Sievietes, kuras iedvesmo cauri gadsimtiem 0
Šodien šķiet pašsaprotami, ka sievietes var visu – doties kosmosā, vadīt lielu biznesu, veikt neticamus atklājumus zinātnē, iekopt brīnišķīgus dārzus un izaudzināt krietnus bērnus. Taču tā nav bijis vienmēr, tādēļ Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena, 8. marts, ir īstais brīdis, lai atminētos un godinātu dāmas, kuru darbs spēj iedvesmot vēl šodien.
Sestdien, 17. martā, plkst. 22 kanālā “National Geographic” būs skatāma režisora Breta Morgana veidotā dokumentālā filma “Džeina”, kas atklās pētnieces un dzīvnieku aizsardzības aktīvistes Džeinas Gudolas neparasto darbu Gombes šimpanžu rezervātā.
Kopā ar “National Geographic” apkopojām informāciju arī par citām interesantām personībām, kuru paveikto vērts pieminēt.
Žanna d’Arka (ap 1412 – 1431), pazīstama arī kā “Orleānas jaunava”, bija katoļu svētā, kā arī Francijas nacionālā varone, kura dzīvoja 15. gadsimtā. Simtgadu kara beigu posmā viņa paziņoja, ka Dievs viņai licis atbrīvot Franciju no burgundiešu un angļu iekarotājiem un 1429. gadā lūdza nekronētajam Francijas karalim Šarlam VII atļauju piedalīties karā. Saņēmusi karaļa atbalstu viņa devās uz aplenkto Orleānu, kur viņai izdevās deviņu dienu laikā izbeigt aplenkumu. Pēc pēkšņās uzvaras viņai izdevās pierunāt Šarlu VII piešķirt viņai tiesības komandēt armiju un atļauju īstenot viņas plānu ieņemt Luāras tiltus, lai atbrīvotu ceļu uz dziļi ienaidnieka teritorijā esošo Reimsu, kur varētu notikt kronēšana. Lai gan Žanna vēlējās doties uzbrukt Parīzei, Francijas galms mēģināja noslēgt pamieru ar Burgundijas hercogu Filipu Labo, tas neizdevās, bet pa to laiku Parīzes aizsardzība tika pastiprināta. Dažus mēnešus vēlāk Žanna devās uz Kompjēnu, aizstāvēt to pret burgundiešu-angļu armiju, kura bija aplenkusi pilsētu, tur 1430. gada 23. maijā viņa krita burgundiešu gūstā. Tā kā Žannas ģimene nespēja samaksāt par viņu izpirkumu un Žannas vairākkārtējie bēgšanas mēģinājumi neizdevās, viņa par 10 000 franku tika pārdota angļiem, kuri viņu notiesāja uz nāvi sadedzinot sārtā, pamatojot to ar bībelisko ģērbšanās likumu pārkāpumu.
Elizabete I Tjudora (1533 – 1603) bija Anglijas un Īrijas karaliene no 1558. gada 17. novembra līdz pat savai nāvei. Elizabete bija piektais un pēdējais monarhs no Tjudoru dinastijas. Dažkārt, politisku apsvērumu dēļ, viņa lietoja arī titulu “Francijas karaliene”, demonstrējot pretenzijas uz Franciju (11.-13. gadsimtā Francijas karaļi bija Anglijas karaļu vasaļi). 1559. gadā Elizabete I izsludināja t.s. Iecietības aktu, kas, lai novērstu pilsoņu karu starp katoļiem un protestantiem, apturēja oficiālās katoļu vajāšanas, atļāva tiem savās baznīcās ievērot savus rituālus, svinēt misi.
Kurzemes hercogiene Doroteja, Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema (1761 – 1821) kļuva par vienu no nopietnākajām figūrām tā laika Francijas politikā, aktīvi piedalījās Vīnes kongresa intrigās, draudzējās ar Prūsijas karalieni Luīzi, ar Napoleona sievu, ķeizarieni Žozefīni, Krievijas imperatoru Aleksandru I. Tādēļ viņas vārds Eiropā skan skaļāk un pazīstams vairāk nekā Latvijā. Tieši Šarls Moriss de Taleirāns, kurš tika dēvēts par lielāko ciniķi, par viņu teica: “Es nedomāju, ka pasaulē jebkad būtu bijusi sieviete, kas vairāk cienīga tikt dievināta.”
