Siļķēna: meklēju un plosos savos cilvēkos 0
Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna ir konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureāte nominācijā “Es negāju noskumusi”. Un tieši tā arī viņa iet – gan iestudējot izrādes, gan rosinot kultūras dzīvi. Tālab 2012. gadā gulbenieši viņu nominēja par novada gada cilvēku kultūrā. Satikāmies pēc Edītes Siļķēnas iestudētās izrādes “Kājas”, ko gulbenieši bija atveduši uz Rīgu, lai rādītu XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku amatierteātru programmā.
Valentīnas Ozolas luga “Kājas” ir dialogs starp diviem paziņām (viens no viņiem strādā ārzemēs), kuri satiekas pēc daudziem gadiem kādā kafejnīcā.
Kur lai skatītājs piesietu acis, ja uz skatuves norisinātos vien divu vīru saruna? Tālab režisore Edīte Siļķēna artistiski uzbur krāsainu tēlu galeriju – divdesmit pieci aktieri iet un nāk, izdzīvojot savas dzīves īsā brīdī un viņu attiecībām ir negaidīti risinājumi. Un publika dzīvo līdzi, smejas, aplaudē, brīžiem pieklust.
– Kā jums izdodas iesaistīt divdesmit aktierus šādā dzīvīgā bezteksta darbībā?
– Nezinu. Zinu tikai, ka režisoram ir jāmīl cilvēki, jāpriecājas par viņiem, jāvēro un jāapcer, kas ar viņiem notiek. Šis Valentīnas Ozolas dialogs ir uzrakstīts pārmaiņu laikā, kad tikko sākām apzināties savu brīvību. Tie gadi iedragāja cilvēku dvēseles gaišumu. Tobrīd man šķita svarīgi iestudēt šo izrādi, lai mēs paši redzētu, kādi izskatāmies ikdienā, kas ar mums notiek. Un, kad mēs tā paskatāmies – opā, kas atklājas!
Katrā cilvēkā nav tikai balts un melns, katrā ir tūkstošiem krāsu. Cilvēka rīcība ir tik neprognozējama un vienlaikus paredzama. Cilvēki ir ziedi, kas plaukst.
– Kā jūs, tāda cilvēku mīlētāja un sapratēja, esat radusies? Esat vietējā, gulbeniete?
– No Stāmerienas, tā jau arī Gulbenes novadā. Brīnišķīga vieta. Es vienmēr saku, ka Stāmeriena ir mans Mocarts. Kad esmu saplosīta un nevaru savākties, viena iespēja ir klausīties Mocarta mūziku, kas harmonizē, vai arī aizbraukt uz Stāmerienu. Jaunībā peldēju pāri ezeram, ilgi, tālu, lai saplūstu ar dabu. Nē, nav bail, ūdens taču tur. Tagad lauku mājās Stāmerienā pļauju zāli, skatos uz puķēm, vēroju, kā zivis dīķī peld, klausos, kā putni dzied. Es vienmēr aicinu draugus un paziņas apmeklēt Stāmerienu, un, ja viņi ļaujas dabas burvībai un šīs vietas maģijai, tad arī sakārto sevi.
– Un vēl Stāmerienā ir skaistā pils, kur mitis arī itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, romāna “Gepards” autors…
– Jā, gan. Mana bērnība pagāja Stāmerienas pils parkā un pašā pilī. Tolaik tur atradās padomju saimniecības “Stāmeriena” kantoris. Mans tēvs bija inženieris, mamma zootehniķe, bet vecmāmiņa apkopēja, lai gan pirms kara viņas dzimtai piederēja gan mājas, gan zeme.
Viņa allaž skaitīja tautasdziesmas, tolaik domāju – nu, cik var! Tagad domāju, cik tas bija labi un skaisti. Vēl viņa mācīja neizcelties, būt tādai kā visi. Tas nu gan manī radīja spītu darīt pretēji.
Mums ar māsu vajadzēja iet vecmammai palīgā uzkopt pili. Atceros, cik centīgi spodrinājām pils kāpņu reliņus, tad skraidījām pa pils gaiteņiem un ļāvām vaļu fantāzijai. Pils auru bērnībā es ārkārtīgi izdzīvoju.
– Tātad pilīs dzimst nākamie režisori!
