Kā labāk siltināt mājokli – no iekšpuses vai ārpuses? 0
Kā labāk siltināt māju – no iekšpuses vai ārpuses?
Jānovērtē situācija
Pirms ķeras pie siltināšanas, rūpīgi jāizvērtē situācija un jānosaka zonas, kurās mājai ir siltuma zudumi. Iespējams, visas ēkas siltināšana pat nav nepieciešama.
Aukstā laikā, kad uzsākta apkure, ēku var izpētīt ar atbilstīgu termokameru, kas parādīs, kuras ēkas daļas sasilušas vairāk (telpas un āra gaisa temperatūras starpībai jābūt vismaz 10 grādiem).
Pareizi interpretēt iegūtos datus gan var tikai pieredzējis speciālists. Konkrēto siltināšanas veidu parasti izvēlas, ņemot vērā materiālus, no kuriem ēka uzbūvēta, sienu biezumu, vēlmi saglabāt pēc iespējas lielākas iekštelpas.
Jāņem vērā, ka, siltinot māju no ārpuses, iekštelpu samazinājuma nebūs, tomēr ēkai būs vajadzīga ārējā apdare, kas siltinājumu pasargās no atmosfēras iedarbības.
No ārpuses…
Sienu siltināšanai no ārpuses noderīgo materiālu klāsts ir plašs. Derēs putupolistirols, poliuretāna putas (abi gan ir neelpojoši materiāli), minerālvate.
Siltinājuma biezums atkarīgs no sienu konstrukcijas. Arī šajā gadījumā bez pieredzējuša speciālista konsultācijas būs grūti iztikt. Izvēloties, piemēram, koka ēkai minerālvati, tehnoloģija ir visai vienkārša.
Pie sienas no ārpuses stiprina latojumu – tam jābūt tik biezam, cik bieza būs siltinājuma kārta. Starp latām ievieto, piemēram, lokšņu minerālvati, tās biezums – vismaz 100 milimetru.
Ja siena ir plānāka, siltinājuma kārta var būt biezāka. Vati liek cieši pie sienas, neatstājot gaisa spraugu, jo materiāls pats par sevi ir elpojošs. Virs tā klāj kondensāta plēvi – tādu, kas paredzēta tiešam kontaktam ar siltinājuma materiāliem. Pēdējos piestiprina apdares dēļus.
Siltinot guļbūvi, jāsaprot, vai būve ir beigusi sēsties. Pretējā gadījumā visas tālākās konstrukcijas, ēkai turpinot sēsties, tiks sabojātas. No ārpuses ēkai pieskrūvē vertikāli orientētu latojumu.
Turklāt skrūvju vietās jāiezāģē nelielas vertikālas atveres, kurās tad skrūvē skrūves. Šāda konstrukcija ļaus baļķiem nedaudz kustēties attiecībā pret latojumu, to nesabojājot.
Būtiski ir pareizi izveidot siltinājuma apakšējo malu. Lokšņu vate ar laiku var noslīdēt, tāpēc tās apakšējā mala jābalsta uz perforēta metāla profila. Tikpat svarīgi ir nepieļaut mitruma iekļūšanu vates apakšējā daļā.
Tāpēc gar visu apakšējo malu pēc apdares dēļu montāžas jāpiestiprina lāsenis – tas pa ārsienu notecējušo lietusūdeni novadīs tālāk no ēkas. Pie mūra ēkas sienas var stiprināt putupolistirola loksnes, ko vēlāk apmet ar dekoratīvu apmetumu.
…un iekšpuses
Siltinot ēku no iekšpuses, parasti siltināšanai izmanto minerālvati. Pie sienām skrūvē metāla vai koka profilus un tukšo telpu piepilda ar minerālvati. Siltinājuma slāņa minimālais biezums ir 50 mm.
Taču, ja sienas ir plānas, siltinājumam jābūt biezākam. Profilu biezumam jāsakrīt ar siltinājuma biezumu. Virs siltinājuma klāj tvaika izolāciju un skrūvē ģipškartona loksnes. Tomēr jo biezāka būs siltinājuma kārta, jo vairāk samazināsies izmantojamā istabas platība.
Ierīkojot siltinājumu, obligāti jāsakārto ventilācijas sistēma, lai siltajam un mitrajam gaisam būtu, kur izplūst no telpām. Pretējā gadījumā veidosies nelabvēlīgs mikroklimats, un sekas – veselības problēmas un pelējums.
Neaizmirst par griestiem!
Sienu siltināšana nedos cerēto ieguvumu, ja siltums spēs viegli aizplūst caur griestiem – caur tiem aizplūst 25–40% siltuma. Lauku mājās parasti virs bēniņiem ir tā sauktais aukstais jumts, kam nav veidots atsevišķs siltumizolācijas slānis, un telpa nav apdzīvojama.
Parasti bēniņu siltināšanai izmanto minerālvati (akmens vai stikla vati), kas nopērkama gan plāksnēs, gan ruļļos. Izvēloties minerālvati, jāizdara viss iespējamais, lai materiāla šķiedras daļiņas nenonāktu iekštelpās, jo tās var izraisīt ādas un elpceļu kairinājumu.
Tomēr minerālvate nav īpaši piemērota, ja laiku pa laikam bēniņos vajadzēs pārvietoties. Par optimālajām bēniņu siltināšanai uzskata keramzīta granulas, kuru diametrs ir no 4 līdz 10 mm.
Tās nerada putekļus un savas īpašības saglabā visu ekspluatācijas laiku. Vēl viens materiāls, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir ekovate. To izgatavo no celulozes, un tajā uz dzīvi neapmetas grauzēji.
Siltinot bēniņus, vispirms vēlams izvākt veco, savu laiku nokalpojušo siltinājumu, kas visbiežāk ir smilts vai skaidu maisījums. Tad jāaprēķina vēlamais siltinājuma slāņa biezums, kas atkarīgs no konkrētās ēkas izmantošanas mērķa un klimata, kā arī lietotā materiāla.
Piemēram, dzīvojamajai ēkai griestu siltinājuma biezums, izmantojot beramo ekovati, būs aptuveni 125 mm. Virs melnajiem griestiem jāieklāj tvaika izolācijas materiāls – tas neļaus mitrumam, kas paceļas uz augšu kopā ar silto gaisu, samērcēt siltumizolācijas materiālus.
Ieklājot minerālvati, loksnes precīzi jāpiegriež un jāievieto starp sijām tā, lai vate neizliektos, nebūtu saspiesta un nepaliktu spraugas. Turklāt materiālam blīvi jāpiegulst pie tvaika izolācijas slāņa.
Ja plānotais siltumizolācijas materiāla biezums ir lielāks par siju augstumu, siju augstums jāpieaudzē līdz vēlamajam. Siltumizolācijas materiālu pārklāj ar hidroizolācijas plēvi.
Virs sijām piestiprina nelielas brusiņas (30 x 40 mm) un no dēļiem veido bēniņu grīdu. Brusiņas nodrošinās ventilējamu slāni, lai mitrums iztvaikotu, ja zem bēniņu grīdas tas veidosies.
Bēniņu telpā jāierīko laba ventilācija, un, ja nav plānota vienlaidu grīda, virs tvaika izolācijas vislabāk likt laipas staigāšanai.
Pamati un zemgrīdas telpa
Būtu jāpārliecinās arī par to, vai aukstums neieplūst no zemgrīdas telpas. Ja tā ir, neatliks nekas cits kā ķerties pie zemgrīdas telpas un pamatu siltināšanas, kas ir ļoti apjomīgs darbs.
Konsultējis SIA KMT Projekts valdes loceklis Māris Stiprais
