steidz gan dalīties ar sadzīviskām tēmām, gan draudzīgi pajokot. Arī Nellija personiski pazīst katru bērnu, zina viņa likteni, raksturu, labās īpašības un niķus.
Tomēr par emocionālās saiknes un mīlestības nodrošināšanu viņa izsakās visai skarbi: “Bērnunamā tas diemžēl nav iespējams. Darbinieku spējās ir gaidīt, izrādīt uzmanību, samīļot un aprunāties, taču diez vai tā varam aizstāt bērniem vecāku mīlestību,” atklāta ir Nellija. Daudzi bērni sākot pāragri veidot attiecības, vēl citiem izveidojas ļoti tuva un cieša savstarpējā draudzība tieši tāpēc, lai kompensētu mīlestības un emocionālās tuvības deficītu, kas radies, dzīvojot iestādē.
Likvidēt bērnunamus diez vai izdosies
Tiesībsargs Juris Jansons savā 2013. gada ziņojumā par vienu no šī gada prioritātēm nosaucis bērnu tiesības uzaugt ģimenē, norādot, ka valstij pirms bērna ievietošanas ārpusģimenes aprūpē jāpievērš pienācīga uzmanība papildu atbalsta pasākumiem, kas ir alternatīva bērna šķiršanai no vecākiem. Jau iepriekš no viņa izskanējuši visai radikāli uzstādījumi attiecībā uz bērnunamiem. 2011. gada beigās Tiesībsarga birojs rosināja valdību likvidēt bērnunamus, norādot, ka tādi eksistē tikai kara gadījumos, bet pagājušā gada nogalē pauda pārliecību, ka līdz 2020. gadam Latvijā bērnunamu varētu vairs nebūt.
Šobrīd Latvijā ir 40 bērnunamu (oficiāli dēvēti par ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, kurās uzturas bērni). Septiņi no tiem ir valsts sociālās aprūpes centri, kuros pamatā uzturas bērni ar smagiem garīga rakstura traucējumiem un bērni līdz divu gadu vecumam. Pārējie 33 ir pašvaldību un privātie bērnunami. Bērnunamos mīt teju 2000 bērnu (sk. 1. tabulā). Pēdējos gados ir tendence bērnunamos mītošo bērnu skaitam samazināties. Par 2013. gadu dati vēl nav pieejami, taču Labklājības ministrija (LM) prognozē, ka būs neliels pieaugums salīdzinājumā ar 2012. gadu.
LM tiesībsargam pilnībā piekrīt uzskatā, ka bērnam, lai pilnvērtīgi attīstītos, ir nepieciešams augt ģimenē un bērna interesēs nav atrasties bērnunamā. Taču ir lietas, kurām ministrija līdz galam nepiekrīt. “Vienkāršoti sakot, tiesībsarga mērķis ir, lai bērnunamu Latvijā nebūtu vispār. Uzstādījums ir strikts, taču jāsaprot, ka tur atrodas arī bērni ar ļoti smagām veselības problēmām, kurus Latvijas sabiedrība nav gatava uzņemt ģimenēs,” saka LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Baiba Abersone.
Liela nauda negarantē daudz audžuģimeņu
Līdz 2020. gadam LM izvirzījusi mērķi, ka 85% ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu dzīvos audžuģimenēs vai pie aizbildņa, savukārt “bērns iestādē” būs izņēmuma gadījums un pagaidu risinājums krīzes situācijā. Pagājušā gada sākumā bērnunamos dzīvoja 23% no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem (sk. tabulā), kas nozīmē, ka līdz 2020. gadam būtu jāpanāk kritums vismaz par 8%. Latvija citu valstu starpā nav nemaz tik bezcerīgā situācijā (sk. 2. tabulu).