Sūzena B. Antonija (1820–1906) – kvēkeru ģimenē dzimusi sabiedriskā aktīviste, kas cīnījās pret verdzību un aizstāvēja strādnieku un sieviešu tiesības. 1872. gadā Sūzena mēģināja balsot ASV prezidenta vēlēšanās. Kaut arī Antonijas dzīves laikā sievietes balsstiesības neieguva, tomēr ASV konstitūcijas 19.labojums, kas tika apstiprināts 1920. gadā, tika nodēvēts par “Sūzenas B.Antonijas labojumu”.
Florence Naitingeila (1820 – 1910) bija angļu medicīnas māsa, rakstniece un sabiedriska darbiniece. Auga labi situētā ģimenē. Florences Naitingeilas vecāki daudz ceļoja, sevišķi pa Eiropu. Šiem ceļojumiem bija liela nozīme Florences attīstībā. Jau agrā bērnībā viņai radās interese par slimo kopšanu un to aprūpi. Tādēļ Florence Naitingeila nolēma apgūt māsas profesiju un devās uz Vāciju. Krimas kara laikā, 1854. gadā, Anglijas valdība aicināja Florenci Naitingeilu doties uz Krimu, lai viņa veiktu un vadītu ievainoto karavīru aprūpi. Florence Naitingeila ieradās Scurari pilsētā kopā ar trīsdesmit astoņām citām māsām, pārsvarā tās bija mūķenes un slimnieku uzraudzītājas. 1860. gadā Florence lika pamatus profesionālai medmāsu skolai pie svētā Toma hospitāļa, kas kļuva par pirmo laicīgo medmāsu skolu pasaulē.
Aspazija (1865-1943) – dzejniece, dramaturģe un tulkotāja bija spēcīga personība un, jā, arī vērā ņemama sabiedriskā darbiniece. Pēc atgriešanās no trimdas Kastanjolā 1920. gadā tika ievēlēta Satversmes sapulcē, kur aktīvi iestājās par sieviešu tiesībām, tostarp mudinot Civillikumā ieviest normas, kas ļautu slēgt laulību ne vien baznīcā, bet arī civilā kārtā, kā arī radītu iespēju sievietēm iesniegt laulības šķiršanas pieprasījumu.
Marija Sklodovska-Kirī (1867 – 1934) bija poļu izcelsmes Francijas zinātniece. 1903. gadā kopā ar Anrī Bekerelu un savu vīru Pjēru Kirī saņēma Nobela prēmiju fizikā par radioaktivitātes pētīšanu,bet 1911. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par ķīmisko elementu rādija un polonija atklāšanu un to radioaktīvo īpašību pētīšanu. Sklodovska-Kirī ir vienīgā, kas ieguvusi Nobela prēmijas divās dažādās zinātnēs.
Emīlija Mērfija (1868–1933) – pirmā sieviete – maģistrāte (miertiesnese) Britu impērijā. Sabiedriskā aktīviste 1917.gadā sāka cīņu, lai Kanādā sievietes tiktu atzītas par “personām” un varētu balotēties Senātā. Advokāts Ērdlijs Džeksons bija apstrīdējis viņas miertiesneses pilnvaras, jo pēc sena Britu impērijas likuma, “sievietes ir tiesīgas saņemt sāpes un sodus, bet ne tiesības un privilēģijas”. 1929. gadā tika pieņemts, ka 1867. gada Britu Ziemeļamerikas likumā minētās “personas” var būt gan sievietes, gan vīrieši un tikt ievēlētas Senātā. Tiesa, Mērfija pašas izcīnīto iespēju neizmantoja.
Terēza Malkiela (1874-1949) – ASV strādnieku tiesību aktīviste, Amerikas sociālistiskās partijas līdere. Viņas 1910. gadā tapušais romāns “Blūžu streikotāja dienasgrāmata” tika izmantots, lai reformētu Ņujorkas štata darba likumus. 1911.gadā Terēza ASV dienvidos nekautrējās runāt par baltajiem supermačistiem partijā. Īpašas pieminēšanas vērta ir viņas darbība partijas Sieviešu nacionālās komitejas vadībā, jo tieši Malkiela ierosināja ik gadu 28.februārī svinēt Nacionālo sieviešu dienu. Vēlāk tā pārtapa par Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, ko joprojām svinam 8.martā.
