Sievietes – kā Aspazija, vīrieši – kā Rainis? Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti 23
Viesturs Rudzītis vienmēr bijis pretrunīga personība un pēc publikācijas pērn savā blogā (“Vai ir izgudrots kaut kas labāks par vardarbību?”, 30.11. 2014.) ieguvis pagalam skandalozu slavu līdz pat izslēgšanai no Latvijas Psihoterapeitu biedrības. Neesmu ne psihoterapeite, ne antropoloģe, tādēļ nevaru izlemt, vai tas, kas personīgi man Rudzīša rakstos šķiet antizinātniskas blēņas, tādas ir, vai arī, kā sarunā uzsver autors, tiešām izmantojamas, lai provocētu domāšanu. Taču, savukārt būdama – ja arī ne aktīvi praktizējoša – literatūrzinātniece, zinu, ka ir gan kāda ar psihoterapiju visai pakārtoti saistīta joma, kura var daudz iegūt no Viestura Rudzīša iniciēta un domubiedru grupas (skat. uzziņu) kopīgi īstenota pētniecības projekta, kas rezultējies vairākos rakstos, šā gada pavasarī – grāmatā “Meita un māte. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” un Aspazijas dzimtaskokā, kas tiek pastāvīgi papildināts un precizēts. Mūsu saruna – par Aspaziju un Raini un to, kā latviešu nācija aizvirzījās prom no Eiropas civilizācijas. Matriarhāta dzīles, kurās, jāatzīst, sarunā palaikam iekritām, atstāju ārpus raksta.
– Savai grāmatai esat devis apakšvirsrakstu “Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja”. Diezin vai var teikt, ka Aspazija dibināja latviešu nāciju, varbūt pareizāk būtu lietot apzīmējumu “izteicēja”…
V. Rudzītis: – Es domāju dibinātāju garīgas vadības, intelektuālā nozīmē. Ar jauno nāciju saprotu latviešu un līvu pēcnācējus kā apakšslāni un lielkrievus kā augšslāni. Tā sāka veidoties jau kā Ziemeļu kara iznākums, bet kulminēja ar rusifikācijas procesu 19. gs. beigās un ap 1905. gadu. Vecā nācija ar vācbaltiem kā augšslāni beidza pastāvēt 1939. gadā līdz ar vācbaltu tā saukto repatriāciju.
– Un ko tad Aspazija ir ielikusi nācijas šūpulī?
– Feministisko ideju ģimenē un politikā, kas faktiski ir matriarhālās pasaules restitūcija. Māte (Latvija) nostājas starp Tēvu (baltvācieši, lielkrievi) un Dēlu (latvieši, līvi), kas izveido nesamierināmas cīņas pozīcijas.
– Feminisms jūsu izpratnē nav labs.
– Šajā pasaulē nekas nav tikai labs vai slikts. Aspazija meklē, kas ir sieviete ārpus ģimenes. Te nu jāsaka: meitas allaž piepilda to sadaļu, ko nepiepilda viņu mātes. Saprotams, ja Aspazija redz māti, kas ir saimniecības centrs, tad viņai gribas darīt kaut ko ārpus tā, izpētīt, kas esmu “es” ārpus ģimenes. Jautājums gan – cik no Aspazijas feminisma ir “par sievietēm” (Mātēm) un cik – “pret vīriešiem” (Tēviem). No šā viedokļa Aspazijas mūžs – cik tas ir individuāls, cik arhetipisks – ir ļoti vērtīgs. Tikai jautājums, cik mēs to visu varam saskatīt.
– Šķiet, ka modernās dramaturģiskās versijas par Aspaziju un Raini šajā gadsimtā atklāj to pārlaicīgo, kas ir Aspazijas un Raiņa iepazīšanās stāstā – kaut vai tas, kā reizēm savu radošo potenciālu saskatām tikai tad, kad tam dod impulsu no malas.
– Man liekas, Raiņa un Aspazijas attiecībās vadošais musturs ir Māte un Dēls, kur Aspazija neļauj Rainim – mūžīgajam cietumniekam – sabrukt, katru dienu raksta viņam vēstules – it kā viņai nekā cita labāka nebūtu ko darīt sevis pašas labā.
– Vai jūs domājat, ka šāda mijiedarbība iespējama tikai kā Mātei un Dēlam? Vienā līmenī ietekmēties nevar?
– Jaunībā parasti valda diagonālās ietekmes, jo mēs līdz 18 gadu vecumam nepaspējam apmierināt tās vajadzības, kas mums ir no vecākiem – no pretējā dzimuma, un tad tās projicējam uz visiem pretējā dzimuma pārstāvjiem, kurus sastopam. Protams, ir pāri, kur diagonāles izlīdzinās, jo vienu dienu dominē attiecību modelis Māte un Dēls, vienu dienu – Tēvs un Meita, taču Aspazijas un Raiņa attiecībās šī nevienlīdzība ir ļoti izteikta. Tas parasti beidzas, kad bērni ģimenē ir izauguši. Ap 1910. līdz 1912. gadu Rainis ir jau “izārstējies”, kaut kādā mērā kļuvis par Vīrieti, atnākusi atzinība, bet Aspazijai kā Mātei iestājies radošs apsīkums visās jomās un vēl nomirst gandrīz visa viņas vecāku ģimene…