LM jau ieplānojusi šim mērķim Eiropas Savienības fondu un valsts budžeta finansējumu, kā arī izstrādājusi pasākumu plānu. Viens no galvenajiem – panākt maksimāli daudzu bērnu iekļaušanu ģimenēs un nodrošināt ģimenes videi pietuvinātu aprūpi iestādēs. LM strādā pie audžuģimeņu un aizbildņu atbalsta sistēmas uzlabošanas, kas paredz vienādot atbalstu visas valsts audžuģimenēm un aizbildņiem. Tomēr LM apšauba, ka naudas atbalsta lieluma dēļ cilvēki neuzņemas rūpes par bērnunama bērniem, jo, piemēram, Rīgā, kur pabalstos, uzturlīdzekļos un citos atvieglojumos par vienu audžubērnu ģimene saņem ap 400 latiem mēnesī, esot ārkārtīgi maz audžuģimeņu – tikai 56. Turpretim bērnu, kam nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, kļūst arvien vairāk.
Latvijā visvairāk audžuģimeņu ir Kandavas novadā, kur ir ļoti apņēmīga bāriņtiesas priekšsēdētāja, kas piekopusi ļoti vienkāršu, bet acīmredzami efektīvu politiku. Novada bāriņtiesa dodas pie cilvēkiem uz mājām un personiskā veidā stāsta par šiem bērniem, iespēju viņiem palīdzēt un atbalstu. Tieši šādu paraugu LM plāno ieviest savā turpmākajā praksē – speciāli apmācītas komandas dosies uzrunāt cilvēkus individuāli par iespējām uzņemt savā ģimenē bērnunama bērnus. Vēl kā lielu atbalstu audžuģimeņu kustībā LM apzinājusi baznīcu draudzes, kas aktīvi popularizē bērnu uzņemšanu ģimenēs.
Bērniem, kas tomēr paliks iestādēs, LM plāno maksimāli nodrošināt iespēju mitināties jauniešu mājās vai samazinātās grupās (sauktās par SOS bērnu ciematiem), kur vienā mājiņā/dzīvoklī dzīvo līdz astoņiem bērniem. Jauniešu mājās jeb grupu dzīvoklīšos uzturas 15 – 18 gadus veci bērni. Tur viņi sāk apgūt patstāvīgu dzīvi un sadzīvē nepieciešamās prasmes. Patlaban Latvijā izveidotas deviņas jauniešu mājas.
“Atbalsts varēja būt lielāks”
Ministrija atzīst, ka jauniešiem trūkst atbalsta pēc bērnunamu/jauniešu māju pamešanas, tālab gatavo grozījumus likumā, kas paredz ieviest divu gadu pēcuzraudzību no sociālo dienestu puses, lai apzinātu jauniešu vajadzības un sniegtu nepieciešamo atbalstu. Patlaban, ja jaunietis nepārtraukti klātienē turpina mācības un ir sekmīgs, atbildīgā pašvaldība izsniedz viņam apliecību sociālo garantiju nodrošināšanai (tā sniedz atvieglojumus sabiedriskajā transportā), kā arī izmaksā pabalstu ikmēneša izdevumiem – 64,03 eiro mēnesī. Vēl vienreiz saņem līdzekļus patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro. Līdz dzīvojamās telpas piešķiršanai pašvaldība sedz ar dzīvojamās telpas īri saistītos izdevumus (neskaitot komunālos maksājumus), piešķir vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei – 249,71 eiro – vai izsniedz to inventāra veidā. Atbalsta pasākumi šiem jauniešiem tiek nodrošināti līdz 24 gadu vecumam.
Ja jaunietis sekmīgi mācās, viņam ir tiesības uzturēties bērnunamā līdz pat 21 gada vecumam, ja ne – pēc 18 gadu vecuma tas jāpamet. “Protams, atbalsts šiem bērniem varēja būt lielāks, jo 64 eiro mēnesī mācību perioda laikā ir maz. No otras puses, var saprast pašvaldības un to budžeta iespējas,” uzskata B. Abersone. Nereti jaunieši vieglprātīgi iztērējot viņiem piešķirtos pabalstus un vēršoties sociālajā dienestā ar lūgumu palīdzēt, tāpēc LM uzskata, ka jābūt ļoti piesardzīgiem ar fiziskas naudas piešķiršanu un pabalstu palielināšanu. Atvieglojumi bezmaksas pakalpojumu veidā varētu būt mērķtiecīgāks atbalsts.
