Ilmārs Randers: Silti iesaku – labāk pa gabalu! 0
Laukos, paceļot acis no nemiera un panikas avota – dažādu saziņas kanālu operatīvajām un brīžam kontraversālajām ziņām, dzīve nenovēršami un visumā mierīgi rit savu gaitu arī ārkārtas stāvoklī. Vai nu pirmā reize, kad visa dzīve sagriezusies kājām gaisā!
Vienīgi šoreiz varbūt izteiktāk, nekā citās krīzēs īstenais laucinieks nodomā – cik labi, ka nedzīvoju Milānā, Šanhajā, Ņujorkā un pat ne Rīgā! Ja citkārt šķitis, ka pat Tas Kungs savu vēlīgo vaigu Latvijas nostūriem novērsis, tad tagad, vīrusa Covid-19 plosīšanās laikā, tas tiek atdarīts – laukos ir droši!
To ir ļoti grūti racionāli izskaidrot, bet cilvēku vidū izšķirīgajos brīžos vienmēr atmostas kāda kopīga atmiņa un gudrība, kas palīdz pārdzīvot visas briesmas.
Nupat gadījās saruna ar kādu provinces dakteri, un viņa vērīgi secināja: laucinieki saprot, ka ar viņiem tagad ir tieši tāpat kā ar Latvijas medicīnas personālu, kas neglābjami noveco, jo lielākā daļa ir tieši vīrusa riska grupā, ap gadiem 60 un uz augšu. Nelielā ciemā atliek vienam saslimt, un – labāk pat nedomāt, kas no tās vietas iedzīvotājiem pandēmijas apstākļos vairs paliks pāri.
Pēc masīvās pašizolācijas propagandas cilvēku pašsaglabāšanās instinkts jau ir ieslēdzies, un vislabāk to var novērot tieši laukos. Silti iesaku – labāk pa gabalu! Garāmbraucējam un jebkuram svešiniekam lauku apvidos tagad jārēķinās, ka uz viņu noteikti skatīsies kā uz potenciālu infekcijas perēkli.
Tieši laukos dzīvo ļoti daudz tālbraucēju šoferu, kuri arī tagad ir reisos ārzemēs. Lai arī viņi pelna iztiku ģimenei, ļoti daudziem sievas jau ir brīdinājušas, ka tagad mājās viņus nemaz negaida – un tie vairs nav nekādi joki! Pat šķietami patukšā apvidū ikviens svešinieks vai no ārzemēm pārbraukušais tikpat būs vairāku acu pāru vērots un izvērtēts, lai viņš dienā slēptos tur, tajā Līvānmāju kalniņā, vai tur lejā, pie apaļā dīķa!
Citādi “uz zemēm” kā katru pavasari cerīgajā gaisotnē nekas diži it kā nav mainījies.
Runā, ka reģionu veco ļaužu pansionātos ieviesti stingrāki drošības pasākumi nekā saimniecībās “cūku mēra” laikā, un šajā salīdzinājumā nav nekā aizvainojoša, jo ikviens laucinieks zina, cik drakoniski tie bija un ar ko beidzās, ja infekcija cilvēku liktās barjeras tomēr pārvarēja.
Tiesa, pagastmājas un doktorāti pakalpojumus pēc iespējas cenšas sniegt attālināti. Arī skolas ir ciet, un vecmammām tagad jauni izglītošanās laiki, kopā ar mazbērniem apgūstot skološanos “pa vadiem”, kamēr vecāki strādā tuvējos “attīstības centros” vai kādā pirtiņā izcieš 14 dienu karantīnu pēc ārzemju peļņas brauciena.
Taču aptiekas un veikali strādā, iespējams, ar vēl lielākiem apgriezieniem nekā līdz 13. martam, kad sākās ierobežojumi. Pārdevēji sargājas radoši – kam aizsargstikli virs letes saglabājušies vēl no “krievu” laikiem, kam mutes augstumā barjera sameistarota no caurspīdīgās pārtikas plēves, kamēr speciālisti steidz aprīkot kases lielajos veikalos pilsētās.
Tā nu šobrīd arī laukos atliek sevi mierināt ar domu, ka reiz tas viss beigsies un atkal viss būs tāpat kā agrāk. Tikai pilnīgi citādi. Piemēram, vakar Ozolnieku novada Garozā pie veikala un pagastmājas tieši tagad sākta jauna celiņa bruģēšana! Drosmīgi un simboliski!