– Bet deleģēja taču landtāgs, pats teicāt, kur tad tas viss palika? 23
– Tad bija jānāk nākamajam solim: pelēkajiem baroniem bija jāsaplūst ar vācbaltu baroniem, jāizveido viens slānis. Šādu attīstības modeli sludināja Andrievs Niedra, bet tas bija ļoti vāji attīstīts virziens. Un tad pelēko baronu jaunākie dēli izmācījās Krievijas universitātēs un sāka Piekto gadu.
– Un pie tā vainīgs matriarhāts?!
– Tēva un dēla attiecību nebriedums, es teiktu tā. Krievijā feodālisms bija nesalīdzināmi attīstītāks, taču arī masa nesalīdzināmi lielāka, tāpēc viņi tur vienkārši nošķūrēja visu cara patvaldību ar visu aristokrātiju, bet mums tā nepaspēja izveidoties.
– Nu, un ko mēs šajā Tēvu un Dēlu konfliktā varam darīt mūsdienās? Nevar taču būt tā, ka te esam un nevaram neko darīt!
– Mums ir viena matriarhāla partija, kas slēpjas zem liberālisma, un ir partijas, kas pretendē būt patriarhālas: ZZS (Tēvi) un Nacionālā apvienība (Dēli). Jautājums, cik tālu Tēvi tiks ceļā līdz “nācijas karaļiem” – autoritātēm, kuras nevar nogāzt un kuras rūpēsies par katru nācijas bērnu – kā Kārlis Ulmanis. Un jautājums – kā viņi no šīs feodālās pozīcijas izauklēs buržuāziju un par valsti patiešām atbildīgu pilsoni, kas nevis simtos gadu kā Eiropā, bet paātrināti, pieaicinot arī Māti, varētu izveidot patiesu demokrātiju – pilsoniskās tautas varu.