Atbalstu jauniešiem, kas uzsāk dzīvi pēc bērnunama, par nepilnīgu uzskata arī Elejas bērnunama vadītāja Nellija Veinberga. “Kā par 175 latiem var pilnīgi tukšam dzīvoklim sagādāt ikdienā nepieciešamās sadzīves lietas? Jauniešiem, aizejot no bērnunama, nav ne gultas, ne segas un spilvena, ne gultas veļas, ne trauku, ne mēbeļu, ne citu primārās nepieciešamības mantu. Kā viņiem no nulles uzsākt dzīvi ar 64 eiro pabalstu mēnesī? Nonākot pēc bērnunama šādos apstākļos, bērni vienkārši salūst – sākas depresija, degradācija un neticība sev,” skaidro N. Veinberga. Viņa uzskata, ka zināms risinājums būtu piešķirt dzīvojamās platības, kas aprīkotas kaut ar elementārām lietām, jo patlaban tas balstoties vien uz labu cilvēku ziedojumiem un palīdzību. Daļai palīdzot baznīca vai paziņas, arī draugi. Meitenēm reizēm sanāk nostāties uz kājām, atrodot stabilu otro pusīti, puišiem gan – grūtāk.
Fakti
2012. gadā vienai personai mēnesī bērnunamos izlietoti 462,09 lati (657,49 eiro).
Latvijas bērnunamos uzturas bāreņi, bez vecāku gādības palikuši bērni un smagi slimi bērni, kuru vecāki nespēj nodrošināt viņiem nepieciešamo aprūpi. Atsevišķos gadījumos bērni ir vienkārši pamesti, to vecāki devušies uz ārzemēm vai pazuduši.
Latvijā ir izteikta tendence adoptēt pavisam mazus bērnus. Vislielākā rinda ir pēc bērniem līdz divu gadu vecumam, retāk tiek adoptēti trīs līdz septiņus gadus veci bērni, bet skolas vecuma bērnu adopcija Latvijā ir ļoti reta parādība.
PERSONISKA PIEREDZE
Dzīvniecisks instinkts – izdzīvot
Dzintars (vārds mainīts) bērnunamā pabija jau deviņdesmitajos gados no četru līdz septiņu gadu vecumam. Viņš teic, ka bērnunama ikdienas ritms šai posmā varētu būt visai līdzīgs bērnudārzā esošajam. Viņš uzskata, ka bērnunams nav gluži izolēta iestāde, kurā valda citi dabas likumi. Tur, tāpat kā tas ir visur, jāatrod un jāizcīna sava vieta. “Arī man viena nieka plastmasas mašīnīte bija jādala ar pieciem citiem puišeļiem un jācīnās par bumbu, kuru bieži vien vajadzēja visiem uzreiz,” stāsta Dzintars. Grupiņā starp bērniem valdījis nerakstīts likums – “kā tu man, tā es tev”, bet audzinātājas esot iedzinušas disciplīnu: “Viņas mācēja mūs iebiedēt ar dažādām no padomju laikiem mantotām audzināšanas metodēm.” Nekāda emocionālā atbalsta no darbiniekiem neesot bijis, tā vietā bērni bieži saņēmuši rājienu un citas dusmu izpausmes. Šķitis, ka audzinātājas uz darbu nāk, tikai lai nopelnītu algu, bieži nesaprotot, ko dara, un tas īsti negājis kopā ar bērna veselīgu audzināšanu.
“Dzīvošanas apstākļi bija labi – bijām siltumā, paēduši, izgulējušies, nodarbināti. Vistrakākais, ko nācās pārdzīvot, bija apziņa, ka nav neviena, kas tevi mīl un gaida. Nebija nekādas piederības sajūtas,” atklāts ir Dzintars. Viņš ar pārliecību apgalvo, ka tas, par ko sapņo visi bērnunama bērni, ir kārtīgi vecāki – ne obligāti bioloģiskie, bet tādi, kas liek justies mīlētam. Arī viņš pats tāpēc ir ārkārtīgi pateicīgs saviem audžuvecākiem, kas tik daudz palīdzējuši, jo atrast savu vietu dzīvē esot bijis grūti.
