“Šillera vētras un tagadne.” Armands Kalniņš recenzē izrādi “Ferdinands un Luīze” 0
Armands Kalniņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iestudējums “Ferdinands un Luīze” Nacionālajā teātrī varētu būt viens no visvairāk gaidītajiem Latvijas teātros šajā sezonā vairāku iemeslu dēļ: Šillers, režisore Dita Lūriņa, kvintesences teātris. Biežāk izmantotie iestudētās lugas nosaukumi ir “Viltus un mīla” un “Luīze Millere”, kas norāda uz iespējām interpretēt to atšķirīgi.
Vācu klasiskā dramaturģija kopumā un Frīdriha Šillera lugas pēdējo daudzu gadu desmitu laikā nav bieži iestudētas mūsu teātros. Par viņa populārāko lugu var uzskatīt “Mariju Stjuarti” (Latvijā sekmīgi iestudējuši Oļģerts Kroders Liepājas teātrī 1976. gadā un Valmieras teātrī 2010. gadā, Dž. Dž. Džilindžers – Dailes teātrī 2010. gadā). Ļoti interesants bija Oļģerta Krodera iestudētais “Dons Karloss” 1986. gadā Liepājā.
Nedaudz biežāk ir iestudēti “Laupītāji” (pirmā latviešu valodā iestudētā luga, iestudēta Dikļos 1818. gadā). Rostokas teātra režisors Zigfrīds Betgers to 1975. gadā iestudēja Drāmas (Nacionālajā) teātrī, šo izrādi atceros kā būtisku, dumpiniecisku, tam laikam negaidītu. Savukārt Jaunajā Rīgas teātrī to kā “Latviešu laupītājus” (2018) visai brīvu un nosacītu lugas interpretāciju iestudēja vācu režisors Gecs Leinevēbers, izrāde gan tika kritizēta un arī skatītāju atsaucību neguva.
Ir bijuši mēģinājumi iestudēt Šillera darbus, izmantojot viņa idejas, bet faktiski gandrīz nemaz nesekojot to sižetam, piemēram, inspirējoties no viņa lugas “Vilhelms Tells”, Ģertrūdes ielas teātrī tapa “Vingrinājumi ar ābolu un loku” (2018). Tātad kopumā Šillers piesaista.
Neatceros, vai pēc kara ir bijuši “Fiesko sazvērestības Dženovā” un “Mesīnas līgavas” inscenējumi, bet triloģijas “Vallenšteins” iecere Dailes teātrī netika īstenota. Grūtības, vācu klasiķa darbus iestudējot, var sagādāt viņa pielāgošana skatītāju uztverei un režisoru vēlme ar izrādi skaidri un nepārprotami paust ko viņiem nozīmīgu.
Vācijā autors joprojām ir populārs varbūt tiešuma un principialitātes dēļ, varbūt – ar nozīmīgām vērtībām, kuras tiek piemirstas (gods, cieņa, brālība u. c.)? To, ka Šillera darbi nav “noputējuši”, lieliski pierādīja Timofejs Kuļabins, 2013. gadā iestudējot lugu “Viltus un mīla” Novosibirskas teātrī “Krasnij fakel” (darbs ir būtiski īsināts), izrādes nosaukumā “KILL” akcentējot viņam būtisko – varu, kas iznīcina visu brīvo: mīlestību, uzticēšanos, laimi –, kas bija aktuāls gan ideju, gan formas ziņā.
Dita Lūriņa, spriežot pēc viņas iepriekšējiem iestudējumiem (“Ķiršu dārzs” Liepājas teātrī un “Tango bez asinīm” Nacionālajā teātrī), šķiet, noteikti neizvēlētos vieglu un pieticīgu turpmāko virzību režijā. Zīmīga ir lugas nosaukuma maiņa, neakcentējot kā svarīgāko “bez vainas vainīgo” upuri – Luīzi Milleri, ne pārmērīgi – arī viltību vidi, īstenojot varas intrigas.
