Sievietes stāsts: Kā mēs atgriezāmies dzīvē pēc vīra pašnāvības mēģinājuma 0
Pēc psihiatriskajā klīnikā pavadītām piecdesmit dienām mans vīrs Gerijs tika izrakstīts; nosūtīts mājās, lai viņš turpinātu atgūt garīgo veselību un pa solītim atjaunotu savu un mūsu kopējo dzīvi.
Dienā, kad vīrs iznāca no slimnīcas, es izjutu neticamu emociju sajaukumu, kādu, godīgi sakot, nekad nebiju gaidījusi, vietnē “huffingtonpost.co.uk” raksta blogere Frena Parra.
Jutos atvieglota zinot, ka gan vīrs, gan viņa psihiatrs bija cieši pārliecināti: viņš ir pietiekami vesels, lai atgrieztos mājās. Mani iepriecināja doma, ka varēšu atkal pieglausties viņam, sēžot uz dīvāna, kopīgi gatavot pusdienas vai uztaisīt tasi tējas mums abiem – vienkāršas lietas, kuras man bija pašsaprotamas un pēc kurām es tik ļoti ilgojos.
Vienlaikus mani pārņēma satraukums, un es mocījos ar jautājumiem no sērijas “ja nu”. Ja nu viņš tam nebija gatavs? Ja nu viņš atkal nonāk iepriekšējā stāvoklī un man nepasaka? Ja nu kādudien es atstāju viņu mājās un viņa tur nebūs, kad atgriezīšos? Ja nu psihiatrs pieņēma nepareizu lēmumu?
Taču man bija ticība.
Man bija ticība savam vīram un ticība viņa psihiatram. Es piedalījos gandrīz visās viņa terapijas sesijās. Es redzēju, kādu progresu Gerijs guva. Es dzirdēju atsauksmes no viņa medmāsām un terapeitiem.
Es tam visam uzticējos. Tā es domāju.
Kad atsākās “normāla dzīve” un atkal strādāju pilnu slodzi, es secināju – lai gan Gerijs mājās jutās labi un nodarbojās ar savām lietām, es nepārtraukti jutu paranoidālas bailes un bažas, ka ir noticis kaut kas slikts, ja nesaņēmu no viņa atbildi uz savām īsziņām.
Es jutos šausmīgi, to atzīstot, bet sapratu, ka neuzticos vīram.
Agrāk šis jautājums man nebija aktuāls – vīrs nekad nedeva nekādu iemeslu neuzticēties viņam. Taču bažas lika man domāt un rīkoties iracionāli. Man bija nepieciešams pastāvīgs apstiprinājums, ka Gerijam viss ir kārtībā.
Bet viņam bija nepieciešama sava telpa. Pēc tam, kad viņš tika pārbaudīts katras 15 minūtes un viņam bija pastāvīgi jāinformē, kur viņš atrodas, viņam bija nepieciešams justies brīvi.
Mēs mēģinājām atrast līdzsvaru, kas ļāva mums abiem justies laimīgiem, un diezgan ātri kļuva skaidrs (ar nelielu attiecīgo terapeitu palīdzību), ka vienīgā iespēja, kā mēs to varam izdarīt, ir runāt par to, kā mēs jūtamies.
Mums vienmēr ir bijušas neticami atklātas attiecības – nekādu noslēpumu, nekādu slēptu aizvainojumu, tikai atklātība par to, ko mēs abi domājam. Būtu savādi domāt, ka tas ir mainījies, kad mēs kā pāris jutāmies stiprāki kā nekad agrāk.
Pārvarot bailes izstāstīt, kā es jūtos, mēs nonācām pie ļoti atklātas sarunas; tā bija līdzīga terapijas sesijai.
Izrādījās, ka Gerijs baidījās sarūgtināt vai aizvainot mani, sakot, ka viņš vēlas savu telpu un kādu brīdi pavadīt vienatnē mierā un klusumā. Viņš bažījās, ka reaģēšu pārspīlēti, ja viņš atklās, ka nejūtas labi, tāpēc par savām sajūtām nerunāja.
Es biju nobažījusies: ja es pateikšu, ka neuzticos vīram, viņš mani par to ienīdīs.
Vēl ļaunāk – es baidījos, ka tikai pieminot, ka esmu satraukta par to, ka viņš var kaut ko sev nodarīt vai atkal sākt domāt par pašnāvību, izraisīs viņa prātā jaunu apsēstību.
Pēc šīs sarunas bija sajūta, ka smagums ir novēlies no mums abiem; mēs varējām beidzot atslābināties, iegūstot jaunu izpratni par to, kā mēs abi jūtamies.
Manas bažas par to, lai es vienmēr izskatītos “vāja” vīrieša priekšā, bija pilnīgi nepamatotas. Patiesībā viņš man vienmēr teica, ka uztrauksies, ja es reizēm necīnīšos.
Taču es tik ļoti biju pieradusi būt “stipra”, ka vienmēr aizmirsu par to, ka attiecības darbojas abos virzienos. Es neesmu viņa aprūpētāja, es esmu viņa sieva. Lai gan šī situācija viņam ir grūtāka, man ir atļauts atzīt, ka arī man ir grūti.
Jo tas tā ir!
Ja tu ar saviem mīļajiem esi nonācis līdzīgā situācijā, tev nevajag justies vainīgam, ja dažkārt tev ir smagi. Tev nevajag baidīties atklāt viņiem, ka arī tev ir grūti. Jums nekad nevajadzētu pārtraukt runāt par kaut ko tādu, kas tik lielā mērā ietekmē jūsu abu dzīves.
Paradoksālā kārtā tas veicinās atveseļošanos!
Avots: huffingtonpost.co.uk
