– Kas vispār no Aspazijas dzimtas turpinās mūsdienās? 23
– Aspazijas mātes mātei ir septiņi mazbērni un tikai viens no viņiem devis turpinājumu, tālāku par vienu paaudzi. Dzejnieces brālēnam Zāmuēlam bijuši septiņi bērni, visi dzimuši Sibīrijā, un viņiem ir pēcnācēji nu jau ceturtajā paaudzē.
Paradoksāli: dzimtaskokā nekādi netiekam uz priekšu Aspazijas tēva dzimtas meklējumos: ir 500 mātes radu, bet mēs nezinām pat tēva vecākus.
– Kāds tur brīnums: Aspazijas tēvs taču bija bārenis, pieņemts dēls.
– Tā bijusi fiktīva adopcija 18 gadu vecumā. Pēc trim gadiem Vīgantu saimnieks nomirst, bet pati Vīgantiene pagūst vēl nākamo dzejnieci paauklēt. Un turpat Jēkabniekos jau viņi ir dzīvojuši, tā tēva ģimene – Rozenbergi/Rozenvaldi.
Ārkārtīgi intriģējoši: vai adopcija ir slēpta māju pārdošana? Tā varēja būt, jo šajā laikā klaušas bija augstas, sevišķi dzimtmuižu zemēs. Ja māja nebija izpirkta, tad saimnieku, kurš nespēja nokalpot klaušas, publiski nopēra, izmeta no mājas un ņēma nākamo. Varbūt vecie Vīganti domāja: jāizvēlas kāds labs cilvēks, kurš uzņemsies saimnieka atbildību un vēl par viņiem parūpēsies? Varbūt Aspazijas tēvs ir radu bērns Vīgantiem? Varbūt tas ir kāds kalpu bērns, ar kuru ģimeni izveidojusies draudzība?
Līdz 19. gs. 30. – 40. gadiem starpība starp kalpiem un saimniekiem dažviet Zemgalē nav diez ko izteikta. Šis laikmets ir tik vērtīgs tieši no tā viedokļa, ka tajā uzņēmīgiem cilvēkiem bija visi ceļi vaļā.
– Uzņēmīgiem vīriešiem.
– Jā, bet viņiem jau uzreiz vajadzēja arī uzņēmīgu saimnieci sev blakus. Būdnieku māju Freimaņi (Aspazijas mātes tēva dzimta. – L. K.) divās paaudzēs ir ņēmuši sievas no Lutartu māju Lībrehtiem. Brīnišķīgs stāsts – četras Lutartu māsas, tērptas zīdā un zeltā, viesībās satiekoties, runājušas par bērniem, lopiem un slimībām… Mums par to laiku izveidojies priekšstats kā par baisiem, tumšiem laikiem, putna brīvība un tamlīdzīgi…
– Tā jau arī bija, pats sakāt: noper un izmet.
– Jā, un tā droši vien ar lielāko daļu arī ir noticis, un tie galvenokārt ir bijuši tie vēstures rakstītāji. Bet mazākums, kuri tomēr mājas ātri izpirka, izveidojās par pelēkajiem baroniem, pirmajiem lielsaimniekiem, lika pamatu vecajai strāvai, Dziesmu svētku tradīcijai, latviešu biedrībām, izveidoja visu lauku infrastruktūru, pagastu pašpārvaldes, tiesas, arī sociālās palīdzības sistēmu. Būtībā 19. gadsimts ir veiksmes stāsts, nācija veica milzīgu lēcienu attīstībā. Vecsaimnieki izveidoja latvisko eliti nepilna gadsimta laikā, un lielā mērā tas notika, sadarbojoties ar vācbaltiem un cara administrāciju.
– Pateicoties vācbaltiem?
– Arī. Pirms virzības tālāk caram landtāgos viss pamatīgi tika izdiskutēts. Protams, tur bija savi konservatīvie un savi liberāļi, bet laikmets prasīja pirmajiem piekāpties.
Bet kāpēc es to stāstu: Dāvis Freimanis, Aspazijas mātestēvs, ko viņa atzīst par ietekmīgāko cilvēku savā mūžā, bija tipisks vecsaimnieks. Dzejniece sāk savu literāro darbību pie Vecās strāvas – Rīgas Latviešu biedrībā, tikai tad pārbēg pie Jaunās, kur jau bija Rainis – muižu nomnieka un vecā Būdnieka gara radinieka dēls. Tātad nevis Dēla izaugšana, balstoties uz Tēvu, bet karš. Mēs kā tauta neesam izgājuši feodālo attīstības posmu.