Izrādes centrā, ja būtu jānosauc tikai viens tēls, ir Ferdinands Raimonda Celma izpildījumā, viņa jūtu plašais diapazons – no mīlestības līdz naidam un izmisumam. Un Luīze, kuru tēlo Diāna Krista Stafecka, kas nebūt nav pazemīga un pieticīga, bet ir brīvs cilvēks, kurš, apstākļu spiests, samelo, jo it kā citādi nav iespējams. Vai tiešām nav vai tikai tā šķiet?
Abi ir viegli iedomājami mūsdienās, ar viltu apmānīti un tam padevušies. Lai gan sociālā statusa atšķirības vairs nav tik būtiskas kā pirms vairāk nekā 200 gadiem, tās joprojām pastāv. Jaunības traģēdijas diemžēl ir (būs?) visos laikos, tas vienmēr ir vētrains, dziņu pārpilns laiks, ko piemirst apkārtējie. Risks iestudēt sarežģītu darbu ir attaisnojies.
Kā zināms, neiestudē lugu, bet gan rada izrādi, kura var būtiski atšķirties no lugas. Šajā kvintesences teātrī patiešām ir sintezēti daudzi atšķirīgi izteiksmes līdzekļi, turklāt – pārliecinoši. Nereti izrādēs mēdz būt kas īpaši spilgts vai pašmērķīgs (mūzika, telpa), kas ne vienmēr organiski tajās iederas. Šoreiz viss ir saskanīgs un spēcīgi realizēts.
Dažādota pat ir aktieru spēle, kurā ir ne tikai daudzi drosmīgi īstenoti akrobātikas elementi, bet arī klaunāde, kas vistiešāk izpaužas Mārtiņa Egliena nabaga Millera kungā. Viņš dzīvo tā, kā šajā sabiedrībā spēj, bet tas izskatās smieklīgi. Līdzīgi darbojas arī niekkalbīgi komiskie Hofmaršals fon Kalbs Mārtiņa Brūvera amizantajā tēlojumā un viņa Kambarsulainis (Uldis Siliņš), kuri tomēr, par spīti virspusējībai un acīmredzamajam pavieglumam, spēj precīzi iekļauties intrigu vidē, ļaujot izmantot pašus un faktiski izmantojot citus.
Neliela, bet ļoti būtiska loma ir Agnesei Budovskai – lēdija Milforda, kura spēj pierādīt, ka visbezcerīgākajās vai pazemojošākajās situācijās ir iespējas no tām izkļūt; to, ka var mainīt savu dzīvi (varbūt tas ir principiāli atšķirīgi, salīdzinot ar lugu un autora viedokli?), par godu šai gadījumā nevajadzētu runāt, tomēr – saprotami. Ulda Anžes Vurms, galvenais intrigants, šķiet, it kā nedzīvs un atceļojis no šausmu filmām – mirušais, kas rada apstākļus, kuros mirst dzīvie.
Galvenais varnesis – kanclers fon Valters Gundara Grasberga atainojumā – ir pieradis radīt apstākļus, kuros spēj noturēt savu varu, šoreiz gan cena ir pārāk augsta, taču, iespējams, viņš ar to samierināsies. Tāda kopumā ir šī skarbā pasaule, kurā patiesumam un godīgumam nav īpašas nozīmes, par to tiek sāpīgi atgādināts.
Telpa ir iespaidīgi ierīkota un parāda distanci starp cilvēkiem. Tā var gan palielināties, gan samazināties, bet visam pāri ir nežēlīgais laika rats. Dziesmām būtu jāturpina runātais teksts, šoreiz tās ir latīniski (visticamāk, vairumam tieši neuztveramas), taču mūzika izrādes norises vispārina, paceļ citā līmenī (citēju:”viss pateiktais ir spēcīgāks, ja to pasaka latīniski”).
Šī nav traģēdija, kura atstāj izmisumā. Tā rosina domāt par būtisko savā dzīvē. Tā kā nevaram prognozēt to, cik pieejama apmeklēšanas iespēju ziņā būs teātru sezona, ieteicams nekavēties šo izrādi noskatīties. Tā ļoti atšķiras no ierastā.
