Šifrējama un neatšifrējama Hilda Vīka 0
Pārņemta ar mākslu, Hilda Vīka pret savu veselību izturējās pavirši. Bronhīts vai tuberkuloze, bet viņai bija jāglezno!
Mazās Hildas (īstajā vārdā – Hildegardes) bezrūpīgā bērnība beidzās, kad viņai bija septiņi gadi. Nomira tēvs, un ģimenei, palikušai bez mantojuma, nācās pamest Rīgu un doties uz laukiem – netālu no Dobeles dzīvoja mātes vecāki un brālis. Kad māte apprecējās otrreiz, viņas abas atgriezās Rīgā, bet Hildas jaukā un mīļā tēva vietu ieņēma uzdzīvotājs un dzērājs patēvs, bieži rupjš un brutāls. Hildas māte izšķīrās no vīra, un par viņas vienīgo dārgumu kļuva meita. Dēlu Ludvigu viņas bagātā ģimene bija ņēmusi savā aizgādnībā.
Bankas ierēdne un māksliniece
No mātes puses Hildegarde bija mantojusi vācu asinis. Jau izglītojoties Vācu meiteņu skolā, viņai patika zīmēt un gleznot. Skolā Hilda sāka arī dzejot – lai palīdzētu draudzenei, kas bija romantiski iemīlējusies kādā puisī, bet pati jūtas dzejā nemācēja izteikt. Māksla un dzeja palīdzēja Hildai pārciest grūto, posta un trūkuma pilno Pirmā pasaules kara laiku.
Kalpojot radiem Polijā, viņa smagi saslima.
Pēc atveseļošanās līdz pat 1918. gada aprīlim Hilda bija palīgmāsa kara slimnīcā, bet, atvaļināta no dienesta, viņa pabeidza grāmatvedības kursus un kļuva par ierēdni vispirms Tirdzniecības, tad Finanšu ministrijā, līdz atrada darbu Hipotēku bankā.
Iztikšana bija, bet jaunās sievietes gars alka mākslas. Vakaros pēc darba Hilda apmeklēja Romana Sutas studiju, vēlāk mācījās pie māksliniekiem Zauera un Skulmes. Viņa bija tā pārņemta ar glezniecību, ka nepievērsa uzmanību veselības problēmām, līdz 1928. gadā nāca katastrofa – smaga, novēlota audzēja operācija atņēma cerības kļūt par māti. Pēcoperācijas periods bija grūts – trombozes dēļ viņa nedrīkstēja celties no gultas, bija atļauts kustināt tikai rokas. Hilda to arī darīja no visas sirds, nepārtraukti zīmēdama. Cita mērķa viņai dzīvē vairs nebija. No slimnīcā radītajiem darbiem tapa Hildas pirmā izstāde.
Dievišķi krāšņā mūza
1929. gada decembrī neatkarīgo mākslinieku vakarā Hildegarde jautri pavadīja laiku ar rakstnieku un skolotāju Viktoru Eglīti. Jaunā, ziedošā skaistule ļoti iepatikās pusmūža atraitnim. Viņš neatlaidīgi tuvojās Hildai, pārliecinādams par savām jūtām un pieprasīdams pilnīgu atdošanos.
Eglītis gan domāja, ka viss ir tikai pagaidām – kamēr dievišķi krāšņā Hilda atradīs kādu brašu jaunekli, bet viņš pats – sirmu, inteliģentu večiņu, kura pārrakstīs viņa darbus un palīdzēs labot skolēnu burtnīcas.
Viņiem ar Hildu taču nevajag kopīgu ikdienu, labāk būt lieliem mākslā un neatkarīgiem dzīvē… Taču Hilda bija tik maiga, sievišķīga, jutekliska, būt kopā ar viņu bija garīga un miesīga bauda. Gadu pēc iepazīšanās abi tika salaulāti pēc dievturu rituāla.
Pēc kāzām Hilda pārvērtās, vairs neslēpa savu ātro dabu un spējās dusmas. Viktora dēli – jaunekļi Anšlavs un Vidvuds – pamāti pieņēma diezgan rezervēti, bet jaunā sieva jutās aizskarta, ka vīram par daudz rūp viņa atvases. Dažreiz Hilda krita histērijā, dažādi apsaukāja vīru, bet viņam ar slapju dvieli nācās savu daiļo sievu mierināt. Tad viņa raudāja, nožēloja un solīja nekad tā vairs nedarīt – līdz nākamai reizei.
Hildu skumdināja arī tas, ka Viktora dzīvē lielu vietu ieņēma viņa mirusī sieva Marija, ar kuru tagadējā dzīvesbiedre tika bieži salīdzināta. Tikai pēc trim gadiem Hilda panāca, ka Marijas portretu iznes no zāles un noliek Vidvuda istabā. Tas notika pēc viņas smagās slimošanas un ārstēšanās pie mātes Dobelē un sarīkotās gleznu izstādes, jo slimība nebija traucējusi Hildu darbā. Mātes aprūpē viņa varēja radoši strādāt, bet Eglīšu ģimene Hildu darīja nervozu un untumainu. Viktors sāka bažīties, vai sievai nav kāda nervu kaite.
