Mainīgie paaudžu līgumi 0
Daudziem, kuriem pensija gaidāma pēc gadiem 10–20, došanās to pelnīt turīgākās Eiropas Savienības valstīs ir pragmatisks lēmums. Taču sievietēm atšķirībā no vīriešiem šis laiks sakrīt ar būtiskām hormonālām pārmaiņām ķermenī, kas var būt saistītas ar citām veselības problēmām. Nedrošā ekonomiskā šodiena un bailes par nabadzību nākotnē rada trauksmi, ka nespēs parūpēties par savu veselību. Ārzemēs nopelnītā pensija vismaz būs kāds drošības spilvens.
Runājot ar piecdesmitgadniecēm Latvijā, atklāju, ka viņas vēl izteiktāk nekā aizbraukušās domās izstumj iespēju vispār jebkad aiziet pensijā. Daudzas nerēķina un nevēlas zināt, jo, citējot kādas dāmas teikto, pensija būs “riebīgi maza”.
Vēl būtisks iemesls, kāpēc daļa vēlas turēties savā darbā, cik vien ilgi spēj, ir darbavietas apmaksātā veselības apdrošināšana. Taču sievietēm, kuras uzrunāju ārzemēs, nebija baiļu zaudēt darbu un radikāli mainīt dzīvi, dodoties peļņā uz ārzemēm. Daļa bija ilgstoši bez darba, piedzīvojušas atlaišanu vai strādāja par nelielu algu un bez tāda nesasniedzama labuma kā veselības apdrošināšana. Smagos darbos, piemēram, siltumnīcā, lauksaimniecībā, arī viesnīcu uzkopšanā, sievietes darba augļus sauca par “asinsnaudu ar sakostiem zobiem”, taču nopelnītais bija arī milzīgs gandarījums, ka var palīdzēt tuviniekiem un iekrāt savām vecumdienām. Sievietes pusmūžā visbiežāk ir universālās palīdzētājas – saviem vecākiem mūža nogalē, bērniem, bērnu bērniem, dzīves draugam vai šķirtajam vīram un vēl viņa ģimenei.
* Raksta autore ir migrācijas pētniece Latvijas Universitātē. Šogad pasaulē plaši pazīstamajā Palgrave izdevniecībā klajā nākusi Aijas Lulles un britu profesora Rasela Kinga kopīgi veidotā akadēmiskā grāmata Ageing, Gender and Labour Migration (Novecošana, dzimte un darba migrācija).
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6 °C septembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
