Ukrainas kamaniņnieki Siguldā jūtas kā mājās 13
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Decembra pirmajā nedēļā Austrijā sāksies Pasaules kauss kamaniņu sportā. Gatavojoties sezonai, vairāk nekā mēnesi Siguldā trenējās Ukrainas kamaniņnieki – gan pieaugušie, gan juniori, un katram ir sava sāpe par notiekošo dzimtenē, ko jau deviņus mēnešus plosa barbari no Krievijas.
Ved kritušos
“Sigulda ir kā mājas, pirmo reizi te biju 18 gadu vecumā, tagad man ir 34. Katru sezonu šeit trenējamies, labi uzņem,” “Latvijas Avīzei” saka pieredzējušais Andrijs Mandzijs. “Pēc Krievijas iebrukuma divas trīs nedēļas bija bail, gulējām apģērbti. Trešajā mēnesī sāc pierast pie kara,” atzīst trīskārtējais olimpisko spēļu dalībnieks. Trenēties Ukrainā bijis ļoti sarežģīti, jo gandrīz katru dienu skan gaisa trauksme, tad visas iestādes pārtrauc darbu.
Krievija ar raķetēm cenšas iznīcināt Ukrainas kritisko infrastruktūru. Mandzijs nāk no Kremeņecas, nelielas pilsētas Ukrainas rietumos, tajā liela daļa dzīvo privātmājās un ir vieglāk nodrošināt sadzīvei nepieciešamos apstākļus. “Man mājās ir apkures katls gan gāzei, gan malkai. Visi kopš vasaras gatavojās ziemai. Lielajās pilsētās būs ļoti sarežģīti, ir jāizdzīvo. Cilvēki meklē iespējas, pērk ģeneratorus,” norāda Mandzijs.
Līdz vasarai Kremeņecas iedzīvotāji ar kara šausmām tik ļoti nesaskārās, bet tagad gandrīz katru nedēļu tiek nogādāts apbedīšanai kāds frontē kritušais vietējais iedzīvotājs, atklāj sportists.
17 gadus vecajam Daņilam Marciovskim karā devušies ļoti tuvi cilvēki – brālis, kurš līdz Krievijas iebrukumam dienēja Franču ārzemnieku leģionā, divi brālēni, onkulis kara pirmajās dienās, mēģinot apturēt tanku, zaudēja abas kājas. Brālēns otro reizi ar kontūziju nokļuvis slimnīcā. Tuvs draugs gājis bojā. “Arī man bija doma iet karot, bet vēl nav 18. Tēvs bija gatavs, sakrāmēja somas, viņam ir problēmas ar ceļiem, taču varētu vadīt transporta līdzekļus,” Marciovskis uzsver, ka katrs gatavs piedalīties cīņā ar okupantiem.
No dienesta uz Siguldu
Ukrainas spēcīgākā sieviešu kamaniņu sportiste, 28 gadus vecā Olena Steckiva skaitās dienestā Ukrainas bruņotajos spēkos. Viņa nāk no Ļvivas, kur līdz pat rudens sporta nometnei piedalījās drošības nodrošināšanā. “Kad sākās karš, bija ļoti bail, nesapratām, kas notiek. Mūs sapulcināja, gatavojāmies un devāmies apsargāt noteiktas teritorijas Ļvivā – skatījāmies, ko drīkst laist un ko ne, pārbaudījām cilvēkus.
Pirmos mēnešus dežūrējām katru dienu, tad bija katra otrā diennakts un vēlāk – ik pēc divām. Bija bailīgi, kad netālu no mums krita bumbas, kad staigāja visādi vīrieši, mežā atradām signāla raidītājus. Taču kopumā rietumos ir salīdzinoši mierīgi,” stāsta Steckiva, kura Pekinas olimpiskajās spēlēs ierindojās 22. vietā.
“Sākumā bija ļoti grūti, pārdzīvoju par ģimeni. Par sevi ne, jo mums armijā ir kur patverties. Pēc tam pierodi un ej kā uz darbu. Māsa ar bērniem sākumā aizbrauca no Ukrainas, tagad ir atpakaļ, saka, ka nekur citur nevarot. Daļa draugu ir dienestā, daļa atgriezusies, jo veselības dēļ nevar karot. Taču visi ir dzīvi,” akcentē Olena. Viņa Ļvivā mīt daudzdzīvokļu mājā, kur iedzīvotāji kopīgi iegādājas ģeneratorus. Vajagot, lai vismaz viens ir katras kāpņu telpas pagrabā.
“Trenēties nedaudz varēju – pēc diennakts dežūras ej nevis gulēt, bet uz treniņu. Nav pārāk produktīvi,” sportiste šosezon negaida augstus rezultātus.
Krievu treneris vēlēja nāvi
Ukrainas vīru izlases līderis Antons Dukačs stāsta, ka kara iespējai nav ticējis, pēc šoka pāriešanas sākuši domāt, kā palīdzēt Ukrainas aizstāvjiem, kuru rindās esot draugi, klases un studiju biedri. “Vācām naudu, lai viņiem nopirktu ekipējumu, piemēram, nakts redzamības iekārtas.
Amerikāņu kamaniņu sportists Kriss Mazdzers piedāvāja portālā “Airbnb” ielikt sludinājumu par dzīvokļa izīrēšanu – cilvēki veica rezervāciju, bet uz Ukrainu nebrauca. Savācām ap trīs tūkstošiem eiro, palīdzēja arī latvieši – Elīza Tīruma un viņas māsa Maija, arī citi,” pateicīgs ir Dukačs, Pekinas olimpisko spēļu 22. vietas ieguvējs.
Liela vilšanās esot par Krievijas kamaniņu sportistu attieksmi. “Man bija labi paziņas Krievijas izlasē. Pirmajā (kara) dienā piezvanīja, prasīja, kas notiek, saku – Krievija uzbrūk, krīt raķetes. Viņi: tas ir šausmīgi. Pēc pāris dienām jau bija cita attieksme – Krievija nav vainīga, mēs esam sportisti. Ne no viena nedzirdēju adekvātus vārdus – ka mēs neatbalstām. Pārsvarā ir klusēšana vai kara atbalstīšana.
Iepriekš, kad sākām runāt par karu, kas Ukrainā rit no 2014. gada, viņi teica: jā, bet tu pierādi. Viņi neticēja, teica, ka tā esot politika. Pēc 24. februāra Krievijas treneri rakstījuši riebeklības, apsaukājuši par fašistiem un nacistiem, viens junioru treneris, kurš vairs nestrādā izlasē, “Instagram” rakstīja “gribu, lai raķete nones tavu māju, lai tu mirsti”. Vsevolods Kaškins, Semjons Pavļučenko, Alberts Demčenko atbalsta karu,” uzskaita Antons Dukačs.
Ukrainas kamaniņnieki piedalīsies pirmajā Pasaules kausa posmā Austrijā, bet uz sekojošiem diviem mačiem Ziemeļamerikā nedosies dārgo izmaksu dēļ. Sagaidāms, ka janvārī viņus redzēsim Siguldā, kur risināsies divi Pasaules kausa posmi, no kuriem viens būs apvienots ar Eiropas čempionātu.
