Kad sniegs gandrīz līdz padusēm 1
Sievu medības sākas Lauciņu mastā, kur iešana viegla un jāšķērso tikai pāris grāvji. “Vīrieši parasti mums pataupa labākos mastus, Lauciņus šosezon vēl nebija dzinuši,” zina stāstīt Zinaīda Renebuša, mednieksieva ar krietnu pieredzi, kas savvaļas dzīvniekus gana atskatījusies arī pie savas lauku mājas, taču katra satikšanās ar meža kustoņiem viņai joprojām sagādājot lielu prieku. Vienu gadu trāpījies paprāvs stirnu bars – lēkušas gluži vai pāri dzinēju galvām. “Tas bija labs skats,” piebilst Zinaīda un ciešāk satver rokā “štoku”, lai drošāka iešana. Šodien viņai ceļā gadīsies liels mežakuilis, kuru klaigātājas būs iztraucējušas no mierīgas atpūtas tā saucamajā kuiļa gultā, kas tāda paliela, dubļaina bedre vien ir. Par satikšanos ar lielo tēvaini Zinaīda kopā ar kaimiņieni Vizmu Fogeli ziņoja tik sparīgi, ka vai viss mežs skanēja, un kuilis laidās prom, ko kājas nes.
Sniegotās ziemās dzīšana mēdz būt pasmaga. Sandra atceras medības, kad nācies brist pa sniegu, kas sniedzies līdz jostas vietai: “Kad iznācām no masta, nokritām bezspēkā.” Reizēm bijis tik neciešami grūti, ka vai jāraud, tāpēc pirmajos gados dāmas pēc smaga masta pat niķojušās un nav gribējušas vairs iet mežā. Sandra stāsta, ka netālās kaimiņienes Vecsaulē par grūti brienamu mastu it kā esot vīriem ar koku piedraudējušas. “Mēs jau tik trakas neesam,” viņa nospriež.