Emīlija Benjamiņa (arī Elka; dzimusi Simsone 1881-1941) bija latviešu žurnāliste, izdevēja un sabiedriska darbiniece. 1911. gadā kopā žurnālistu Antonu Benjamiņu nodibināja laikrakstu “Jaunākās Ziņas”, bija līdzizdevēja un redaktore dažādos žurnālos un laikrakstos (1912-1916). 1917. gadā atvēra tolaik lielāko rakstāmlietu veikalu Audēju ielā. 1922. gadā apprecējās ar A. Benjamiņu un 1924. gadā sāka izdot nedēļas žurnālu “Atpūta”. Vadīja Jūrmalas Palīdzības un labierīcības biedrības un Rīgas sabiedriskās palīdzības komiteju līdzekļu vākšanas komisijas. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā aizvesta uz Krieviju un ieslodzīta Usoļlaga soda nometnē, kur gājusi bojā 1941. gada 23. septembrī.
Gabriela Bonī “Koko” Šanela (1883. – 1971) bija franču modes dizainere. Viņa bija viena no ietekmīgākajam 20. gadsimta modes darbiniecēm. K. Šanela ir viena no pasaulē pazīstamākajiem modes brendiem Chanel dibinātāja. Viņas ārkārtīgā ietekme uz modi bija iemesls, kāpēc K. Šanela bija vienīgā no sieviešu tērpu modelēšanas industrijas, kas tika iekļauta Time 100: The Most Important People of the Century sarakstā.
Marija Vecrumba (1885-1919), pirmā akadēmiski izglītotā latviešu sieviete ārste. Piedzimusi Rīgā dzelzceļnieka ģimenē, ārstes izglītību viņa ieguva Bernes universitātē. Ppirms Pirmā pasaules kara strādāja par ārsti Jelgavā, vēlāk Valkā. 1918./1919. gadā Vecrumba iesaistījās Pētera Stučkas Padomju Latvijas medicīniskās sistēmas veidošanā, bija Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildu komitejas (Iskolata) sanitārās nodaļas vadītāja. Piesliešanās lieliniekiem ārstei Vecrumbai maksāja dzīvību. 1919. gada 18. martā, vācu landesvēristiem padzenot Stučkas piekritējus no Jelgavas, viņa tika nogalināta reizē ar ievainotajiem sarkanarmiešiem, kurus kopa stacijā pamestajā sanitārajā vilcienā.
Valerija Seile (1891-1970) – pirmā sieviete Latgalē, kura ieguva akadēmisko izglītību Bestuževa augstākajos sieviešu kursos. Aktīvi iesaistījās Pirmā Latgales latviešu kongresa rīkošanā Rēzeknē, aģitēja par trīs Latgales apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Latvijai, pēc tam darbojās Satversmes sapulcē. Avīzes “Latgolas vārds” dibinātāja un žurnāla “Latgolas Škola” galvenā redaktore.
Rita Levi-Montalčīni (1909-2012) – neirobioloģe, vecākā dzīvā Nobela prēmijas laureāte, nodzīvoja 103 gadus. Kad kāds ģimenes draugs nomira no vēža, Rita pirmo reizi izteica vēlēšanos mācīties medicīnas skolā, taču viņas tēvs iebilda, uzskatot, ka meitai ir jādomā par laulībām un bērniem. Drīz pēc tam, kad viņa sāka strādāt kā neiroloģe, fašistiskais diktators Benito Musolīni apstiprināja rasu likumu, saskaņā ar kuru Levi-Montalčīni kā ebrejiete vairs nevarēja turpināt darbu akadēmijā. Kara gados ierīkoja laboratoriju savā guļamistabā un pētīja cāļu embrijus, arī tad, kad pēc Hitlera iebrukuma ģimenei nācās pamest Turīnu. 1986. gadā saņēma Nobela prēmiju par nervu augšanas faktora atklāšanu.
Māte Terēze, katoļu baznīcā pazīstama kā Svētā Terēze no Kalkutas, īstajā vārdā Anjeze Gondža Bojadžiu (1910 – 1997), bija albāņu izcelsmes katoļu sabiedriskā darbiniece. Žēlsirdības misionāru reliģiskā ordeņa dibinātāja. Kļuva slavena ar žēlsirdības darbu Kalkutas nabadzīgo iedzīvotāju vidū. 1979. gada Nobela miera prēmijas laureāte. 2016. gada 4. septembrī kanonizēta par svēto.
