Sīknaudā pārkausēts zelts jeb Dailes teātra “Meistars un Margarita” 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ko iesākt ar romāna adaptāciju, kas pakļauta ambiciozi vienkāršotam režisora mērķim un atgādina teksta spīdzināšanu ar efektiem?
Jādomā, grāmatas lasošā publikas daļa man piekritīs, ka Bulgakova “Meistaru un Margaritu” var lasīt, pārlasīt un atkal lasīt, jo pat kāda iepriekš neievērota nianse varoņu rīcībā vai retorikā mūsu uztveri var aizvest pavisam negaidītos virzienos un tik spēcīgi iegriezt dzīves jēgas nebeidzamo jautājumu karuseli, ka pat ikdienas mainīgajai realitātei to būs grūti apturēt. No tā visa joprojām rodas prātu rosinošas un sirdi aizkustinošas romāna interpretācijas dažādās mākslās un arī teātrī, par kurām varam strīdēties vai diskutēt, kurām varam piekrist vai nepiekrist, vai vismaz iesaistīties polemikā par tekstā ietvertajiem kultūrslāņiem, kodiem un zīmēm. Bet – ko iesākt ar romāna adaptāciju, kas pakļauta ambiciozi vienkāršotam režisora mērķim un atgādina teksta spīdzināšanu ar efektiem?
Viens no izcilākajiem igauņu režisoriem, kura labākajām izrādēm esmu sekojis līdzi jau kopš NO99 laikiem, kurš pagājušajā gadā ar simfonisko orķestri Tallinas filharmonijā radīja apbrīnas vērtu “Makbetu”, šodien Dailes teātrī mums piedāvā romāna situāciju kolāžu, kas acīmredzami balstās uz izkliedētu virspusēju priekšstatu sintētisku savienojumu, mēģinot to vizuāliem līdzekļiem pasniegt kā satriecošu pasaules šībrīža ainu. Nerēķināšanās ar materiāla iekšējām likumībām, kas savieno galvenās sižeta līnijas, un centieni atvasināt tajās iekodēto metafiziku no pieredzes zemākajiem slāņiem uz skatuves grandioziem līdzekļiem atainoto nesaudzīgi (arī tad, ja piespiežam sevi to tvert kā satīru) pārvērš priekšnesumā, kas romāna būtiskos jautājumus vienkārši transformē mūsdienu žiglajos spriedumos.
Izrāde sākas ar kādas lielpilsētas bulvāra skici: ļaudis staigā šurpu turpu, dodoties savās ikdienas gaitās, un tiem pa vidu pavīd trīs melnā tērptas ieceļotāju figūras. Skatuve pagriežas, un publikas acīm paveras visā platumā izvērsta flīzētu telpu rinda, kas izrādes gaitā ar minimāliem rekvizītiem tiks pielāgota attiecīgās epizodes vajadzībām. Pirmajā telpā iekārtotajā birojā ik pa brīdim sastindzinātās pozās, kā zīmējot karikatūras par birokrātisko vidi, literatūras funkcionāri pārcilā dzīvokļu dalīšanas problēmas. Aktieri saskaņā ar režisoriskā dueta norādījumiem pozē un taisa grimases uz vella nebēdu, un pāris operatoru to fiksē uz lielā videoekrāna virs skatuves. Blakustelpā Berliozs ar Ivanu Bezpajumtnieku apspriež redakcijai iesniegtā Meistara romāna ideoloģiskos aspektus un viņu sarunā pēkšņi iejaucas Volands. Ar to tiek aktivizēts dažādos rakursos aktieru iedzīvinātais un izrādi caurvijošais videostāsts par Poncija Pilāta piespiedu tikšanos ar Ješua Ha-Nocri un viņa nespēju paglābt to no krusta nāves, kas izrādes finālā beidzas ar skaisti eksponētu prokuratora atsvabināšanu no divtūkstoš gadu ilgajām dvēseles ciešanām. Starp citu, šis stāsts, pateicoties trīs aktieru – Artūrs Skrastiņš Poncija Pilāta lomā, Mārtiņš Meiers kā Ješua un Dainis Gaidelis Kāifasa tēlā – rūpīgi izsvērtai un spēlē ieaustai attieksmei pret Bulgakova tekstu, paliek atmiņā kā izrādes vērtīgākā komponente, jo ļauj skatītājam vismaz uz brīdi atslēgties no uzmācīgās romāna mūsdieniskošanas un ieklausīties patiesībās par cilvēka dabu, kura ne par mata tiesu nav mainījusies.
Tālāk seko pareģojums, gan bez Annuškas izlietās eļļas, divu Volanda asistentu māžošanās kameras priekšā, skraidīšana pa koridoru ar nogriezto Berlioza galvu, Ivana Bezpajumtnieka nonākšana psihiatriskajā klīnikā u. t. jpr. Visas Fagota, Azazello un Gellas izspēlētās “nerātnības”, kurām atņemts repliku dziļdomīgais frāzējums, iestudējumā atgādina farsam līdzīgu populistisko teātra despotismu, ko caurauž režisora apmātība vēl un vēlreiz pierādīt publikai, ka esam vien nožēlojami patērētāji, kam par garīgām lietām lielas sajēgas nav. Uz ielas, nevis cirkā izspēlētais maģijas seanss ar spīdīgajām tirgus “šmotkām”, manuprāt, jau ir tik nospēlēta skatuviskā metafora, ka tuvojas bezgaumības robežai un nez vai pat amatieri to atļautos izmantot savā teātrī. A. Krūzkopa manipulatīvajām darbībām inscenējuma ietvaros it kā nav ko pārmest, aktieris savu kapucītē iemānīto Volandu izspēlē atbilstoši režisora vēlmei, vienīgi atzīt viņa radīto tēlu par tumsas valdnieku ar gadu tūkstošos uzkrātu pieredzi par visām cilvēku vājībām būs pagrūti.
