Šī vasara dzēlējiem ļoti labvēlīga. Kā cīnīties? 0
Vasarā, uzturoties laukā, labsajūtu nereti bojā dažādi kukaiņi, kuri mēdz iedzelt. Ko vajadzētu zināt, ar tiem saskaroties?
Kukaiņus iedala asinssūcējos un dzēlējos. Pirmo mērķis ir iegūt cilvēka vai dzīvnieka asinis, lai papildinātu savus olbaltumvielu krājumus un izdētu vairāk oliņu, bet dzēlēji – bites un lapsenes – dzeļ, lai aizsargātos, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks, entomologs Voldemārs Spuņģis.
Inde dūcējiem noder, lai aizbaidītu putnus un zīdītājus, tāpēc svarīgi, lai tā iedarbotos ātri, sāpīgi un ienaidnieki citreiz neaiztiktu.
Cilvēka dzīvībai kukaiņu inde nav bīstama, izņemot alerģiskajiem un ja iedzelts galvā vai mutes dobumā. Lidojošie asinssūcēji Latvijā lielu ļaunumu nevar nodarīt, jo slimības nepārnēsā.
Dzēlēji dzeļ atšķirīgi
Šī vasara dzēlējiem ir ļoti labvēlīga. “Lapseņu pūžņi būs lieli, un bitēm gaidāma laba medus raža,” prognozē Voldemārs Spuņģis.
Visbiežāk sastopamies ar bitēm, kuru dzelonim ir atskabarga. Pēc dzēliena tas paliek ādā kopā ar indes dziedzeriem, kuri turpina izdalīt indi, kā arī trauksmes feromonus, kas pievilina citas bites, kuras mēģinās uzbrukt. Tāpēc, ja bite iedzēlusi stropa tuvumā, jāsteidzas prom, ko kājas nes.
Katra kukaiņa indei ir mazliet atšķirīgs sastāvs, viena cilvēkam var izraisīt alerģisku reakciju, bet cita – ne.
Kamenes ir draudzīgas un dzeļ reti, ja nu vienīgi kukainīti saspiežot. Kameņu inde ir mazāk toksiska.
Bite pēc dzēliena iet bojā, taču lapsene var dzelt atkārtoti. Ir aplami lapsenes uzskatīt par agresīvām. Tās saniknojas vienīgi tad, ja tiek aiztikts pūznis, tāpēc, ja tie mājās tiek veidoti katru gadu, jau pavasarī vajag aizdzīt karalieni, kas veido ligzdu.
Voldemārs Spuņģis iesaka labāk ar lapsenēm sadzīvot, jo tās apputeksnē augus un iznīcina dārza kaitēkļus. Taču, ja lapsenes ir pārāk uzmācīgas, mājās ir alerģiski cilvēki un mazi bērni, naktī, vēsākā laikā uzmauc pūznim maisu, mazliet piepalīdzot ar lāpstu, aizsien tam galu un aizved uz kādu attālu mežu. Nevajadzētu kukainīšus nospiest vai slīcināt, kā daudzi dara.
Lapsenes par cilvēku izrāda interesi tikai tad, ja viņš smaržo pēc sulas, īpaši ierūgušas. Visvairāk no tām jāsargās rudenī augļu un ogu ražas laikā, kad tās visbiežāk iedzeļ, ēdot augļus un ogas vai dzerot saldus dzērienus.
Irši jeb sirseņi ir vislielākās lapsenes ar prāvāko indes devu, tāpēc reakcija pēc dzēluma var būt spēcīgāka, tomēr visbīstamākās ir papīrlapsenes, kas no sakošļātas koksnes veido ligzdiņas, ko parasti novieto zālienā vai pļavā. Tās ir miermīlīgas radības, taču, ja pūznim uzkāpj vai arī gadās to sapļaut, kukaiņi aizsargājoties dzeļ, un dzēlieni var izraisīt izteiktu alerģisku reakciju.
Asinssūcēji gādā par pēctečiem
Latvijā ir ap 200 sugu asinssūcēji, kuri var iedzelt. Daba ir parūpējusies, ka šo kukaiņu siekalas satur anestezējošas vielas, lai būtu lielāka varbūtība, ka mielasta laikā netiks nosisti. Tajās ir arī antikoagulanti, kas šķidrina asinis, lai paspētu ātrāk izsūkt vajadzīgo daudzumu.
