Silē vai uz riteņa – ka tik uzšūpo! 0
Tradīcija
Ziemeļu puslodē pavasari tradicionāli ievada pavasara saulgriežu svētki vai Lieldienas, kad gaismas un tumsas attiecības sagriežas un diena kļūst garāka par nakti. Lieldienas bija starta punkts jaunajam zemkopības gadam, no kura ražas bija atkarīga cilts nākotne. Svētki tika pamatīgi svētīti, savienojot gavēni, maģiskos un reliģiskos rituālus un izklaidi, īpaši akcentējot auglības rituālus. Lieldienas svinot, mūsdienās joprojām izmanto seno mēness kalendāru, kurš esot dominējis mistēriju laika noteikšanai.
Tagad grūti precīzi noteikt, kurā datumā Lieldienas svinētas pirms vairākiem tūkstošiem gadu, jo kalendāri un datumi pēdējo tūkstoš gadu laikā ir mainījušies vairākas reizes (senie, pirms Jūlija kalendāri, Jūlija kalendārs, Gregora kalendārs). Interesanti, ka mitoloģijā Valpurģu nakts tika svinēta kā Mēness (Tumšā Māra) svētki pirmajā Pilnmēness naktī starp pavasara un vasaras Saulgriežiem, tātad Lieldienās. Tikai vēlākā tradīcijā par Valpurģu nakti tika nodēvēta nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju.
Kad saule Lieldienu rītā paceļas virs apvāršņa, tā šūpojoties trīs reizes uz vienu, trīs reizes uz otru pusi, un tā esot radies paradums Lieldienās šūpoties. Pirms šūpošanās trīs reizes apgāja ap šūpolēm, dziedot dziesmas. Darbībai bija maģijas iezīmes, un šūpojoties cilvēki gribējuši palīdzēt saulītei ātrāk uzšūpoties debesu augšpusē un ātrāk sākties auglīgajai vasarai. Lieldienās šūpojās trīs dienas, kur katrai bija dots kādas Māras meitas vārds – Anna, Grieta un Maija. Māru ar trijām meitām simbolizēja četri putni – zīle, balodis, žagata un rauduve.