Kā uzvilkts pulkstenis
1934. gadā Hilda pārcieta neirofibromas operāciju. Slimības laikā rakstīja stāstus. Īsā laikā Hilda bija izdevusi trīs grāmatas – gan dzejā, gan prozā, turklāt pa dienu strādājot bankā, brīvajā laikā gleznojot un piedaloties izstādēs! Slimības no viņas neatkāpās: aktīvs process plaušās, trīs reizes pēc kārtas gripa, laringīts… No tā visa Hildas sirds un nervi bija novājināti. Kad ārstu komisija viņu uz mēnesi atbrīvoja no darba, Hilda atkal devās uz Dobeli pie mātes. Un tur atzinās vīram, ka viņiem nekad nebūs bērnu.
Drīz Hilda dabūja atļauju pensionēties slimības dēļ, arī Viktors Eglītis aizgāja pensijā un cerēja, ka dzīve kļūs mierīgāka.
Tomēr Hildas veselība neuzlabojās – at kal un atkal viņai radās jaunas fibromas. Naudas kļuva mazāk, pensijas abiem nebija tik lielas, kā cerēts. Tāpēc bija patīkami, ka ārsts Stradiņš, pie kura viņi, zaudējuši uzticību iepriekšējam ķirurgam, griezās ar kārtējo Hildas fibromu, samaksu par operāciju neņēma, jo sāpēs bija vainojams svešķermeņa apaugums pēc iepriekšējās operācijas.
Taču ar visu slimošanu Hilda strādāja kā uzvilkts pulkstenis, bija skaista, efektīga blondīne, kas ģērbās vieglās un gaišās rokoko stila kleitās ar kruzuļiem un volāniem.
Pēckara nabadzība
Viktors Eglītis mīlēja sievu līdz savas dzīves traģiskajām beigām. Viņš būtu varējis izvairīties no mocekļa likteņa, ja nepalīdzētu Dobelē sargāt Hildas gleznas. 1944. gada rudenī Eglīti apcietināja, un 1945. gada aprīlī ieslodzījumā Viktora dzīves ceļš aprāvās.
Hildas dzīve pēc kara nebija viegla. Nepareizā vīra dēļ viņai bija jācieš. Oficiāli Vīka vairs nebija ne māksliniece, ne rakstniece. Dzīvoja nabadzīgi, tērpās pelēkās, novalkātās drānās, rupjas vilnas kapzeķes ievilka ieplēstās galošās. Ziemu mita Rīgā, bet vasaras vadīja Dobelē. Pēc mātes nāves 1950. gadā līdz pat vēlam rudenim uzmanīja ābolu ražu, lai Vidvudam ziemā būtu svaigi augļi. Padēls bija palicis viņas vienīgais tuvinieks dzimtenē (Anšlavs bija devies trimdā).
Tērvetes ielas namiņš bija mitrs pat vasarā. Hildas kaitēm pievienojās hronisks deformējošs poliartrīts, kura dēļ 1952. gadā viņai tika piešķirta otrā invaliditātes grupa un pensija.
Tomēr Rīgas dzīvoklī gleznas krājās no sienas līdz pat istabas vidum. Dzīvodama bailēs un nabadzībā, Hilda Vīka radīja savu gaišo un līksmo fantāzijas pasauli. Savu darbu izstādēs, kas gan nekad nenotika lielajās un slavenajās zālēs, Vīka klusi sēdēja kaktiņā un vēroja skatītājus.
Liktenis viņai bija lēmis divas skaistas vasaras Rendā pie jaunā ārsta un literāta Jāņa Liepiņa, kurš ārstēja ne tikai Vīkas slimības mākto ķermeni, bet gādāja arī par garīgām baudām.
Rendā viņas sarunu biedri bija Imants Ziedonis, Elza Stērste, Vilma Delle… Tur bija mīļi draugi un sirsnīgi apbrīnotāji.
Pēdējos trīs dzīves gadus slimības un traumas Vīkai uzbruka nepārtraukti, ilgu laiku nācās ārstēties slimnīcā. Vēl dažas dienas pirms nāves viņa cerēja, ka tiks laukā, saulītē, varēs pavērot cilvēkus, bet…
Hildas Vīkas darbi tika atstāti priekšzīmīgā kārtībā – manuskripti pārrakstīti un ilustrēti, vairāki simti gleznu un akvareļu sakārtoti. Bankā nostrādātie gadi bija ietekmējuši māksliniecisko raksturu.
Hildas Vīkas dosjē * Latviešu māksliniece un rakstniece (5.11.1897.–14.02.1963.), padomju varas represētā rakstnieka Viktora Eglīša dzīvesbiedre. * Gleznojusi portretus un pašportretus, romantiskas un dzejiskas latviskas dzīves ainas, pēc Otrā pasaules kara pievērsusies akvarelim. * Vairāku dzejas un stāstu krājumu autore. |
