Sievietes stāsts: Es ne tikai sadzīvoju ar demenci, es dzīvoju labi 0
Kad uzzināju, ka britu aktieris un raidījumu vadītājs Īmons Holmss paudis vēlēšanos, lai ģimene viņu aizvestu uz eitanāzijas klīniku, ja viņš saslimst ar demenci, sajutos patiešām skumji. Viņam ir pilnīgas tiesības uz savu viedokli, un es zinu, ka daļa cilvēku tam piekrīt, taču viņa izteikumi pamudināja mani dalīties savā stāstā, lai parādītu šīs diagnozes otru pusi – tā savā blogā vietnē “huffingtonpost.co.uk” raksta 64 gadus vecā Džekija Bingema, kurai nesen atklāja agrīnu Alcheimera slimību.
Man demenci diagnosticēja šā gada janvārī. Nejutos tā, ka man būtu parakstīts nāves spriedums. Tas var izklausīties dīvaini, bet es sajutu, ka kāds man no pleciem būtu novēlis smagumu.
Pēdējos četrus gadus dzīvoju kā miglā, cenšoties atcerēties telefonsarunas, tikšanās, cilvēku sejas. Man radās vēlme iebelzt sev pa galvu un sacīt tai: ”Kāpēc tu nestrādā?” Kāds piezvanīja uz apbedīšanas biroju, kur es biju direktore, un līdzko es noliku tālruņa klausuli, es nespēju atcerēties neko no tā, ko biju dzirdējusi, viss bija pagaisis no atmiņas. Tas bija tik mulsinoši – manas smadzenes vairs nedarīja to, ko es gribēju.
Man diagnoze nāca līdz ar atvieglojumu, ka man nav jācenšas visu atcerēties un būt tai, kas es neesmu. Tagad es varu paveikt tik daudz, bet pati savā tempā. Ja tu saproti demenci, tu vari doties uz priekšu ar šīm zināšanām. Izpratne, kas ir demence, sniedz motivāciju un pārsteidzošā kārtā – brīvību.
Īmons Holmss raksturoja demenci kā “garu, vientuļu ceļu”. Katrs ir atšķirīgs, bet man šī diagnoze ir pilnīgi pretēja vientulībai. Tā man ir devusi unikālu ģimeni, kuru veido cilvēki, kam ir tāda pati diagnoze kā man, un viņu aprūpētājiem. Visi tiek pieņemti, nevienam nerūp, ja tu nespēj atcerēties viņa vārdu. Tagad es tiekos ar cilvēkiem vairāk nekā pēdējos četrus gadus, kad strostēju sevi par slikto atmiņu.
Cilvēki ar demenci, kurus esmu satikusi, iedvesmo mani. Viņi iedrošina mani virzīties uz priekšu, būt pozitīvai, būt šeit un tagad.
Pēdējos četrus mēnešus mācos, kā darīt lietas citādi. Katru dienu rodas dažādas satraucošas situācijas – piemēram, skatos uz televizora tālvadības pulti un nezinu, kurus taustiņus nospiest. Bet ir labi, kad tu zini, ka arī citi cilvēki ir tajā pašā “laivā”, cīnās ar vienām un tām pašām lietām un bieži vien atrod veidus, kā tās darīt citādi.
Nesen es sāku apmeklēt lasīšanas grupu, kur pulcējās cilvēki ar demenci un lasa īsus stāstus un dzejoļus. Kāda sieviete man pastāstīja, ka viņas vīram tālrunī ir aplikācija, kas ļauj zināt, kur konkrētā brīdī atrodas sieva – tādējādi tagad viņa var doties ārpus mājas viena pati. Es aizgāju mājās un lūdzu saviem draugiem lejupielādēt šo programmu. Tagad es esmu pilnīgi mierīga, kad kaut kur dodos – visi zinās, kur es atrodos, – viņi mani agrāk vai vēlāk mani atradīs jebkurā kafejnīcā, kurā esmu iegriezusies.
Es ne tikai sadzīvoju ar demenci, es dzīvoju labi. Tā kā vairāk nestrādāju un man ir vairāk laika, es sāku diedzēt sēklas, audzēt augus un pievienojos domubiedru grupai. Dārzkopība ir kaut kas tāds, kam agrāk man nebija laika. Es arī iestājos izglītošanas komandā savā vietējā atmiņas klīnikā, tāpēc varu parādīt ārstiem, slimnīcām, skolām, kā ir tad, kad cilvēkam ir demence. Kad varam sagraut aizspriedumus, mēs varam dzīvot.
Es bēdājos, kad cilvēki ar mani runā it kā es būtu stulba. Es viņiem saku: “Es neesmu dumja,” un viņi atbild: “Atvaino, es neteicu, ka tu tāda esi”. Taču viņi rīkojas it kā es būtu, pabeidz manis iesāktos teikumus un jau iepriekš pieņem, ka es nesapratīšu viņu teikto. Man vienkārši vajag ļaut runāt lēnāk, un citiem cilvēkiem vajag runāt lēnāk ar mani.
Kad man pirmoreiz uzstādīja diagnozi, es biju nobijusies, ka būšu slogs savai ģimenei Dienvidāfrikā, taču kopš es izveidoju kontaktus ar savu vietējo atmiņas klīniku, man vairs nav šādu baiļu un bažu – es zinu, ka varēšu izrunāt ar klīnikas mediķiem katru savu slimības posmu, kad pienāks īstais brīdis. Es viņiem pilnībā uzticos.
Tagad, kad man ir diagnoze, es varu plānot nākotni un organizēt ceļojumus, par kuriem man pirms tam nebija iespēja domāt.
Es vēlējos šo visu uzrakstīt cilvēkiem, kam ir demences diagnoze, vai viņi pazīst kādu, kurš kaut vai sekundi ir iedomājies, ka vienīgais risinājums ir nāve. Veids, kādā demence tiek atspoguļota televīzijā un presē, kļūst daudz tuvāks īstenībai, bet daudzi cilvēki to joprojām joprojām saista ar krēslā sēdošu vecu, trīcošu dāmu. Tas nav par mani. Šī nav mana pieredze par demenci. Es labi sadzīvoju ar demenci, un es noteikti neesmu vienīgā.
Avots: huffingtonpost.co.uk