Santa Arāja sakarā ar problēmām ģimenē par bērnunama audzēkni izvēlējās kļūt pati. Nonākot jauniešu mājā jau 18 gadu vecumā, sākotnēji bijusi milzīga vientulības sajūta. “Tur katrs ir par sevi, tur ir savi noteikumi un sava vide, pie kuras jāpierod,” stāsta Santa. Viņa jutusi atbalstu no darbiniekiem, taču traucējusi milzīgā kontrole un uzraudzība. Ar lielāko daļu citu jauniešu mājas audzēkņu attiecības bijušas draudzīgas, taču tagad kontakts saglabājies tikai ar vienu no viņiem. Santa novērojusi, ka būtiski ir, kurā posmā un no kādas vides bērns nonācis bērnunamā: “Tiem, kas bērnunamā dzīvo kopš agras bērnības un nākuši no ļoti problemātiskām ģimenēm, jau izveidojies teju dzīvniecisks instinkts – izdzīvot. Piemēram, ja uz galda būs viena salātu bļoda, viņi nekad neiedomāsies padalīties. Viņiem galvenais, lai paša šķīvis ir pilns, un tas nekas, ka citam salātu nepietiks.” Tomēr no šī laika saglabājušās arī dažādas patīkamas atmiņas par jautriem notikumiem, arī maziem kopīgi sastrādātiem nedarbiem.
Tagad Santa pati strādā par aprūpētāju bērnunamā. Viņas pieredze liecina, ka bērnunamos pārsvarā koncentrējas uz fiziskajām vajadzībām, taču netiek nodrošināts emocionālais balsts. “Darbinieki, protams, cenšas radīt ģimenisku atmosfēru un pēc iespējas sniedz bērniem arī garīgo atbalstu. Bet, lai cik ļoti to vēlētos, tas nekad nebūs tāds, kāds patiešām nepieciešams,” viņa stāsta. Katrs darbinieks esot ar savu audzināšanas stilu – cits autoritatīvāks, cits pielaidīgāks – katrs bērnu cenšas audzināt pa savam, kas viņa personību varot veidot saraustītu.
Kā darbiniece Santa cenšas ar bērniem īpaši nesatuvināties, taču to izdarīt esot ļoti grūti: “Kā gan varu nesamīļot vai nesabučot mazu sešgadīgu ķiparu, kurš pienācis klāt, skatās man acīs un to lūdz?” Lielie bērni vairāk vēloties aprunāties, padalīties savās pārdomās. Visvairāk bērniem trūkst kārtīgas vecāku mīlestības, uzmanības un dziļi personiskas saiknes. “Daudziem šķiet, ka Ziemassvētkos bērnunamu bērniem ļoti pietrūkst dāvanu – tiek saziedoti un savesti konfekšu kalni, dažādas dāvaniņas, bet patiesībā jau daudz vairāk pietrūkst tās kopā būšanas, pasēdēšanas, parunāšanās, kopīgās piparkūku cepšanas…”
Santa teic, ka uzsākt patstāvīgu dzīvi pēc bērnunama nav viegli, bet ne neiespējami: “Viss atkarīgs no iekšējās motivācijas.” Visgrūtāk esot atrast dzīvojamo platību. Lai dabūtu 64 eiro ikmēneša pabalstu, jāmācās pilna laika klātienē, ko visai grūti apvienot ar darbu, lai nopelnītu arī papildu naudu, taču Santa ir piemērs, ka to izdarīt var. “Lai kā tas no malas varbūt šķiet, tomēr šos 64 eiro šobrīd izjūtu kā lielu atspaidu,” saka Santa. Tiem, kam dzīvojamo platību līdz 24 gadu vecumam apmaksā pašvaldība, iztikt esot vēl vieglāk.
