Sīkbūtņu kaislības 1
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kukaiņu opera “Ērces” nostiprina “Kvadrifrona” cerīgo attīstības atzaru – izrādes bērniem un ģimenēm.
Apvienības “Kvadrifrons” sezonas noslēguma dižizrāde “kukaiņu opera visai ģimenei” “Ērces” notika brīvā, bet noslēgtā Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza meža pļavā. Kāda bezbiļetniece, visai nerātna vāvere, vareno priežu augstajos zaros lēkādama, nolūkojās, vai gaidāma kāda ikdienišķa pastorāle, varbūt liktenīga melodrāma jeb kāds kluso lauku šausmeņu trilleris. Kaut kas no viņas minējumiem (un ne tikai tie) daļēji piepildījās. Loģiski, ka izrādes norises vieta ir dabā, jo, ja jaunajā Rīgas cirkā, kurā mīt teātra apvienība, dzīvnieki vairs izrādēs nepiedalās, iztrūkumu pirms “Kvadrifrona” pasākuma var kompensēt ar radību apskati nožogojumos. Ziņa par darbības vietu – Rīgas zoo – gan radīja sīkus pārpratumus, jo dažiem mazajiem skatītājiem šķita, ka darbībā piedalīsies īsti dzīvnieki, bet norišu apstākļi tika izskaidroti un šīs spēles noteikumi pieņemti.
Brīvdabas pasākumos jārēķinās ar “mainīga mākoņu daudzuma, brīžiem lietus” situācijām, kuri atsvaidzina dalību notiekošajā, tāpēc bijām droši ekipēti ar pledu un lietusmēteļiem un sagaidījām īslaicīgo lietus gāzienu gan ar prieku (jo nebija velts līdzpaņēmums), gan bažījoties par to, vai kukaiņi nepaslīdēs slidenajā plastikāta plēves upē (izrādes telpas iekārtojumā mijās dzīvā daba un sintētiskais). No visām skatītāju vietām darbība ne vienmēr bija saskatāma, bet, tā kā kukaiņi bija necerēti skaļi, viņus varēja labi sadzirdēt, turklāt kustīgi, strauji virzoties no vienas pļavas malas uz citu, nodarbes bija salūkojamas un saprotamas. Savukārt mūzika sākotnēji pabiedēja ar trauksmainu skarbu noskaņu, vēlāk iegriežoties tautas daiļradē, bet finālā vienojoties hitā par laiku “filozofiskā” izpratnē.
“Kvadrifronam”, sākot jau no pirmajām apvienības izrādēm, ir izveidojies savējo/cienītāju loks. Dažas izrādes ir populārākas (“Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris”), citas – atturīgāk pieņemtas, jo to vēstījums mēdz būt neskaidrāks (tad, kad autori izskaidro to, kas jāsaprot, nākas piekrist, ka tā patiesi var būt), tomēr nu jau bez viņiem Latvijas teātra kopainu grūti iedomāties. Šajā sezonā apvienības mākslinieki devušies acīmredzamā un kopumā sekmīgā ofensīvā, apgūstot valsts teātru skatuves (lugas, režijas).
Latvijā ir daudzi nozīmīgu un asprātīgu iestudējumu satura radītāji – Justīne Kļava, Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis u. c. Daudzu “Kvadrifrona” izrāžu dramaturgs Klāvs Mellis sekmīgi iekļaujas šajā rakstniecības vidē, bet vienlaikus ir atšķirīgs, visai negants, ķircinošs, kas piesaista atvērtākus skatītājus, bet dažbrīd – aumež sentimentāls. Savukārt režisore Paula Pļavniece (ne)gribēti specializējusies bērnu (ģimeņu) izrāžu radīšanā, kas viņai padodas labi. Jaunākais veikums nostiprina šī teātra cerīgo attīstības atzaru.
