Sievišķības darbu simfonija 0
Rīgā, Sv. Pētera baznīcas senajās velvēs līdz 18. septembrim skatāma tēlnieces Evī Upenieces darbu izstāde “Atskaite”. Šī, iespējams, ir plašākā un daudzpusīgākā mākslinieces darbu atskaite savas mākslas cienītājiem un visiem interesentiem.
Mākslinieces radošās darbības mūžs ir ilgs, pāri par pusgadsimtu. Šajā izstādē pārsvarā ir bronzas darbi, bet ir arī marmora, granīta, pat sarkankoka. Galvenais mākslinieces darbības lauks ir figurālā tēlniecība un portreti, bet strādājusi arī monumentālajā un memoriālajā tēlniecībā. Tēlnieces darbi. Lai kādi tie būtu, tie uzrunā mūs vispirms ar harmonisku formu un tiem piemītošo emocionalitāti. Viņa piešķir saviem darbiem siltu jūtu klātbūtni. Darbi ir vienkārši, bet vienlaikus valdzinoši. Mākslinieces darbi lielāko tiesu ir sievietes. “Lai darbs uzrunātu, tajā jāieliek mīlestība,” tā izsakās pati māksliniece par saviem darbiem.
E. Upeniece portretos bez vizuālās līdzības ieliek daudz ko vairāk: šīs personas raksturu, dvēseli un šī rakstura īpašība arī saista izstāžu apmeklētājus. Māksliniece dažādos savas darbības periodos darinājusi arī mazo formu tēlniecības darbus, un šo darbu iespaidīgs klāsts ir redzams izstādē.
Izstādē neparasta parādība ir tā, ka baznīcā tai vietā kur 15. gs. atradies Sv. Marijas altāris un tajā Albrehta Dīrera altārglezna, kura laikmetu griežos gājusi bojā, māksliniece novietojusi savu skulptūru “Šūpuļdziesma”, kas kaut kādā mērā sasaucas ar mūsdienām. Izstādē redzami vairāk nekā piecdesmit dažādu izmēru darbi. Visu šo darbu radīšanas pamatā ir meistarība un pieredze, bet nevajag aizmirst arī savstarpēju detaļu harmoniju, līdzsvarotību, plastisko uztveri un daudz ko citu. Tas viss māksliniecei ir, jo viņa mācījusies pie latviešu tēlniecības klasiķiem Teodora Zaļkalna, Emīla Meldera un Kārļa Zemdega. Laika gaitā uzkrājusies arī pašas pieredze un zināšanas. Un visa tā kopuma rezultātā veidojas veiksmīgs un atmiņās paliekošs tēlniecības darbs. Māksliniece radījusi vairākus monumentālās tēlniecības darbus, viens no tiem, kas redzams arī izstādē, ir “Nevienam es Rīgu nedošu”. Šajā darbā arī figurē sievietes tēls, kas līdzās mieram un maigumam izstaro spēku un sargāšanas instinktu.
Māksliniece ir pievērsusies tēmai savos darbos, kas ir nozīmīga tieši viņai – sievietei. Vairāk nekā sešdesmit radošās darbības gados Upeniece ir pievērsusies tēliem un motīviem, kuri attiecīgā laikā bijuši aktuāli, centusies tos radīt tādus, lai tie būtu pārliecinoši un skatītājiem neprasītu komentārus. Mākslinieces darbi ir it kā dzīvi, stāstoši par sevi, tie ir skaistuma pilni, kuri priecē dažāda līmeņa izstādes apmeklētājus.
E. Upeniece piederīga latviešu tēlniecības vecmeistariem, kas vēl joprojām strādā ar tādu pašu rūpību kā pirms daudziem gadiem un to apliecina arī izstādē redzamie darbi, kuri datēti ar pēdējiem gadiem.