Ketrīna Greiema (1917-2001) – izdevēja, pirmā sieviete, kas vadīja ietekmīgo ASV avīzi “The Washington Post” un “Fortune 500” sarakstā iekļautu kompāniju. Greiema savai ģimenei piederošo uzņēmumu vadīja arī laikā, kad valsti satricināja Votergeitas skandāls. Var teikt, ka viņa ir pielikusi roku ASV prezidenta gāšanai.
Annelīza (Anna) Marī Franka (1929 – 1945), bija ebreju meitene, kura piedzima Frankfurtē pie Mainas, Veimāras republikā. Šī meitene starptautisku popularitāti ieguva tikai pēc nāves, kad tika publicēta viņas rakstītā dienasgrāmata (“Annas Frankas dienasgrāmata”), kurā autore izklāsta to, kā slēpās no nacistiem, kad Otrā pasaules kara laikā tie okupēja Amsterdamu.
Džeina Gudola (1934) – dabas pētniece un dzīvnieku aizstāve, kas 45 gadus pētīja šimpanzes Gombes rezervātā Tanzānijā. Gudolas darbs, kas būs vērojams arī “National Geographic” demonstrētajā dokumentālajā filmā “Džeina”, sagrāva līdz tam pieņemtos priekšstatus par šiem dzīvniekiem, proti, izrādījās, ka šimpanzes dzīvo sarežģītā sociālajā sistēmā, ēd gaļu, barības iegūšanai spēj pagatavot un lietot vienkāršus darba rīkus.
Vaira Vīķe-Freiberga (dzimusi Vīķe, 1937) ir latviešu sabiedriski politiskā darbiniece, zinātniece,vairāku augstskolu profesore un goda doktore. Pēc atgriešanās no emigrācijas Kanādā vadījusi Latvijas Institūtu, bet 1999. gadā tikusi ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti (2003. gadā amatā ievēlēta atkārtoti). 2001. gadā atzīta par Eiropas Gada cilvēku Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.
Elēna Džonsone-Sirlīfa (1938) – pirmā vispārējās vēlēšanās ievēlēta kādas Āfrikas valsts vadītāja. 2006. gadā kļuva par Libērijas prezidenti. Prezidentūras stūrakmeņi bija informācijas atklātība un valsts parāda samazināšana. Lai izmeklētu noziegumus, kas Libērijā notika pilsoņu kara laikā, izveidoja Patiesības un izlīguma komisiju. Kļuvusi par globālu ikonu ar savu apņemšanos cīnīties pret diktatoriem, korupciju un nabadzību, uzlabojot meiteņu un sieviešu situāciju. Nobela miera prēmijas laureāte.
Elizabete Blekbērna (1948) – Tasmānijā dzimusī ģenētiķe un molekulārbioloģe par DNS struktūras pētījumiem un to saistību ar dažādām slimībām, tostarp vēzi saņēma Nobela prēmiju. Interesējas arī par bioētikas jautājumiem. 2007.gadā žurnāls “Time” Blekbērnu ierindoja 100 pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstā.
Merila Strīpa (1949) – aktrise, kura spējusi izveidot spožu karjeru un noturēties vairāk nekā 40 gadus visai snobisku vīriešu pārņemtajā kino pasaulē. Strīpai ir visvairāk “Oskara” nomināciju, un pati aktrise visu šo uzskata par jautrības un prieka avotu.
Meja Džemisone (1956) – ārste un pirmā afroamerikāņu izcelsmes astronaute. Pirms karjeras NASA viņa strādāja Kambodžas bēgļu nometnē Taizemē un Miera korpusa sastāvā – Sjerraleonē un Libērijā. 1992.gadā kā zinātniskā speciāliste ar kuģi “Endeavour” devās kosmosā. Pēta tehnoloģiju un sociālo zinātņu savstarpējo ietekmi, kā arī piedalās projektos, kas saistīti ar izglītības popularizēšanu visā pasaulē. 2017. gadā bija viena no astronautēm, kuru figūriņas tika iekļautas konstruktora LEGO komplektā “NASA sievietes”.
Malala Jūsafzaja (1997) – visjaunākā Nobela prēmijas laureāte, pakistāniete, kas aizstāv meiteņu tiesības uz izglītību, 2009. gadā sāka rakstīt blogu par dzīvi Taliban iekarotajās teritorijās, kurā runāja par meiteņu skolu slēgšanas draudiem. Blogs ieguva starptautisku atzinību, taču apdraudēja viņas dzīvību. 2012. gadā Malalu sašāva, taču viņa izdzīvoja un pēc tam publicēja autobiogrāfiju.