Operas librets ir asprātīgs un trāpīgs, nebūt ne vienkāršots (kā veco laiku operās mēdz būt). Svešzemju emigrante Taigas ērce simpātiskajā Annas Klišānes izpildījumā (pie robežu pārkāpšanas vainīgs ērču kontrabandists Jenotsuns, kurš gan izrādes laikā tiek krietni mocīts par veiktajiem nedarbiem) un mūsmāju kukainis – Reiņa Botera panaivi apņemīgais tēls, kura izcelsme nav skaidri zināma (bārabērns, adoptēts, labi, ka ne kukaiņnamā ievietots!), ieskatās viens otrā no “pirmā skatiena”, saostīšanās vai kā tamlīdzīga. Nesaderīgs pāris, kā tas dažkārt mēdz būt. Bet tūlītējām kāzām būs būt, jo to prasa dramaturģiska loģika! Mūsu rāmajā mežā, iesaistot pat atnācēju pārstāvi – viegli pierunājamo Jāņa Kroņa Suņu ērci –, notiek baisi liktenīgas norises. Traģiskos gabalos noteikti jābūt galvenajam ļaundarim intrigantam. Un tas ir Āra Matesoviča smieklīgais (pārlieku sabaidīt mazuļus nav prāta darbs), bet tāpēc ne mazāk nelāgais ļaunulis Prusaks, laikam izdzīts no daudzstāvu ērtās mājas mitrā meža garlaicīgajā klaidā. Sliktie darbi, nu gluži kā Šekspīra traģēdijās, izdodas. Taču ne viss ir zaudēts!
Ģimeņu izrādēs ļoti būtiski ir rast tēlotāju kontaktu ar mazuļiem un pusaudžiem. Viņi ir pieradināti palīdzēt labos darbos, dažkārt gan tiek viegli piemānīti, ja nav pietiekami vērīgi. Bez šādiem interaktīviem risinājumiem nevar tapt pilnvērtīgi darbi. Mazdēls Alberts ir pieradis iesaistīties visās izrādēs pie pirmās izdevības, turklāt viņš nav vienīgais, kurš nevar nociesties, līdzdarbības iespējas gaidot. Sākoties šai izrādei, uz viesērces jautājumu “vai te kāds ir?” atbildot, viņš zibenīgi un skaļi atbildēja, ka ir! Un tad lai top teātris! Būtiska atziņa, ko vēlāk pārrunājām, – ja kāds šķiet pamiris kā skaidri nenosakāmas izcelsmes skurbais jaunlaulātais, viņš varbūt vēl nav pavisam beigts un var glābt. Atdzīvināšanas process vienlaikus ir ļoti asprātīgs un gaišs. Nevar taču neizdoties! Savukārt funktieris, ka, indi izsūcot no gandrīz mirušā varoņa, paši glābēji var kļūt inficēti un kaitīgi, lai gan veic labu darbu, ir būtisks. Nebūsi nevainojams, kaut glābis citu.
Šādi “Kvadrifrons” savus jūnija “sviesta Silmačus” aizvadījis ar cieņu un par patikšanu lūkotājiem.
Uzziņa
“Ērces”, teātra trupas “Kvadrifrons” iestudētā kukaiņu opera visai ģimenei
Režisore Paula Pļavniece, libreta autors Klāvs Mellis, komponiste Oļesja Kozlovska, kustību režisors Rūdolfs Gediņš, diriģents Artūrs Gailis, scenogrāfi un kostīmu mākslinieki: Kate Krolle, Reinis Bērziņš, gaismu māksliniece Nikola Suhareva.
Aktieri: Āris Matesovičs, Ance Strazda, Anna Ulberte, Valters Karlsons, Jānis Kronis, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, Anna Klišāne, Reinis Boters, Anta Aizupe.
Mūziķi: Elza Bleikša, Bruno Ančāns, Elfrīda Švalbe, Jana Zariņa, Oļesja Kozlovska, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris “Vivace” (diriģentes Andra Fenhane un Alise Koknēviča-Upīte).
Skaņu režisors Tālis Timrots, tehniskais producents Arnis Grīnbergs, konsultants ērču jautājumos Voldemārs Spuņģis, asistenti: Terēze Ance Putene, Reinis Liepkalns, Matīss Balodis, producentes: Sandra Lapkovska, Inese Kuka, Ance Strazda.