No 28 odu sugām galvenokārt sastopamies ar dzēlējodiem. Diezgan izplatītas ir arī miģeles – ļoti sīki, ar aci tikko saskatāmi odiņi, kas parasti dzeļ galvā, lien matos un zem drēbēm. Pie mums dzīvo arī divu sugu malārijas odi, taču tie bīstamo slimību nepārnēsā, jo Latvijas teritorijā nav malārijas slimnieku.
Odi meklē upuri pēc smaržas, siltuma un izelpotās ogļskābās gāzes, kuras koncentrācija ir lielāka cilvēku tuvumā. Uzskats – ja vakarā ir atvērts logs, nevajag iedegt gaismu, jo tad istabā salidos odi, ir aplams – tā sīcējus nevilina. Tiem tīk siltāki cilvēki, kuri vairāk svīst un lietojuši alkoholu, jo tas paplašina asinsvadus, paātrina asinsriti un padara ķermeni siltāku. Izvēlējies upuri, ods nedur savu snuķīti, kur pagadās, bet meklē sviedru dziedzeru izvadkanālu, kur vieglāk iekļūt. Izgaršojot ķermeni, tausta arī dunduri un knišļi. Dundura dzēliens ir tik sāpīgs, jo tam ir lielāks snuķis, kuru dūcējs arī dziļāk iedur.
Voldemāra Spuņģa zināšanas un pieredze liecina: ja pavasarī ļauj odiem sevi sadzelt, izveidojas imunitāte. Dzēlēji kopā ar siekalām ievada upura organismā svešas olbaltumvielas. Jo vairāk mūs dzeļ, jo vairāk organismā antivielu un kļūstam izturīgāki. Vasaras sākumā dzēlienu vietas izteikti niez un metas pumpas, taču rudens pusē organisms uz tiem vairs tik ļoti nereaģē. Bet, ja gadās, ka sadzeļ citu sugu odi, kas izdala organismam vēl nepazīstamas olbaltumvielas, atkal rodas nepatīkama reakcija.
Knišļi dzeļ mazāk sāpīgi nekā odi, taču to siekalas ir toksiskākas nekā citiem asinssūcējiem, tādēļ parasti izveidojas asinsizplūdums un tūska. Vissmagāk no knišļiem cieš tie, kuri nespēj tos atgaiņāt un arī aizmukt – lopiņiem, kas piesieti pie ķēdes, un dzērājiem, kuri aizmiguši ceļmalā. Mājlopus var apsmidzināt ar aizsarglīdzekļiem, taču knišļu uzbrukuma laikā labāk tos turēt kūtī un pievest barību.
No mušām dzeļ, turklāt sāpīgi, tikai sīvā muša, kas ir līdzīga istabas mušai un attīstās galvenokārt kūtsmēslos vasaras otrajā pusē. Ja istabas muša mēdz pastaigāties pa cilvēka ķermeni, apstājoties pie dzimumzīmēm un brūcēm, meklējot barību, sīvā muša to vien meklē kā pasūkt asinis.
Visvairāk jābīstas no ērcēm, kurām patīk dzīvot jauktos mežos, krūmājos un aizaugušās meža noriņās. Mazāk to ir sausos priežu mežos, purvos un pļavās. Kāpuri dzīvo pie zemes, nimfas un pieaugušas ērces augstāk, taču lielākoties ne augstāk par metru.
Ar ērču siekalām tiek pārnests ērču encefalīts, kas izraisa centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus. Vienīgais veids, kā pasargāt sevi no saslimšanas, ir vakcinācija. Savukārt ar Laimas slimību var inficēties, ja piesūkušos ērci nepareizi izvelk. Lai mazinātu risku, svarīgi pamanīt un noņemt ērci pēc iespējas drīzāk, to nesaspiežot, jo kukaiņa zarnās ir slimību izraisošās baktērijas.
Kā rīkoties, ja iedzēlis kukainis
LOR klīnikas pediatre Sanita Mitenberga uzsver, ka pret kukaiņu dzēlieniem īpaši izteikta reakcija mēdz būt bērniem līdz četru gadu vecumam. Mazuļiem vēl nav izveidojusies pietiekami noturīga imunitāte, turklāt viņi vairāk nekā pieaugušie kustas, svīst un sadzeltās vietas mēdz sakasīt līdz pat asinīm. Lai nerastos liekas problēmas, dzēluma vietas nevajadzētu atstāt bez uzmanības.
Sadzeltās vietas var ieziest ar antihist-amīnu saturošu gelu, kam piemīt atvēsinošs efekts, vai arī lietot antihistamīna tabletes iekšķīgi.
