Olafs Zvejnieks: Priekšlikums izmaksāt 500 eiro par katru bērnu izraisījis ciešanas galvenajam valdības sīkstulim 43
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālās apvienības priekšlikums izmaksāt ģimenēm ar bērniem 500 eiro pabalstu par katru bērnu un vēl papildu pabalstus īpašās situācijās – bērniem ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenēm un bērniem līdz 24 gadiem, kas ir apgādībā un mācās, izraisījis īstas ciešanas galvenajam valdības sīkstulim – Finanšu ministrijai.
Tā kā visiem šiem pabalstiem kopā būtu vajadzīgi 193 miljoni eiro, tad sīkstulis ieķēries naudas podā un brēc, gan ka pabalsts nonākšot pie tiem, kuriem to nemaz nevajagot, gan ka šī ideja vispār nemaz neesot tik laba.
“Domāju, ka lietderīgāk ir atrast nevis vienreizēju atbalstu 500 eiro apmērā šai kategorijai, bet ikmēneša atbalstu konkrētām grupām, kurām ir jāpalīdz,” izteicies finanšu ministrs Jānis Reirs.
Beigu beigās ministrs pat paziņojis, ka varētu būt runa par “ikmēneša pabalstu vecākiem, kuri saņem dīkstāves pabalstu”.
Pat ja kādam šķiet, ka sīkstulība pret ģimenēm ar bērniem ir labi pamatota un argumentēta, ar dažādām valdības radītām atbalsta programmām ir viena nelaime – tās ir galēji neefektīvas.
Vispirms valdība ilgi strīdas, kā tad šai programmai vajadzētu izskatīties, tad uztaisa kaut kādu papīru, un tad J. Reira vadītā Finanšu ministrija izdomā tādus kritērijus, ka reāli saņemt naudu var labi ja katrs piektais.
Gribat pierādījumus? Šobrīd ir izmantota, proti, izmaksāta tikai apmēram piektdaļa no budžetā rezervētajiem līdzekļiem dīkstāves pabalstiem, tikai apmēram desmitā daļa no algu subsīdiju pabalstiem un nepilna ceturtdaļa no apgrozāmo līdzekļu pabalstiem uzņēmumiem.
Valdība nolīgusi sabiedrisko attiecību aģentūru, lai informētu uzņēmējus un sabiedrību par iespēju saņemt pabalstus un iedrošinātu iet pēc tiem. Īpaši slikta situācija esot reģionos un krievvalodīgajā vidē.
Un kāpēc es to zinu? Tāpēc, ka man kā “Latvijas Biznesa” redaktoram zvana un piedāvā informāciju, lai veicinātu sabiedrības informēšanu par šo situāciju un stimulētu aktīvāku iešanu pēc pabalstiem.
Ja atbalsts ģimenēm ar bērniem pārvērtīsies par kārtējo valsts programmu, tad to gaida līdzīgs liktenis kā pārējos pabalstus – katram gribētājam būs kā cirka lauvam jāizlec cauri pieciem liesmojošiem riņķiem, lai to saņemtu, un pēc gada mēs varēsim bēdīgi konstatēt, ka pabalsts nav sasniedzis savu mērķi un ģimeņu ar bērniem materiālā situācija krīzes laikā strauji pasliktinājusies.
Pat ja Nacionālās apvienības priekšlikums ir populisms, tad šoreiz tas ir tāds pozitīvs populisms.
Grūti apšaubīt, ka ģimenēm ar bērniem ir klājies sarežģīti, – bijis jānodrošina aprīkojums attālinātām mācībām, jāizdomā veidi, kā izklaidēt un attīstīt bērnus periodā, kad visi pulciņi, mūzikas un sporta skolas ir slēgtas, jāorganizē sadzīve, lai bērni un vecāki varētu mājās sadzīvot ciešāk nekā agrāk un neviens no tā nesajuktu prātā.
Tas viss ir prasījis izdevumus un pūliņus, un, manuprāt, ir tikai pareizi ģimenes atbalstīt.
Turklāt pilnīgi pamatots ir arguments, ka šī nauda nekavējoties atgriezīsies ekonomikas apritē, jo ģimenes ar bērniem un īpaši jau daudzbērnu ģimenes un ģimenes ar bērniem, kuriem ir invaliditāte, pieder pie sociāli visapdraudētākajām grupām.
Par šo naudu netiks pirkti jauni “BMW”, bet gan piens, maize, olas, jauni zābaki un varbūt kāds dators – šobrīd ļoti nepieciešamas lietas.
Kā savā “Facebook” lapā raksta Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu analītiķis Jānis Hermanis: “Krīzes rezultātā Latvijas parāds pieaugs no 40% līdz 50–55% pret iekšzemes kopproduktu. Nākotnē par to maksās tie, kas šodien vēl ir bērni. Kāpēc gan ģimenēm ar bērniem krīzes laikā nevar piešķirt vienreizēju un viegli administrējamu pabalstu?”
Valdība paņēmusi divu nedēļu pauzi, lai izlemtu, kādus pretsāpju un nomierinošos līdzekļus iedot sīkstulim, lai viņa tvēriens ap naudas podu atslābtu un izdotos “izgrābt” šīm izmaksām nepieciešamo summu. Ceru, ka šoreiz sekmēsies.