Kas attiecas uz otru svarīgāko romāna sižetisko līniju jeb Meistara un Margaritas mīlestību, jāteic, ka arī tā nekur tālāk par klišeju savirknējumu nesniedzas. Meistars kā viegli sapīpējies hipijs drebinās pats savās vīzijās, un Margarita kā mūsdienīga talantu apbrīnotāja pūlas viņu mierināt, lai neietu bojā vērtīgais manuskripts, bet abu pārlaicīgās mīlestības vienīgais apliecinājums uz skatuves ir neveikla pavārtīšanās pa matraci. Var jau pieņemt, ka pēc seksuālās revolūcijas kādai publikas daļai tās liekas pārliecinošas īstās mīlestības izpausmes, taču tādā gadījumā jāpiebilst, ka Džons Lenons un Joko Ono tās savulaik savā publiskajā gultā izspēlēja daudz pievilcīgāk.
Lai iestudējums stabilāk turētos pašu sakultās dramaturģijas ūdeņos, režisori tam ir pievienojuši savdabīgu balastu: ebreji lūdzas pie raudu mūra, turpat palestīnieši savā lūgšanu ceremonijā, tad bēgļi, teroristi, nošaušanas, kaut kas līdzīgs mūsdienu politikas skaidrojošajai vārdnīcai, kas skulpturālās grupās tiek eksponēta uz rotējošas skatuves. Zināmu emocionālo atbalsi šādā formā ietvertie laikmeta kontrasti droši vien publikā arī raisīs, taču patiesībā tas ir jau pasen režisoru dueta atrasts paņēmiens, kas ne vienreiz vien ir izmantots izrādēs Igaunijā, turklāt tas, kas organiski iederas vienā izrādē, var izrādīties lieks citā.
Neskatoties uz romānā atlasīto notikumu stilistisko pielāgotību funkcionālajai aktualitātei, kas neuzkrītoši reģistrē režisoriskās domas pieticīgās svārstības, izrādei ir arī savs īsā aktiermonologā ietverts vēstījums, kurā skatītājam tiek atklāts, ka labais un ļaunais šajā pasaulē ir tikpat nešķiramas kategorijas kā gaisma un tumsa un viens bez otra nemaz nepastāv. Var jau būt, ka daļa cilvēku šo aksiomu tā īsti neapzinās un joprojām uzskata, ka ļaunums mājo kaut kur abstrakti ārpus cilvēka, bet Tīts Ojaso ar Eni Līsu Semperi ir izlēmuši vienā vērienīgā uzvedumā viņiem to atgādināt. Taču paliek jautājums, vai šādam nolūkam bija vajadzīgs izvēlēties pasaules zelta fonda romānu “Meistars un Margarita” un pārvērst to vērienīgi režisētā neveiksmē. Vai tas nav tas pats, kas tīra zelta monētu pārkausēt sīknaudā ar dažādiem lētiem piemaisījumiem, lai katram teātra apmeklētājam tiek kāda kripatiņa no kārotā dārgmetāla?
Uzziņa
Mihails Bulgakovs, “Meistars un Margarita”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Dramatizējuma autori, režisori, scenogrāfi, kostīmu un videomākslinieki Tīts Ojaso, Ene Līsa Sempere, darbs ar ķermeni un kustību: Jiri Naels, skaņas dizains Jakobs Juhkams, gaismu mākslinieks Jusi Ruskanens, režisoru asistente Diāna Kaijaka, aktiermeistarības un skatuves runas pedagoģe Aina Matīsa, video nodrošinājums: Andris Fridrihsons, Edmunds Cīrulis, Dāvis Dreiska.
Lomās: Mārtiņš Meiers, Ieva Segliņa, Arturs Krūzkops, Artūrs Skrastiņš, Madara Viļčuka, Niklāvs Kurpnieks, Imants Strads, Kārlis Arnolds Avots, Gints Grāvelis, Dainis Gaidelis, Kaspars Dumburs, Meinards Liepiņš, Katrīna Griga, Milēna Miškēviča, Aldis Siliņš, Toms Veličko, Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Nākamās izrādes: 13., 14., 26. aprīlī.
Viedoklis
Signe Sedliņa: “Lieliska izrāde visās šķautnēs! Tehniskais risinājums un scenogrāfija – pasaules līmenī. Aktieru spēle, mīmika un kustības – izcili! Īpaši patika Meiers, Krūzkops un Kurpnieks, kas šajā izrādē man lika mainīt priekšstatu par šo aktieru kvalitāti. Viļčuka – perfekts papildinājums Dailes trupai. Bet arī pārējo aktieru priekšā paklanos! Lielisks darbs!”
dailesteatris.lv