Ja iedzēlusi bite, lapsene vai sirsenis, reakcija mēdz būt nopietnāka. Dzelonis pēc iespējas ātrāk jāizvelk ar pinceti. Bites dzeloņa galā ir indes maisiņš, no kura pakāpeniski izdalās inde. Tāpēc svarīgi to nesaspiest, lai izvairītos no iespējamām alerģiskām reakcijām.
Pēc tam traumēto vietu nomazgā ar ūdeni, ja iespējams, dezinficē, un pēc iespējas ātrāk uzliek ledusgabaliņu vai aukstu kompresi, lai mazinātu tūsku un niezi. To atkārto vismaz 3–5 reizes dienā trīs dienas. Ja tuvumā nav pieejams nekas auksts, dzēluma vietai var uzlikt tīru ceļmallapu.
Pēc kukaiņu dzēlumiem jāizvairās no mazgāšanās karstā vannā un saules iedarbības, kas kavēs stāvokļa uzlabošanos.
Ja kukainis iedzēlis mutes dobumā, bērnam jādod sūkāt ledusgabaliņu vai daudz dzert maziem malciņiem aukstu ūdeni. Sadzelto vietu dzesē ar vēsu kompresi arī no ārpuses, kas palīdzēs sašaurināt asinsvadus un mazināt tūsku. Auksta komprese pie kakla neļaus pietūkt rīklei un mēlei.
Ja dzēlums ir galvas apvidū, bērniņam var aizpampt acis. Tad ieteicams lietot antihist-amīnu saturošas pretalerģijas tabletes, iepriekš izlasot zāļu lietošanas instrukciju un medikamenta devu piemērojot mazuļa vecumam un svaram.
Lai izvairītos no dzēliena nepatīkamajām sekām, lielākam bērnam jau laikus vajadzētu pastāstīt, kā rīkoties kukaiņa dzēluma gadījumā.
Dakteres Mitenbergas pieredze liecina, ka piesūkušos ērci vislabāk var izvilkt ar šim nolūkam paredzētu pinceti, ar to satverot kukaiņa galvu un veicot dažus apgriezienus pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam. Mediķu palīdzība šajā gadījumā nav vajadzīga.
Dažkārt no kukaiņu dzēluma rodas dzīvībai bīstamais anafilaktiskais šoks. Ja agrāk pret tiem nav bijušas alerģiskas reakcijas, tas nenozīmē, ka tās nevar parādīties. Tāpēc – ja iedzēlis kukainis, jāvēro, kā bērns jūtas tuvākās stundas laikā.
Zināšanai
Entomologi pašlaik pēta, vai, klimatam kļūstot siltākam, Latvijā nav parādījušies dienvidu zemēm raksturīgi kukaiņi. Dabas vērošanā var iesaistīties ikviens un, pamanot kādu neparastu eksemplāru, aprakstīt, nofotografēt un ziņot: www.dabasdati.lv.
Uzziņa
Pēc kukaiņa dzēliena jāzvana ātrajai palīdzībai 113, ja:
>> bērnam piepampst mēle, lūpas, rīkle;
>> ir nieze un uztūkums ne tikai ap dzēliena vietu, bet arī citur uz ķermeņa;
>> ir apgrūtināta elpošana un paātrināta sirdsdarbība;
bērns sūdzas, ka reibst galva vai ir sāpes krūškurvī (mazais teiks, ka sāp vēders);
>> ir samaņas zudums.
Padomi
>> Odu dzēlumi stiprina imunitāti, tāpēc Voldemārs Spuņģis iesaka no šiem sīcējiem speciāli nevairīties, taču, ja tie ļoti traucē, kā efektīvu atbaidītāju var lietot aparātu ar siltuma elementu, kurā iepilina šķidrumu, kas iztvaikojot bezvēja laikā aizbaida odus līdz pat triju metru rādiusā. Līdzīgi darbojas arī pretodu sveces.
>> Efektīvas ir arī ierīces ar ultraskaņu, kas imitē sikspārņu raidītās skaņas. Tās ir kā briesmu signāls, jo odi ir viena no galvenajām sikspārņu barībām.
>> Ķīmiskajos pretodu aizsarglīdzekļos aktīvās vielas mēdz būt zemā koncentrācijā un darboties īslaicīgi, lai nekaitētu lietotāja veselībai, tāpēc var šķist mazefektīvi. Lai glābtos no kukaiņiem, šie līdzekļi saskaņā ar lietošanas instrukciju jāizmanto atkārtoti.
