Siliņš Stambulā: par tādu komandu jābūt lepniem 1
Eiropas čempionāta basketbolā pirmā daļa Āzijas pusē – vai tā būtu D grupa Stambulā vai B grupa Telavivā – ir beigusies. Nākamās nedēļas laikā “Sinan Erden” arēnā tiks sadalītas Eiropas čempionāta medaļas un pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas starp reāliem pretendentiem ir Latvijas izlase. Mazliet neticami, gribas iekniebt sev ausī, bet fakts paliek fakts – Latvijas izlase ir trīs uzvaru attālumā no tām.
Man šis ir devītais Eiropas čempionāta finālturnīrs ar Latvijas izlases līdzdalību un teikšu godīgi – tik daudz uzslavas un laba vēlējumus no ārzemju kolēģiem neesmu dzirdējis iepriekšējos astoņos gados kopā. Jā, visi zina Kristapu Porziņģi, taču speciālisti novērtē drēbi – ap viņu ir talantīga komanda, kurai pa spēkam ir lielas lietas. Slavē par spēles skaistumu – ne velti Latvija ir ceturtā rezultatīvākā turnīra komanda, bet rezultatīvo piespēļu ziņā – otrā. Vidēji 24 reizes ik maču punkti tiek gūti pēc komandas sadarbībām! Tās ir lietas, kuru dēļ mūs par medaļu pretendentiem uzskata ne tikai pieklājības pēc. Patīkami.
Uz Stambulu braucu ar ļoti piesardzīgu optimismu. Gatavošanās posmā komanda pilnā sastāvā bija pavisam nedaudz, pretinieki salīdzinoši vāji. Īstā gatavības pārbaude bija te, Stambulā. Ne tikai rezultāta, arī komandas rakstura ziņā. Te nu varu teikt to pašu – milzīgs prieks par mentālo noturību. Ne tikai līderiem, visam izlases divpadsmitniekam. Ja neies vienam, nospēlēs otrs. Te nobrieda KOMANDA ar raksturu jeb kā nereti mēdz teikt – ar pautiem.
Stambulas austrumu kolorīts, Āzijas virtuve vai vienkārši sagadīšanās, taču no Eiropas čempionāta otrās dienas Latvijas izlase mokās ar saindēšanos vai kaut ko tamlīdzīgu. Vissmagāk – Jānis Strēlnieks, komandas galvenais spēles diriģents. Pa dienu vairāk uz poda un mediķu aprūpē, vakarā laukumā – tā Strēlnieks pēc četrām spēlēm kļuva par Eiropas čempionāta labāko piespēļu dalītāju. Piektajā, grupas izšķirošajā mačā Jānim atkal bija slikti. Tik slikti, ka pēdējā ceturtdaļā Strēlnieka spēki bija galā – totāls nespēks. Pēcspēles vakars beidzās slimnīcā, ar vairākiem zaudētiem svara kilogramiem, taču nesalauztu apņēmību atgriezties laukumā svētdien pret Melnkalni.
Janis Strelnieks was hospitalized yesterday right after the game against Turkey. Food poisoning is still bothering him. What a warrior! pic.twitter.com/XEUud6SEn6
— Artūrs Kalnītis (@ArtursKalnitis) September 8, 2017
Tādā brīdī varēja nodrebēt visa komanda, taču nē. No rezervistu soliņa piecēlās Aigars Šķēle un nospēlēja vienkārši izcilas pēdējās septiņas minūtes mačā pret turkiem. Iespējams – līdz šim savas karjeras labākās minūtes.
Tādi piemēri nāk viens pēc otra. Kad ar to pašu nolāpīto vīrusu viesnīcā palika un pret beļģiem nevarēja spēlēt Mārtiņš Meiers, sākuma pieciniekā devās Andrejs Gražulis. Ne tikai neko nesabojāja, bet pastiprināja Latvijas izlases spēli. Dienu vēlāk, kad FIBA tiesneši uz rezervistu soliņa nosēdināja Kristapu Porziņgi, tas pats neveselais Meiers izgāja laukumā un pilnībā no spēles izslēdza krievu lāci ar NBA pierakstu Timofeju Mozgovu.
Tās ir tikai pāris epizodes, kuras apliecina, ka mums ir lieliska komanda. Ar ieroču nesējiem, kur Jāni Timmu pašlaik liktu kā vienu no vērtīgākajiem visa turnīra spēlētājiem. Ar šāvējiem – Porziņģis ir ceturtais rezultatīvākais turnīra spēlētājs.
Bija pārbaudījumi arī visas komandas rakstura noturībai. Neizdevās pirmais puslaiks pret Krieviju, vajadzēja atspēlēties no vairāk kā desmit punktu mīnusiem, kas tika paveikts ar eleganci un saliedētu aizsardzību – 89:74. Par pēdējo spēles komponentu Bagatski pēdējos gados lamājis katrs, kam nav slinkums, te redzam – mēs varam!
Pret turkiem vairāk nekā 10 000 pretinieku līdzjutēju klātbūtnē uz īsu brīdi viss juka un bruka, Latvijas izlases drošais pārsvars trešajā ceturtdaļā saruka līdz viena metiena tiesai. Taču vadību neatdevām ne uz brīdi. Iespējams, tieši tobrīd daudzi noticēja, ka šī ir komanda ar lielu sirdi un stingru raksturu.
Zīmīgi, ka četras uzvaras komandā nav iedvesušas eiforiju – gan preses konferencēs, gan individuālās sarunās spēlētāji uz līdz šim sasniegto reaģē ikdienišķi. Apzinoties, ka katra nākamā spēle būs svarīgākā, bet kopējais mērķis nebija uzvarēt Krieviju vai Turciju. Tas sniedzas stipri tālāk.
Tagad sākas izdzīvošanas spēles un viena neveiksme var pārvilkt svītru visam sasniegtajam. Faktiski – tikai tagad pa īstam sāksies Eiropas čempionāts. Piecas grupas spēles bija laba iesildīšanās un teju vai kvalifikācija, lai spēlētu starp kontinenta 16 labākajām komandām. Tur šajā gadsimtā esam bijuši visos čempionātos. Svētdienas pusdienas laikā sāksies jauna atskaite. Pret līdzjutējiem mazāk zināmo, taču sīksto un motivēto Melnkalni. Tā būs pavisam citas atblidības spēle, uz kuru šoreiz iešu jau ar pārliecinātu optimismu – Stambulā sevi pieteikusī komanda pamatoti ir favorīta lomā.