– Iespējams… Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu darīt cilvēkiem prieku. Jau skolas gados šķita, ka dzīve ir tā vērta, lai cilvēki dzīvotu priecīgi. Un, ja tu spēj pārsteigt vai iepriecināt, ir labi. Vidusskolas laikā divus gadus piedalījos literārajā nometnē “Aicinājums”. Tā gaisotne un lielie cilvēki – Imants Ziedonis, Māris Rungulis, tālaika ievērojamie žurnālisti, kā arī aktieri Alda Krastiņa, Ivars Brakovskis – man atvēra tuneli uz zvaigznēm, man šķita, ka tas ir visskaistākais brīdis, ko piedzīvoju.
Nometnē “Aicinājums” nokļūt nemaz nebija tik vienkārši, un loģiski šķita, ka tad jau jāstājas žurnālistos. Bet es nobijos, šķiet, zināju, ka žurnālista ceļš nav īsti manējais. Jā, man patika rakstīt, bet vēl vairāk man patika vērot cilvēkus, skatīties, ko viņi dara, un savā prātā apcerēt, kāpēc viņi tā rīkojas. Un iestājos režisoru kursā Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā. Režijas pamatus un to ķērienu, lai dzīvē izpētīto ieliktu izrādē, manī ielika brīnišķīga pasniedzēja Maija Priedāja.
Kad Gulbenē strādāju ar jauniešu studiju, mani rosināja, lai eju mācīties režiju Mūzikas akadēmijā. Kursa vadītājs bija Dailes teātra aktieris Juris Kalniņš. Mēs bijām viņa vienīgais kurss, pats teica, ka nesaprotot, kāpēc piekritis. Tie bija vēl vieni brīnišķīgi gadi. Juris Kalniņš mūs aicināja apmeklēt daudzu režisoru mēģinājumus, lai redzētu, cik dažādi strādā režisori, un domātu – kāpēc. Mūzikas akadēmiju beidzot, iestudēju Jura Helda “Aplausi mušām” – dzīvais absurds! Diplomdarba vadītājs bija novadnieks aktieris Romāns Grabovskis. Saņēmu augstāko vērtējumu. Vēlāk pasaulīgo skatījumu uz teātri mācījos arī Kultūras akadēmijas maģistrantūrā pie Māras Ķimeles. Vēl ļoti cienu arī Mihailu Gruzdovu, viņa meistarklasēs ik pa laikam atgriežos un atgriežos.
– Pēc studijām varējāt palikt Rīgā, tomēr atgriezāties Gulbenē. Kas pievilka?
– Esmu par to domājusi. Varbūt tāpēc, ka visu mūžu esmu mēģinājusi dzīvot harmonijā ar sevi, ar atbildību pret savu vietu, kam es piederu, pret saviem vecākiem, kuri mani audzinājuši.
Es meklēju un plosos savos cilvēkos. Tāpēc arī teātrim izvēlos tādas lugas, lai aktieri gūtu prieku viens no otra un tā iepazītu gan sevi, gan citus. Spēlējam ļoti dažādas izrādes.
Šogad varētu svinēt savdabīgu jubileju – esmu Gulbenes Tautas teātrī iestudējusi 25 lugas. Latviešu, ārzemju autoru darbus, izrādes bērniem, brīvdabas un kamerizrādes, muzikālas un kustību izrādes, komēdijas un drāmas… Ar izrādi “Kājas” esam izbraukājuši daudzus festivālus. Un visās zemēs izrādi saprot, jo tā ir cilvēcīga. Jāiet ar gaišumu. Cilvēki atnāk vakarā uz mēģinājumu pēc savām ikdienas gaitām, bieži vien no problēmām sagumuši. Tad mēģinu viņus atvērt. Mūsu aktieri ir dažādu profesiju ļaudis: banku pārvaldnieks, dzelzceļa strādnieks, mākslinieki, skolotāji, elektriķi, nekustamo īpašumu mākleri, uzņēmēji. Studenti atbrauc uz mēģinājumiem piektdienas vakaros un brīvdienās. Pirmdienās notiek kamerizrāžu mēģinājumi, trešdienās ir treniņu diena – vingrošana, elpošana, etīdes, kustība, ceturtdienās mēģinām lielās zāles izrādes.
– Tad jau slodze kā lielajos profesionālajos teātros… Kas liek spēlēt?
