Egils Līcītis: Darvas karote tai neorganizētībā, kāda bēgļu sagaidīšanā valdīja Rīgas domes darbībās 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas armija iegraužas arvien dziļāk Ukrainas zemē. Tūkstošiem sieviešu ar paunām un bērniem, vecie cilvēki pa bēgļu koridoriem, lielās straumēs pa maģistrālajiem ceļiem, sīkākās urdziņās pa apkārtceļiem spiesti doties klaidu gaitās uz miera ostām – uz vietām, kur nebombardē no lidmašīnām, nešauj tanki, nedārdina artilērijas lielgabali.
Ārā no pagraba, prom no tēvijas, kur mežonīgu karapūļu ordas nesagrauj tavas mājas, tavu pilsētu ar slimnīcām, skolām, bērnudārziem un pārējo infrastruktūru. Tas viss – lai glābtu kailo dzīvību un mazos. Jaunā dzīvesvieta ukrainietēm būs tikai pagaidu piestātne.
Bēgles līdz pēdējam gaidījušas, kamēr apdraudējums sasniedzis augstāko spriedzes pakāpi, un sapņo, ka pirmās atgriezīsies mājās, lai atkalsatikšanās priekā apskautu vīrus, tēvus, dēlus, kuri palika sargāt dzimteni.
Steigā sakravātām ceļasomām, izsalkuši, izslāpuši, negulējuši, noguruši pēc suņa, nervozi par nākotni ar pāri malām kāpjošu adrenalīnu – bēgļi tiek pāri robežām.
Bezpalīdzīgās māmiņas un vecīši domā grūtu domu, kur sameklēt pajumti, lai pārlaistu nakti, kur izlūgties maizes gabalu. Cilvēki satrūkstas pie mazākā troksnīša – pietiek pelei pārskriet istabu, kad tie bailēs mostas, slēpjas, lai neķertu stikli no sasprāgušas loga rūts.
Eiropa, no robežvalstīm Polijas un Rumānijas sākot un ar tālo Rietumu zemēm beidzot, koncentrējusies un iekvēlinājusies visiem spēkiem palīdzēt daudz pārcietušajiem ukraiņiem, sniedz emocionālo un materiālo atbalstu, iedrošina doties dziļāk, visur solot siltu uzņemšanu. Polijā pagājušonedēļ bija pāri miljonam bēgļu, Lietuvā reģistrēti desmiti tūkstošu, Kauņā jau esot nodibināta ukraiņu bērnu skoliņa – internāts, kur par skolotāju palīdzēm iesaistītas atbraukušās ukraiņu valodas, matemātikas, dabas zinību skolotājas.
Arī līdzjūtīgiem Latvijas iedzīvotājiem nav akmens sirds vietā. Viņi atvēruši savu namu durvis, pieņēmuši ģimenes no Kijivas, Harkivas, Zaporižjas, citiem apvidiem, dara visu, lai bēgļi sajustos, kā nonākuši tuvāko radinieku lokā, pie draugu pavarda – drošībā. Brīvprātīgie vīri gādā apvidus automobiļus karošanai, sievas pin maskēšanās tīklus, mūsējie lasa humānās palīdzības kravas, pārvadā bēgošos cilvēkus.
Diemžēl vispārējās līdzi jušanas medus mucā atkal ir darvas karote tai neorganizētībā, kāda bēgļu sagaidīšanā valdīja Rīgas domes darbībās, un izskatās, arī Latvijas valdība nebija skaitliski plānojusi un likās ar aukstu ūdeni aplieta – oi, viņu ir tik daudz!
Īsa notikumu hronoloģija. Pagājušo pirmdien Rīgas Kongresu namā pilsētas dome atvēra centru Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam.
Par grūto iesākumu mūsu avīzē vēsta intervētās dvīņumāsas no Bilacerkvas – esot valdījis haoss, garas rindas, nesaprašana, kurā kabinetā ko meklēt.
Jau pēc pāris dienām sāka skanēt histēriski sāpju kliedzieni – ārprāts, jau uzņemti 600 cilvēki! Rīga ir piebāzta un pārlādēta līdz malām! Sekoja žēlošanās par kādu tur neapstiprinātu paragrāfu Ministru kabineta noteikumos par bēgļu iekārtošanu tūristu mītnēs, viesu namos un citviet, kamdēļ domei neesot brīv rīkoties.
Un tad sestdien ziņa – bēgļu glābšanas centrs ciet uz šleperatslēgu! It kā brīvdienās cilvēku plūsma no karadarbības zonas pārtraukta, viss mierā, atdziest, var paņemt pīppauzi.
Nu – nevar tā, kā ziņoja Rīgas lielvecākais Staķis un atbildīgā par kārtību, vicemēre Ozola. Pie Kongresu pils esot regulāri nodrošināta pašvaldības policijas patruļas klātbūtne, izkārti tālruņu numuri, kur zvanīt par izmitināšanu, ēdināšanu.
Mazums, kādas vajadzības tālu ceļu braukušajiem bēgļiem, kuri nezina, kur kas Rīgā atrodas, kādi pastāv epidemioloģiskie ierobežojumi, kā pārvietojas ar sabiedrisko transportu, kā sazvanīt, galu galā varbūt bērniem vajag uz tualeti.
Cilvēki dodas uz norādīto adresi, kur 24 stundas diennaktī rast pirmo patvērumu – Kongresu namu. Un – atrod to slēgtu!
Tas ir nepatīkams pārsteigums, kas liek mētāties trauksmes sajūtā un atdzist par tādu rīdzinieku viesmīlību.
Domes pārstāvji, nodūruši acis, atzīst – bija vāja koordinācija, slikta komunikācija. Piezīmēsim – kas gandrīz robežojas ar Eiropas mēroga palīdzības pasākumu sabotāžu! Daudzi Kongresu namā garas stundas strādājošie palīgi ar lielu atsaucību parādīja labas gribas žestu un deva atbraucējiem pleca sajūtu, bet no organizatoru puses netika ieslēgts šais apstākļos nepieciešamais ārkārtas režīms, nebija mobilizēti brīvprātīgie vajadzīgā skaitā.
Pēdējā piezīme – kad pēc Kauņas piemēra ātri, knaši izveidosim skolu ukraiņu bērniem, vai arī tas būs pārāk liels slogs Latvijas izglītības sistēmai?