– Dzīves garša, ko mēs paši, kopā esot, meklējam un cits citam dodam. Un atklājam it kā zināmajā nezināmo, arvien ko jaunu. Daži gribētu, bet baidās nākt uz tautas teātri. Ko nozīmē būt aktierim? Tev tikai jāatnāk un jāmēģina saprast sevi. Un, saprotot sevi, tu vari dot pozitīvu enerģiju citiem. Tas ir tas āķis. Otra lieta – iedarbināt domāšanu. Bieži runājam ar aktieriem par viņu tēlu lugā. Saku – izdomā, kā tu darītu tajā un tajā situācijā. Pēc tam daudzi atzīst: jā, padomāju, tiešām man tēls “atnāca”. Domāšana ir process. Bieži esam slinki tam atvēlēt laiku. Bet, kad pieslēdzies, saproti – tas ir kaut kas brīnišķīgs. Sezonas sākumā saviem aktieriem jautāju, ko iestudēsim – Raiņa “Krauklīti” vai situāciju komēdiju? Situāciju komēdiju, skan balsis. Skatītājiem vajag dažādību. Gulbenē, protams, skatītāji ir savi cilvēki, nāk uz teātri, vienalga kāda izrāde, viņi zina, ka kaut ko saņems. Bet, dodoties ārpasaulē, ir citi nosacījumi. Jā, slodze liela. Es labprāt strādātu tikai teātrī, bet ar režisores darbu vien nevaru maizi nopelnīt. Strādāju vēl arī Gulbenes novada domē Izglītības, kultūras un sporta nodaļā.
– Jā, gulbenieši – gan aktieri, gan domnieki – bija jums vareni atbalstītāji arī konkursa “Sieviete Latvijai 2013” nominācijas sarīkojumā “Ziemeļblāzmā”. Bijāt visvairāk, skaļākie un draudzīgākie. Kas jums tur Gulbenē notiek?
– Gulbene ģeogrāfiski ir mazāk izcila nekā citas Latvijas vietas, dzelzceļnieku pilsēta. Ģeoloģiski – kā bļoda, esam lejā, purvā. Ko purvā dara? Vai nu laidies dibenā, vai kā varde kārpies uz augšu. Un tā nu mēs tur Gulbenē kārpāmies ar tādu pozitīvu enerģiju. Gan ikdienā, gan Novada svētkos esam visi kopā, visiem šķiļas idejas, kuras cenšamies realizēt. Reizi mēnesī kopā ar kultūras darbiniekiem rīkojam “prāta vētras” jauniem projektiem. Meklējam, mēģinām darīt lietas interesantāk, draudzēties, sadarboties, būt atvērtiem. Tā ir liela māksla, jo esam ļoti noslēgti.
– Kā tad dzīvot?
– Skatīties uz putnu ceļu. Ir jātur vertikāle sevī. Vienmēr, arī fiziski. Kad treniņos aktieriem to saku, pati jūtu, kā izstiepjos un paskatos uz horizontu – tur ir saule, viss kārtībā. Un apkārt man ir labi, gaiši cilvēki. Man ir brīnišķīgi bērni, es ar viņiem lepojos. Lielais dēls Rihards (25) dzīvo Dobelē, viņam ir sava ģimene. Meita Undīne (20) studē Alberta koledžā. Kristers (10) mācīsies 5. klasē, viņš spēlē izrādēs “Stigma” un “Trīnes grēki”. Visi bērni man nākuši līdzi uz mēģinājumiem un piedalījušies izrādēs. Stabils atbalsta punkts ir arī mana māsa Iveta. Tā ir dzīve.
Viedokļi Anita Birzniece, Gulbenes novada domes izglītības, kultūras un sporta nodaļas izglītības darba speciāliste: “Edīti pazīstu jau 23 gadus, bet mani aizvien pārsteidz viņas fenomens – Edītei sirdī un galvā ir nemitīga radoša fabrika. Ne tikai teātrī, arī svētkus un notikumus vadot, viņa allaž rada vēstījumu. Turklāt spēj ikvienu ideju, pasākumu, procesu arī izskaidrot. Nekas nav paķerts no gaisa.” Aldis Kreislers, SIA “Gulbenes–Alūksnes bānītis” valdes loceklis: “Par viņas režisores talantu jau daudzi izteiksies, es izcelšu Edīti kā Bufetnieci. Tā ir viņas loma gan daudzos Gulbenes pasākumos, gan mazbānīša svētkos. Kā viņa spēlē! Un muti neaizbāzīsi. Neviens nevar Edīti aizrunāt, pat mūsu ārzemju viesi ne. It kā jau nav neaizstājamu cilvēku, bet atrodiet otru tādu, kas uz līdzenas vietas spēj šovu sarīkot!?” |
